«Tēvs nokrita pēc pusotras stundas stāvēšanas rindā pie Krājbankas bankomāta,» skumjo un netaisnīgo notikumu atcerēdamās, stāsta Hanna.
Viņas tēvs, Madonā pazīstams cilvēks, bija stiprs un stalts vīrs, taču nervozēšana un sagurums, otro dienu nīkstot naudas gaidītāju rindā, padarīja savu nelāgo darbiņu: sešdesmit piecus gadus vecais vīrietis saguma, un pēc četrām minūtēm atbraukušajai ātrajai palīdzībai atlika vien konstatēt nepavisam ne vecā kunga nāvi... «Cilvēka dzīvība maksā 50 latu,» ar rūgtumu teic Hanna, piebilzdama, ka tas, ko izdarīja banka un tās uzraugi, bija ņirgāšanās par cilvēkiem.
Cinisms, kas joprojām ir Latvijas valdošo aprindu iznesīgākais un veiklākais alpīnists, Krājbankas gadījumā sasniedza pagaidām visaugstākās virsotnes. Finanšu ministrs Andris Vilks, viņaprāt, vientiesīgajiem Latvijas noguldītājiem ieteica turpmāk izvērtēt banku akcionāru uzvedību, kā arī pašas bankas, kurās glabāt savus tūkstošus. Annas tante Dagdā un Pēteronkulis Aknīstē turpmāk būs gudrāki: viņi ar interneta palīdzību iedziļināsies Lursoft datu bāzēs un mediju publikācijās, lai padziļināti analizētu «banku akcionāru uzvedību» un rūpīgi sekotu finanšu veidojumu īpašnieku maiņai. Ja Dagdā un Aknīstē, nemaz nerunājot par Zabludovku un Pocelujevku, būs tikai vienas kredītiestādes bankomāti, Anna un Pēteris noteikti būs tie, kuri piespiedīs tur izvietot arī pārējo trīsdesmit banku naudas izspļāvējus. Un visi jutīsies laimīgi, droši un līdzsvaroti, jo būs izpildījuši ministra Vilka novēlējumus.
Bet aizkustina vēl daudz kas cits. Piemēram, Vilks patiesībā ir mūsējais, kā mēdz teikt, savējais līdz krūšu apspalvojuma galiņiem, jo atzīstas: «Es arī kā vienkāršais lasītājs visu laiku sekoju līdzi informācijai par [Latvijas Krājbankas lielākā akcionāra Lietuvas bankas Snoras lielāko īpašnieku Vladimiru] Antonovu. Manuprāt, jebkuram ir kritiski jāizvērtē to banku un tās akcionāru uzvedība, kur tiek turēta nauda. Vajag tomēr sekot līdzi, kas notiek. Krājbanka sen vairs nav valsts banka, tā bija privāta un piederēja privātpersonām.» Protams, tagad ir stilīgi atzīt, ka tu kaut ko esi darījis kā privātpersona, un Andris Vilks acīmredzot visu laiku ir juties kā lasītājs – privātpersona, aizmirstot, ka viņš – tomēr atgādināsim Vilka kungam! – jau kuru gadu ir LR finanšu ministrs, kuram nezin kādēļ neietrīsējās ne balss, ne sirdsapziņa, acīmredzami jau gadu gadiem zinot, ka Antonovs labākajā gadījumā ir vieglprātīgs avantūrists, sliktākajā – bezkaunīgs zaglis.
