Valdība pārbauda makaronu daudzumu un elastību

© F64

„Cik ilgi turpināsies bezjēdzīga mūsu naudas tērēšana?” – vientiesīgais un retoriskais jautājums, ko uzdevu Valsts kancelejai, tā arī palika bez atbildes, jo uz tādiem vaicājumiem neviens un nekad neatbild – nedz ministri un valsts sekretāri, nedz dažādu kanceleju klerki un preses sekretāri. Protams, atbildēja uz citiem – vienkāršākiem – jautājumiem.

Tā, piemēram, uz šādiem: „Tiek plānots iztērēt 330 000 eiro, lai īstenotu kampaņu iedzīvotāju emocionālās spriedzes mazināšanai un aktīva dzīvesveida veicināšanai. Kurai reklāmfirmai tiks uzticēts šis megasvarīgais uzdevums?” Atbilde: „Komunikācijas pasākumu kopumu, kuru Covid-19 krīzes pārvarēšanai 2021. gadā īstenos Valsts kanceleja, veido vairākas komunikācijas aktivitātes. (..) Visas valsts pārvaldes komunikācijas aktivitātes tiek plānotas kontekstā ar epidemioloģiskās situācijas attīstību, ar to saistītajiem valdības lēmumiem, kā arī vakcinācijas procesa gaitu un tiks koriģētas atkarībā un šiem faktoriem.”

Būšot iniciatīva „Es gribu vasaru!”, kas „veidota uz iepriekš iepirkuma procedūrā iegūta radošā koncepta pamata, organizējot mediju izvietojuma iepirkumu, lai ar kampaņas saturu varētu sasniegt plašu auditoriju”. Birokrātiskā valoda ir tik ietilpīga, ka tu, vienkāršais cilvēks, pat pēc vairākkārtējas teksta izlasīšanas nesaproti, par ko īsti ir runa. Bet, patiesību sakot, tas nav svarīgi: galvenais ir makaronu daudzums un elastība, pirms tos sakārt kādam uz ausīm.

Bet izrādās, ka domēns „gribuvasaru.lv” jau ir aizņemts, un ar to savus pakalpojumus piedāvā fotogrāfs Jānis Romanovskis, kurš ir sirsnīgi aizkustināts par Valsts kancelejas uzmanību un tālredzību. „Valsts, kas pandēmijas laikā mani un manu ģimeni ir atbalstījusi ar precīzi 0 eiro līdz pat šim brīdim, vēl papildus bez sirdsapziņas pārmetumiem paņem manas fotoaģentūras nosaukumu „Gribu vasaru!”, kurš ir mans jau 12 gadus, un plāno to izmantot kaut kādai bezjēdzīgai kampaņai par 330 000 eiro!” - savā sejugrāmatas kontā raksta Romanovskis.

Vēl būšot komunikācijas pasākums par drošību darba vietās, par attālināto darbu, izmantojot sociālā dizaina elementus - lai veicinātu „epidemioloģiski drošu uzvedības modeli”. Iniciatīvas ietvaros „notiks dažādām vidēm (skola, birojs, koplietošanas darba telpas, tirdzniecības vietas, ražošanas uzņēmumi, pulcēšanās vietas brīvā dabā u.c.) atbilstošu vides un sociālā dizaina risinājumu izstrāde un ieviešanas veicināšanas kampaņa”. Ko tik neizdarīsi par daždesmit tūkstošiem eiro - sazīmēs bildītes sociālā dizaina stilā, tādējādi veicinot... ē... ieviešanas veicināšanas kampaņu.

Tāpat būšot kampaņa par tēmām „vieglprātīga attieksme pret drošības pasākumu ievērošanu privātā vidē” un „sava psiholoģiskā stāvokļa pašnovērtējums”, kas pēdējo mēnešu laikā esot izteikti pasliktinājies mazākumtautību valodās runājošo iedzīvotāju vidū. Tātad, kā smejies, pāriesim uz krievu valodu - sevišķi pierobežas joslā.

Bet, „lai mazinātu emocionālo spriedzi sabiedrībā, veicinātu iedzīvotāju psiholoģisko noturību un pieejamā atbalsta instrumentu izmantošanu, sadarbībā ar izglītības, labklājības, ekonomikas un citām nozarēm un sociālajiem partneriem notiks aktīva un dažādās dzīves situācijās līdzsvarota dzīves veida veicināšana”. Vienvārdsakot, ieviesīsim aktīvu dzīvesveidu: ar vides reklāmām stāstīsim, cik forši ir sportot.

Klau, jūs nopietni? Tas viss notiks par 330 000 eiro? Un kāpēc ne par 33 000 000 eiro? Valsts kanceleja, pēc kuras stabules danco visa valdība, taču varētu palielināt summu, jo „naudas mums ir tik daudz kā nekad”. Un tikai varbūt kāds viens vai divi ministri spētu pavērt muti, lai iebilstu pret bezjēdzīgu naudas šķiešanu. Marta sākumā jau tika solīts, ka pirmā kampaņa (par drošu iepirkšanos) līdz Latvijas iedzīvotājiem nonāks marta beigās. Ar nepacietību gaidām! Vai tiešām atļaus strādāt mazajiem veikaliem, atdzīvinot mazo biznesu, kas dveš pēdējo elpu? Diez vai...

Vārdos nenosaukti eksperti atzīst, ka „sabiedrības informēšanas kampaņām ir jābūt, jo dezinformācija un līdz ar to cilvēku bailes, izmisums un dusmas izplatās ātri un nekoordinēti”. Izlasot šādus apgalvojumus, gribas kliegt. Izrādās, kaut kādi dezinformatori ir vainīgi, ka ātri izplatās „cilvēku bailes, izmisums un dusmas”. Un nevis valdības, dažādu kanceleju un biroju absurdās darbības! Ļaujiet cilvēkiem elpot, strādāt un dzīvot, jūs, gudrinieki! Tad nebūs nekādu baiļu, izmisuma un dusmu. Tieši tik nelielas ir prasības, un tās var realizēt bez budžeta kārtējās izlaupīšanas, ko viens otrs maigi dēvē par tirgus izpēti...

Nez kāpēc ir sajūta, ka esošā valdība rokrokā ar Valsts kanceleju vienkārši ņirgājas par sabiedrību, ka tie, kuriem šajā krīzes laikā vajadzētu atbalstīt cilvēkus, dara visu, lai viņus pazemotu un iedzītu stūrī. Kaut kādas „drošas iepirkšanās kampaņas” un „psiholoģiskās noturības kampaņas” - tam visam naudas pietiek, bet nepietiek sajēgas nostāties to cilvēku vietā, kuri reāli cieš no valdīkļu nekompetences. Bet varbūt tā nav nekompetence? Varbūt tāds ir mērķis - lai bailes, izmisums un dusmas nāciju pārvērš pakļāvīgā plastilīna pikucī, ko var mīcīt pēc sirds patikas, veidojot arvien atbaidošākas eksistences formas?

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.