Elita Veidemane / Viedokļi

Tīrs un apskaidrots jaunajā gadā ienācis Dzintars Zaķis, Vienotības filiāles – Jaunā laika – biedrs un draugs, Saeimas frakcijas vadītājs. Arī domas tādas gaišas un baltas, gluži kā krietnā pirtī izmiekšķētas.

Gaismas pilij tūdaļ uzlikšot metāla cepuri. Tā raksta mediji. Kultūras ministrijas amatpersonas līksmos, mediji līdzi ar tām. Grūti pateikt, vai lauku bibliotēkas vienīgā darbiniece, kas ir direktore, bibliotekāre un apkopēja vienlaikus, virtuāli dies kopā ar lielajām amatpersonām.

"Gan jau jūsu vietā atradīsies citi latvieši, kas būs gatavi mums stāstīt par jauniešu noskaņojumiem," čaukstēja uz redakciju atnākušais pusmūža čekistēns, ar rādītājpirkstu dusmīgi un bezpalīdzīgi bungodams pa rakstāmgaldu, jo saprata, ka šīs avīzes redakcijā, šķiet, nekāda aršana nebūs: viņš neatrada dzirdīgas ausis un saprotošu pretimnākšanu.

Ak,ko nu mēs varam. Labāk jau pastāvēsim pie ratiem, kamēr zirgs lasa avīzi, jo mazums, kas var notikt. Var vēl iespert, nedod, die"s. Un vai tad mums grūti zirgam panākt pretim? Maigi nogaidoša, pat izpratnes pilna ir latvieša pozīcija visos gadījumos, kad viņam ierāda vietu – vai nu pie ratiem, vai nu pie parašas, zeku valodā runājot. Mentalitāte, kā smejies.

"Viņam jāizskata liela čupa ar dokumentiem," Vera Griņova, Saeimas deputāta Valērija Kravcova (Saskaņas centrs) palīdze, atgaiņājas no žurnālistiem, kas cenšas noskaidrot, kā viņš ieguvis Latvijas Republikas pilsonību, nemācēdams latviešu valodu. Tas, ka Kravcovam ir čupa, uz kuras viņš ikdienā tup, tomēr nenozīmē, ka viņš no tās nevarētu vairāk vai mazāk cēli nošļūkt, lai atbildētu uz vēlētāju (un žurnālisti arī tādi ir) jautājumiem – kā jau pieklājas kārtīgam tautas kalpam.

"Neesmu sastāvējis nevienā partijā," īpatnējā latviešu valodā uz deputāta jautājumu par partijisko piederību atbildēja Jūrmalas domes sabiedrisko attiecību nodaļas topošais vadītājs Reinholds Pelše.

"Šajā dienā Lāčplēsis iegrūda Daugavā Melno bruņinieku," viena no atbildēm, kas atradās vistuvāk vēsturiskajai patiesībai, nāca no kāda latviešu jaunekļa, kurš minēja 11. novembra nozīmi Latvijas notikumu kartē. Līdzīgas atbildes nāca no citiem aptaujātajiem. Kā ikkatru gadu – arī šoruden mediji ar tradicionālu skepsi jautāja nejauši satiktiem cilvēkiem: ko tad svinam 11. novembrī?

"Ziniet, mans līdzšinējais atalgojums pēdējos gadus ir bijis vismaz divreiz lielāks," tālrādē sūkstījās apvienības TB/LNNK biedrs Emīls Jakrins, stāstīdams par jaunajiem algotajiem pienākumiem Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD), kur, darbojoties valdē, viņam turpmāk nāksies mēnesī saņemt kaut kādus absolūti nožēlojamus 2000 latus, turklāt pirms nodokļu nomaksas. Viņu šajā vidēji dāsni apmaksātajā amatā dienu pirms došanās atpūtā iekārtoja bijušais satiksmes ministrs – Jakrina partijas biedrs Kaspars Gerhards. Vai tas nebija klaji bezkaunīgs protekcionisma paraugs? "Nekādā veidā, es šādā veidā to neredzu," kā auns no jauniem vārtiem vairījās Jakrins.

"Kārlis Ulmanis bija visīstākais kolaborants. Tikai tagad viņš uztaisīts par varoni," teic viens no Saskaņas centra (SC) līderiem Sergejs Dolgopolovs, kad runājam par SC kategorisko nevēlēšanos atzīt Latvijas okupācijas sākumu 1940. gada 17. jūnijā. Atzīšanas gadījumā nāktos teju pusi no Latvijas iedzīvotājiem vainot kolaborācijā, proti, sadarbībā ar okupācijas, respektīvi, padomju, varu – tā domā Dolgopolova kungs. Lai no tā izvairītos, viņaprāt, jāatsakās no jēdziena "okupācija", tā vietā izmantojot aneksiju vai inkorporāciju, jo "šī situācija nav acīm redzama un līdz galam noskaidrota".