To visu apjaušot, mūsu «vienkāršais lasītājs» Vilks pāris dienas pirms Krājbankas sabrukuma ciniski meloja sabiedrībai, ka «Lietuvas bankas Snoras problēmas Latvijas finanšu sistēmu neskar», savus drosmīgos melus papildinādams ar patiešām draudzīgas rokas piedāvājumu lietuviešiem: «Nepieciešamības gadījumā Latvija būtu arī gatava sniegt kaimiņiem savu pieredzi līdzīgu problēmsituāciju risināšanā.» Sak, mums bija Parex banka, varam dalīties pieredzē. Jo tuvāk nāca gals, jo skaniski krāšņākas bija Vilka raidītās fanfaras, kas vēstīja, ka «Snoras bankai piederošā Latvijas Krājbanka turpina strādāt kā līdz šim, un Lietuvā pieņemtajiem lēmumiem ietekmes uz tās darbību nav», jo «Latvijas Krājbanka ir dibināta Latvijā, to pēc Latvijas likumiem uzrauga Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK)». Nez kas bija uznācis Vilka kungam, kurš piemirsa, ka Krājbankas tuklākais un biezākais kumoss – faktiski visa sviestmaize – pieder Antonovam, kurš uzšķauda sentimentāli vēsturiskajiem aspektiem, kuros uzsvars tiek likts uz bankas dibināšanu sensenajos pagājušā gadsimta 20. gados? Un kas tur ko vēl uzrauga?... Ak fuktuks? Nu, lai fuktukojas. Lai pastāv pie ratiem. Tāpat kā visi pārējie, valdību ieskaitot.
Tas, ka FKTK šefmadāma Krūmanes kundze iesniedza atlūgumu, ir vienīgais godaprāta solis šajā Krājbankas šļurā. Kā izteicās kāds uzņēmējs – ar šo soli tiek nobloķēta negodīga rītdiena. Bet viss pārējais ir valstiskā bardaka tiešākās sekas: lielākā daļa mūsu valdības vīru un sievu, kam visvairāk vajadzētu ne tikai satraukties, bet arī kaut ko darīt Latvijas iedzīvotāju (Krājbankas klientu) labā, vienkārši klusē kā beigtas zivis, savukārt pārējie, kas neklusē, izdod tādas skaņas, kuras labāk nedzirdēt. No viņiem mēs izpratni un palīdzību varam negaidīt. Ko Krājbankas sakarā ir paudis, piemēram, pašvaldību lietu ministrs Sprūdža kungs? Kāda ir viņa rūpe par tām pašvaldībām, kuras cietušas bankas krahā? Un ko saka veselības ministre Ingrīda Circene, kam vajadzētu degt vēlmē palīdzēt tām slimnīcām, kuru nauda iesprūdusi Krājbankā? Nepieciešamās degsmes vietā ministres kundze devusies četru dienu vizītē uz Taškentu: ir taču tik svarīgi piedalīties simpozijā Mātes un bērna veselības aizsardzības nacionālais modelis Uzbekistānā: veselīga māte – veselīgs bērns un tikties ar Uzbekistānas veselības ministru Adkhamu Ikramovu, lai pārrunātu turpmākās sadarbības iespējas veselības aprūpes jomā. Un kādas ir tiesībsargājošo orgānu aktivitātes? Iespaidīgas! Krājbankā par latvieti strādājušais Ivars Priedītis veiksmīgi iemests cietumā, nav jau nekāds Kargins vai Krasovickis, kas par valsts nolikšanu uz ausīm dabon nevis restotu saulīti, bet gan 200 000 latu ikmēneša procentu maksājumus no pašu izputinātās Parex bankas. Toties Krājbankas nīcinātājus Antonovu un Snoras bijušo šefu Baranausku mūsu tiesībsargi, šķiet, izvēlēsies labāk neaiztikt. Droši vien labo kaimiņattiecību dēļ.
Un tā tālāk. Pa to laiku, mokoši izjuzdami savu bezspēcību varnešu cinisma priekšā, cieš cilvēki, kuri uzticējās savai valstij, kas, viņuprāt, sevī ietver arī uzticību bankai, kas nes Latvijas vārdu. Hanna, jau mazliet attapusies no šoka, ko radīja tēva pēkšņā nāve pie bankomāta, ar sāpīgu sarkasmu nosaka: «Tēvs pat nepaspēja savu zārka naudu izņemt... Banka, protams, nepiedāvāja nekādu risinājumu. Tādi brīnumi nenotiek.» Protams. Jo bankai un tās valstiskajiem uzraugiem ir izdevīgāka beigtās zivis politika: klusēt. Lai nenāktos nedz savu vainas izjūtu nevajadzīgi kultivēt, ne arī to finansiāli realizēt. Tā ērtāk.