Elita Veidemane / Viedokļi

Jaunumu (ziņu) patērētājus daudz vairāk interesē tas, kā aktieris Rolands Zagorskis un mūziķis Roberts Gobziņš taisnojas par savu "čekistisko pagātni", nevis tas, ka vakar atzīmējām svarīgu notikumu - Latvijas un Krievijas Miera līguma 90.gadskārtu, vai tas, ka ārlietu ministrs Aivis Ronis intervijā laikrakstam Telegraf atklāj bažas par "integrācijas zemo līmeni".

"Līdz mazmājiņai tiksiet," apsardzes algotnis norāda žurnālistiem staigājamo taciņu: no Dzintaru koncertzāles vārtiem līdz teritorijas otram galam – tualetēm. Ne zāles teritorijā, ne, protams, aizkulisēs žurnālisti netiek. Bet ne jau visi apdalīti: tādi ir tikai latviešu preses rakstoņi, kas akreditējušies uz Jaunā viļņa pasākumiem. Krievu mediji tusējas ne tikai anklāvā starp vārtiem un tualetēm. Viņi drīkst atrasties visur. Kāpēc? Tāpēc, ka tā vajag.

"Vēlētāji, jūs esat vientieši un aunapieres! Un tieši tādus mēs jūs mīlam, tieši tādi jūs mums esat vajadzīgi. Ierakstiet savās pārpalikušajās smadzenēs, ka mēs – partija tāda un tāda – esam vislabākie, tāpēc jums jābalso par mums!" – apmēram tāds teksts varētu būt vienas otras partijas t.s. 4000 zīmju programmas vietā, jo ūdeņainai zupai līdzīgos solījumus var saliet arī daudz mazākā katliņā.

Tautas partijas līdera Andra Šķēles salīdzinājums ar bokseri, kas raujas ringā, lai duelētos vēlēšanu cīņās, Pilsoniskās savienības pirmajam numuram Zemgales apgabalā – Sarmītei Ēlertei – protams, bija izdevies.

Pirms dažām dienām Jūrmalā, Dzintaru mežaparkā, nomira kāds vīrietis. Viņš varēja palikt dzīvs, ja vien laikus būtu atbraukusi jaunizceptā Jūrmalas ātrā palīdzība – centralizētā NMPD brigāde, kas aizvieto likvidēto šīs pilsētas medicīnisko dienestu.

Esam sākuši iet uz rudeni. Negantā ziema un nesajustais pavasaris pagaidām nav devuši vasaras silto gandarījumu, un jāņugunis visbiežāk bija vien siltuma avots, nevis skaisti pagāniska rituāla sastāvdaļa.

Rīt mums ir nenomazgājama kauna un riebuma diena. Melnās lentes, kas piesietas pie valsts karogiem, neizsaka dziļāko šīs dienas būtību, lentes ir tikpat formālas kā ikviens cits valstisks atribūts, ko krīzes nomāktā publika vienkārši neievēro vai pat apņirdz.

Ir vēstules, un ir VĒSTULES. Ir raksta gali, kas uzdzen vienīgi īgnumu, neizpratni vai garlaicību, ir priekpilnas aploksnes, no kurām draiski izbirst siltuma pielieti paldiesvārdi, bet ir vēstījumi, kas dedzina pirkstus, tomēr liek vēl un vēlreiz lasīt un pārlasīt asi dzelošos, sāpīgos vārdus. Tādu vēstuli saņēmu nesen. To bija parakstījusi Rita Kučerova no Kalētiem. Lūk, ko viņa rakstīja.

Lauksaimniecības zinātņu pīlāri apgalvo, ka slaukt var tikai to, kas ļaujas: spārdīgu gotiņu diezin vai varēs izslaukt. Bet pie mums viss ir kārtībā: govs, vārdā Tauta, stāv kā iemieta, un slaucēja, kam Varas vārds, slauc līdz tulznām, līdz asinīm. Tauta ļaujas, un, kaut arī treknas strūklas vietā lāso tikai nožēlojami pilieni, Vara nemitējas slaukt, sak, pa lāsei, pa lāsītei vien, un, re, – spainītis pilns gan!

"Vīzdegunības lidojumā Vienotību diez vai kāda partija varēs aizsniegt," – šādi vērtējumi skanēja pēc tam, kad dīvainais partiju trijjūgs izdomāja, ka savā pulciņā neņems nedz TB/LNNK, nedz Visu Latvijai! (VL) – šīs partijas tika atšūtas pēc "pārrunām un konsultācijām", kurās acīmredzot izlēma, ka patriotiski noskaņotais leģionārs Visvaldis Lācis, sīkstie nacionālisti no TB/LNNK un "ekstrēmisti" no VL nav vajadzīgi kristāldzidrajai un uz Eiropu vērstajai Vienotībai.