"Dombrovskis ir situācijas radīts līderis," uzskata sociologs Aigars Freimanis, "iepretim, piemēram, Kristovskim, kurš, meklēdams līderības izpausmes, pats ir gatavs pārgrauzt sliedi."

No Liepājas piezvanīja Zentas kundze. "Izdzīvojusies Sibīrijā, un ne jau sanatorijā," viņa par sevi mēdz teikt. Šoreiz Zentai asinis uzsita tie, kuri solās rūpēties par Latviju, neprazdami valsts valodu.

"Viena lieta ir darboties kā nevalstiskajai organizācijai vai ārpus parlamenta esošai partijai, kas var rīkot lāpu gājienus un dziedāt fašistiskas dziesmas, bet otra lieta ir būt valdībā un piedalīties koalīcijas darbā," nesen izteicās politologs Ivars Ījabs.

"Man ir nelāga priekšnojauta," teic sociologs Aigars Freimanis, komentēdams situāciju pēc Saeimas vēlēšanām, kad konkrēti spēki ir guvuši morālo uzvaru, taču viņiem nav ne jausmas, kā to pārvērst politiskā uzvarā.

"Tā ir vilšanās politiķos, un tā ir arī vēlētāju muļķība," vērtējot socioloģisko aptauju visai pārsteidzošos datus par latviešu gatavību Saeimas vēlēšanās balsot par prokrievisko Saskaņas centru (SC), teic advokāts un rakstnieks Andris Grūtups.

"Visi deputāti tik gudri un pareizi! Nu lai tad atklāj, kādus labus darbus viņi darījuši Jūrmalas labā," jauneklis, kas pārstāv protesta akcijā demonstrējošu jūrmalnieku pulciņu, aktualizē visus interesējošu jautājumu – jā, tiešām, ko gan Jūrmalas domes deputāti darījuši pilsētas labā? Jaunā vēlētāja uzstājība mudināja šo jautājumu uzdot pašiem deputātiem.

"Jaunups – mērs. Trakāk jau vairs nevarētu būt," teica Par labu Latviju (PLL) premjera amata kandidāts Ainārs Šlesers, komentējot Rīgas domes Jaunā laika (JL) frakcijas vadītāja Edgara Jaunupa palaisto pīli par politisko rudens tirdziņu:

Ļaužu valodās nonācis Ainars Leščinskis-Šlesers. Šoreiz ne ar pacelšanos priekšvēlēšanu domkratā savu atbalstītāju aplausu un gaviļu pavadījumā, bet gan ar kārtējo grāmatu, ko sensāciju kārajiem lasītājiem sarūpējis ārkārtīgi produktīvais rakstnieks Lato Lapsa.

Vienīgais pareizais solis būtu nobalsot par Jūrmalas domes pilnvaru izbeigšanu – šāds viedoklis jau ir izskanējis vairākkārt, turklāt ne tikai no saniknotajiem jūrmalniekiem, bet arī no pašiem domes deputātiem.

"Vajadzēja apliet mani ar sulu vai mest man ar vecu olu, nosaucot par Putina ielikteni, tad par šo gadījumu runātu ilgāk," pēc satiksmes ministra Kaspara Gerharda (VL/TB/LNNK) atteikšanās runāt krieviski raidījumā Bez cenzūras (TV5) izteicās tā vadītājs Andrejs Mamikins.

Par vēlēšanu tuvošanos un teātra sezonas netālo sākumu liecina publiski asaru plūdi, vīzdegunīgi izsaucieni un pašslavināšanas monologi, vienvārdsakot, iedarbīgi reklāmas pasākumi, kam katrā ziņā vajadzētu iespaidot svārstīgo vēlētāju un teātra izrāžu skatītāju. Tas, ka vēlēšanas daudzējādā ziņā ir līdzīgas teijāterim, zināms jau sen, bet tik mīlīgu kopā saplūšanu, nudien, nav vēl sanācis redzēt.

Nopolitikas brīva zona – apgalvo LNT raidījuma Latvija, mēs tevi dzirdam veidotāji. Saprotu, tas ir mēģinājums izvairīties no politiskās ievirzes cepurītes, kas uzlikta pirmdienas raidījumu ciklam, proti, no tā, ka šis diskusiju pasākums ir apvienības Par labu Latviju priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa.

Cik tomēr labi, ka mūs pieskata, apmīļo un tēvišķīgi sabar (ja vajag) Pasaules banka (PB). Citādi mēs jau sen būtu izlidojuši skurstenī, noslīkuši zampā un visādi citādi iznīkuši. Lūk, PB viedie eksperti uzskata, ka izglītības un veselības aprūpes jomās mazināt valsts finansējumu vairs nevar. Nu kāpēc nevar? Var!