„Iģiķe vi so svoim Karļisom Skaļbisom... v svoi latišskije detsadi,” kā atgaiņādamās no uzmācīgiem pavasara odu bariem, vārdus spļāva kāda krievvalodīgā. Inteliģenta paskata pusmūža latvietis kautri mēģināja iestāstīt sarunbiedrenei, ka vienīgā platforma, uz kuras var vienoties un integrēties latvieši un nelatvieši, ir kultūra.
Latvietim vajadzēja saprast, ka sievietes teiktais nozīmē apmēram to: ejiet ar visu savu Kārli Skalbi uz saviem latviešu bērnudārziem. Apkārtējie ļaudis klusējot nolūkojās abos strīdniekos: neviens negribēja iesaistīties integrācijas polemikā. Ap Brīvības pieminekli plosījās kārtējie „kalendāra nemieri”.
Ne tikai polemikā neviens negrib iesaistīties: apnicīgu riebumu uzdzenošais jēdziens „integrācija” izsauc vien nīgru smīnu un replikas par kārtējo „naudas slaukšanu” no ES institūcijām, jo gandrīz nevienam nav skaidrs, kas un kāpēc jāintegrē. Skaidrību trešdienas tālrādē mēģināja ieviest premjers Valdis Dombrovskis, sacīdams, ka „pildot valdības vadītāja uzdevumu, ministrijas ir sagatavojušas 148 sabiedrības integrācijas priekšlikumus”, no kuriem redzamākie ir, piemēram, strādāšana „vienotas informatīvās telpas izveidei”, „latviešu valodas mācīšana mazākumtautībām” un tamlīdzīgi. Interesanti, kas nodrošinās „vienotu informatīvo telpu”? Topošais apvienotais medijs, kas ir vairāk pelēkā miglā tīts nekā skaidrības apgaismots? Vai arī – krieviski rakstošie un raidošie mediji pēkšņi sāks domāt „latviski”? Un kā notiks „latviešu valodas mācīšana mazākumtautībām”? Ar Karļisa Skaļbisa pasakām bērnudārzos vai arī ar mehānisku, bet pietiekami vienkāršu masveida pāreju uz latviešu valodu?
Ministriju sagatavotie „integrācijas priekšlikumi” izskatās pēc kārtējiem muldēšanas sezonas priekšdarbiem, lai pēcreferenduma joprojām jūtīgajā gaisotnē ar mierinošiem krēmiņiem ieziestu kaistošo sabiedrības ādu. Tostarp ar savu „integrāciju” nodarbojas krievu šovinistu pulciņi. Nu, kaut vai, piemēram, Liepājā: „latvju tautas draugs” Valērijs Kravcovs pie savas mājas pielipinājis ielas nosaukumu divās valodās – latviešu un krievu. Pašvaldības policija raksta aktu, jā, un kas tālāk? Uzraksta, bet plāksnīte paliek. Brīvajos brīžos, kas iekrīt pornofilmu veidošanas starplaikos, pie savām mājām līdzvērtīgas plāksnītes pieliek arī Osipovu klans. Lūk, patiesā integrācija! Puiši taču ar sirdi un dvēseli ir par latviešu valodu! Vēl radikālākus integrācijas priekšlikumus izsaka laikraksta Vesķi segodņa interneta versijas lasītāji: „Atjaunot Salaspils koncentrācijas nometni un vasaras brīvlaikā nosūtīt uz turieni latviešu bērnus, var arī ar vecākiem. Lai tur padzīvo un izbauda visas SS leģiona zvērības!” Tas nekas, ka leģionam nav nekāda sakara nedz ar zvērībām, nedz ar Salaspili, toties – cik draudzīgi un integrējoši tas skan!