Trīs biedrības – Politiskā laboratorija, uzņēmēju un ražotāju apvienība Latvijas attīstībai un Latvija – prezidentāla valsts – pērnruden parakstīja sadarbības līgumu, tādējādi veidojot kodolu jaunai politiskai apvienībai. Šogad, 27. martā, patiešām tapa jauna politiska partija – Par prezidentālu republiku. Vai tā paliks vien margināls veidojums vai arī iegūs vēlētāju uzticību, rādīs laiks.

"Latvija atvēzējusies pret svētumu," secina kara noziedznieks Vasīlijs Kononovs, zaudējot tiesas prāvā pret Latviju. Cienījamais vecums, šķiet, liedzis viņam izprast, kurš tad īsti spriedis tiesu – Latvija vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT).

"Viss jau sen izlemts, nav vērts spirināties," ar optimistisku nolemtību pauda aktieris Rolands Zagorskis, kas bija iesaistījies apšaubāmā kompānijā, kuras mērķis ir Daugavu pārvērst par kuģojamu kanālu. "Labāk jau mēs to izdarām, nevis kādi ārzemnieki," seko skaidrojums.

„Mielavs pārdevies okupantiem!” – tā un līdzīgi latvju mūziķis Ainars Mielavs tika nosunīts par uzstāšanos „karātavu kalniņā”, kur viņš 8.maija vakarā ar dziesmām sumināja Otrā pasaules kara veterānus, viņu bērnus un mazbērnus. Nu, nedrīkst tā teikt – pārdevies.

Tik aukstu 4. maiju neatceros. 1990. gada 4. maijā jau kupli bija salapojušas liepas un ceriņi nepacietīgi gaidīja mirkli, lai pārvērstos violetās kupenās.

Mazs stāstiņš uzkodām. Svētdiena, kopā ar suni staigājam gar upes malu. Saule, makšķernieki, velosipēdisti. Pēkšņi redzu: kāds vīrietis paķer rokās savu līdzi velkamo mazo dzīvnieciņu (iespējams, tas bija suns, jo rēja) un sāk skriet uz krūmu pusi.

Kaut gan nojaušu, ka neapbirsim ar vulkāniskajiem pelniem kā Pompeja, tomēr ik brīdi lūkojos debesīs, gaidīdama Islandes izvirduma pelnus.

"Ņemot vērā, ka viņi visi ir iesīkstējuši, nelabojami padomju varas ienaidnieki, PSRS IeTK uzskata par nepieciešamu (..) izskatīt viņu lietas īpašā kārtībā, piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu. Lietu izskatīšanu veikt bez arestēto izsaukšanas un bez apsūdzības uzrādīšanas, slēdziena par izmeklēšanas beigām un apsūdzības slēdziena." Sausi un atsvešināti vārdi, kurus 1940. gada 5. martā "tautu tēvam" Josifam Staļinam rakstīja PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija.

Pirms kāda laika publiskajā telpā uzvirmoja strīds par to, vai latviešu nacionālie partizāni aizstāvēja Latvijas iedzīvotājus 1949. gada deportācijās: vieni mēģināja iestāstīt, ka partizāni neesot reaģējuši uz šīm padomju varas nelietībām, savukārt otri apgalvoja, ka partizāni ne tikai aizstāvējuši nelaimīgos, bet arī skarbi atriebušies tiem padomju varas pārstāvjiem un līdzskrējējiem, kuri piedalījušies deportācijās.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijas sabiedrību šokēja bizneslēdijas Astrīdas Bušmeistares bezatbildība un nežēlība, no septiņdesmit pieciem tīrasiņu zirgiem nobendējot četrdesmit sešus.

"Es kājām atnāktu uz Latviju, ja vien man ļautu to darīt," sen izraudātu asaru atspulgā teic Velta Meņģe. Viņu, deviņpadsmitgadīgu meiteni, izrāva no dzimtajām mājām Liepājā un aizveda svešumā 1949. gada 25. martā. Taču kājām nākt viņai neviens neļāva – esot gan bijuši tādi pārdrošnieki, kuri mēģinājuši bēgt uz Latviju, taču tālāk par Maskavas čekas pagrabiem tie nav tikuši, bet no tālā Ņižņijomskas ciema Veltu uz dzimteni palaida vien tad, kad "tautu tēvs" Josifs Džugašvili bija izlaidis pēdējo gārdzienu.

Diskusijā par leģionāru piemiņas dienas nepieciešamību piedalās Raivis Dzintars, partijas Visu Latvijai! līderis, un Jānis Kuzins, Latvijas antifašistiskās komitejas pārstāvis.