Kamēr mūsu darbīgās un čaklās ministrijas ar putām padusēs rīvējas, lai veidotu dažādus „integrācijas modeļus”, tikmēr integrējamie vienkārši ņirdz, lūkodamies uz ministriju darboņu rūpēs saverkšķētajiem domāšanas orgāniem. Tikmēr klusi un mierīgi Latvijā attīstās un finansiāli pumpurojas dažādi fondi, kuriem kājas aug Krievijā. Tā, piemēram, Krievijas prezidenta Putina savulaik izlolotais fonds Russkij mir nevis rūpējas par krieviski runājošo cilvēku kultūras augsmi un plauksmi, bet gan par to, lai stiprinātu Krievijas lomu ārpus tās robežām un konsolidētu krievu kopienu, tostarp arī Latvijā. Pēdējos gados tautiešu atbalstam šis fonds atvēlējis vairāk nekā 170 000 eiro (pētījumu centra Re:Baltica dati). Un diez vai par kultūru un integrāciju – latvju bāleliņu izpratnē – domā šā fonda vadītājs, bijušās Padomju Savienības bijušā ārlietu ministra Molotova mazdēls Vjačeslavs Ņikonovs, bijušais augsta ranga čekists un Krievijas Domes deputāts...
Taču tas netraucē pie naudas tikt dažādām Latvijas organizācijām, kuras pārstāv vietējie „krievu kultūras darbinieki” – Jakovs Pliners, Tatjana Ždanoka, Aleksandrs Gapoņenko un citi pretlatviskie aktīvisti. Un nezin kāpēc negribas ticēt, ka šie Krievijas dāsni atvēlētie naudas tūkstoši iebirst lolotajā katliņā ar uzrakstu „Vo imja ņesokrušimoj družbi latišskogo i russkogo naroda”... *
Izskatās, ka integrēt taisās tikai dikti iespringušās ministrijas. Bet nav manīts, ka plašas tautas masas tiektos uz to pašu mērķi – nedz latvieši, nedz krievvalodīgie joprojām nealkst sadalīties integrētājos un integrējamajos. Pat uz kultūras platformas ne. Varbūt vaina ir tajā, ka elitārās kultūras un augstās mākslas izpaudumi Latvijā neveido tik stabilu un plašu platformu, lai uz tās varētu vienoties dažādu nacionālo piederību cilvēki? Varbūt pašu latviešu kultūras sakņojums nav tik spēcīgs, lai neatvairāmi pievilktu svešiniekus? Varbūt taisnība tiem, kuri apgalvo, ka latviešus kā kultūrtautu līdz pamatīgam retinājumam izkāva padomju okupācijas gadi? Varbūt tāpēc šodien varam tikai bezspēcīgi šausmināties par popkultūras produktiem, kas savā antiintelektuālajā trulumā pārpludina publisko telpu?...
Tad ar kādām zemnieku viltībām mūsu godājamie integrētāji grasās iekļaut latviskajā sabiedrībā tos, kuriem ir pašpietiekama krieviskā vide – ar visiem kultūras pienesumiem, ar pamatīgu ideoloģisko un finansiālo bāzi? Bet, lai sāktu nopietni domāt par integrāciju, latviešiem pašiem vispirms jākļūst par tāda līmeņa nāciju, kas spēj fascinēt ar savu gara spēku, inteliģenci, intelektu, kultūras un izglītības līmeni. Stiprai nācijai! Taču pagaidām nav nekādas vēlmes mēģināt iekļaut vitālo un pašpārliecināto krievvalodīgo masu pagājušā un šā gadsimta deportācijās novājinātajā latviešu tautā. Vismaz pagaidām negribas izšķīst integrējamo uzbāzīgajā putrā. Kamēr nekļūsim par spēcīgu nāciju, par integrāciju var aizmirst, bet tos teju 150 priekšlikumus, kurus vaiga un smadzeņu sviedros sarūpējuši integrētāji, var sarullēt mazā rullītī un aizbāzt aiz kāda vaļīgāka dēļa sirsniņmājā. Varbūt vismaz tur kādam noderēs.
„Nesatricināmās latviešu un krievu tautu draudzības vārdā” – krievu val.