Valstij jābūt gatavai arī sliktiem scenārijiem

Pēc sešas stundas ilgām sarunām Londonā starp ASV valsts sekretāru Džonu Keriju un Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu abi amatvīri neiznāca pie žurnālistiem, lai kā parasti, stāvot blakus, sniegtu savus iespaidus un paziņojumus par sarunas rezultātiem. Tas nozīmē, ka rezultātu nav bijis. Lavrovs sacīja, ka saglabājas viedokļu atšķirības par Ukrainu, bet Kerijs – ka, ja Krievija atzīs Krimas referenduma rezultātu par pievienošanos Krievijai, tad tā būs back door aneksija jeb aneksija «caur sētas durvīm».

Tā kā abu lielvaru līderi vismaz pagaidām negrasās kāpties atpakaļ kaut vai par centimetru, Krimas notikumiem būs diezgan smagas sekas pat vislabvēlīgākā tālāko notikumu scenārija gadījumā, kas nu jau ir tāds, ka referendumošana paliek tikai Krimas ietvaros un nesāk līst dziļāk Ukrainā – uz Odesu, Donbasu, Harkovu.

Taču jau ar Krimu pilnīgi pietiek, lai ASV un Krievijas attiecības tagad uz ilgāku laiku paliktu aukstas. Skaidrs – ja dialoga vietā būs divi monologi, ASV, Eiropas Savienība (ES) un, iespējams, arī Japāna liks pret Krieviju lietā kādas sankcijas. Tas, saprotams, nevar neskart arī Latviju kā ES valsti, un mēs ar savu pavārgo ekonomiku, protams, būsim vieni no lielākajiem zaudētājiem.

Sankcijas gandrīz visos gadījumos ir nazis ar abpusgriezīgu asmeni – ja viens grib padarīt otram kaut ko sliktu, tad arī otrs atdara pretī, un tā uz priekšu. Jautājums ir, cik ilgi un cik tālu ies sankcijas un dūrieni, kādas jomas tie skars. Pirmais sitiens no Rietumu puses būs Krievijas izslēgšana no astoņu lielvaru jeb G8 klubiņa, kam tikšanās bija paredzēta Sočos. Vladimirs Putins ieraudās kabatlakatiņā vienu asariņu par to, ka aicinātie viesi neieradīsies ciemos un jau saklātie baltie banketu galdauti būs jāieloka atpakaļ lādēs, bet tas arī viss.

ES kā savu artavu Kremļa lāča savaldīšanas druvā domā dot sarunu pārtraukšanu par bezvīzu režīmu. Tas ir sitiens vairāk nevis pa Krievijas valsts varu, bet pa krievu vienkāršajiem ivaniem, kam būs jāturpina pirkt vīzas, ja ir tik daudz naudas, lai brauktu ekskursijā uz ārzemēm. Lai gan pašlaik kaimiņvalstī valdošajā agresīva patriotisma eiforijā liela daļa krievu teiks, ka viņiem tāds bezvīzu režīms bijis nebijis. Brauks atpūsties un ālēties uz lēto Turciju un Ēģipti, kā to jau visu laiku ir darījuši.

Trešais, kas laikam tiks darīts – tiks ierobežota Krievijas ierēdņu iebraukšana ES un ASV. Krievi tad ierobežos amerikāņu un ES amatpersonu iebraukšanu, kas abpusēji ir mazliet nepatīkami, tomēr tā pa lielam nekādu asu izmaiņu nerada. Vēl var tikt bloķēti kādu amatpersonu konti ārzemju bankās tiem amatvīriem, kas vainojami cilvēktiesību pārkāpumos un Krimas aneksijā. Tā kā Putins jau pirms laba laika ir pasludinājis visu amatvīru kontus un īpašumus ārzemēs ārpus likuma, viņš Rietumiem pat izteiks pateicību par to, ka tiek nodarīta skāde viņam nelojāliem apakšniekiem.

Vēl amerikāņu un krievu armijas pārtrauks kopīgas mācības, kas pārtrūkst pašas par sevi, jo draudzības vairs nav. Ja sankcijas paliek šajā līmenī, tad uz Latviju tas lielu iespaidu neatstās.

Ja sankcijas sāks skart ekonomiku, tad jau būs sliktāk. Pirmais ir ieroču pirkšanas līgumu laušana. Tas varbūt pat ir lieliski, jo, ja mazāk ieroču, tad pasaule drošāka. Ja sankcijas iestiepsies vēl tālāk ekonomikā, tad tas jau ir pavisam nopietni – iedomāsimies, ka ES vairs nepērk Krievijas naftu un gāzi. Tie jau ir drausmīgi zaudējumi gan Krievijai, gan ES, gan valstīm, gan šo valstu uzņēmējiem.

Krievija cietīs smagi, jo «gāzes adata» tai ir ierasts naudas avots. Krievi izmisīgi meklēs noietu Āzijā. Spalgi pacelsies benzīna, elektrības un attiecīgi visas pārējās cenas. Rietumeiropai vēl ir kādi varianti – var kaut kā pārkārtoties uz citiem tirgiem, nolikt pie malas vides sargāšanu un atsākt rakt ogles, bet Latvijai tas būs pamatīgs ekonomisks vāks. Var, protams, cerēt, ka Rietumi mūs nepametīs nelaimē, taču arī pašiem Rietumiem būs čābīgi. Bet bada laikos franču vīndari un vācu birģeri diezin vai domās par latviešiem, jo viņiem savs krekls būs tuvāks.

Ja sankcijas vienlaikus skars arī pusvalstisku un privātu biznesu, tad, lai identificētu, ka tā banka vai tas holdings ir piederīgs Krievijai un tāpēc ierobežojams, vajadzēs pamatīgi nopūlēties. Pašlaik lielais bizness jau ir tik tālu globalizējies, ka nevar saprast, kam kas pieder, jo akcijas dinamiski tiek pirktas un tālāk pārdotas pa visu pasauli. Var jau, protams, sākt meklēt, kam kas pieder, dalīt mantu, atrast kaut ko un arestēt, taču tas nav vienkārši.

Toties ir mazi un vidēji uzņēmumi, kuriem gali nav noglabāti sarežģītos holdingu pinumos un ofšoros. Tos var sist uz nebēdu. Krievu varas iestādes bez problēmām var noskaidrot, ka kāds leišu piena vai latviešu ziepju ražotājs nepieder krieviem, un nelaist tā produkciju savā tirgū iekšā.

Zinot vienas Latvijas politikāņu daļas domāšanas veidu, var paredzēt, ka viņi jau intensīvi gudro, ar kādām ķēmīgām izdarībām varētu pievienoties Krievijas durstīšanai, lai gan to no Latvijas pagaidām neviens neprasa. Skaties uz kuru jomu gribi, visās iznāk iekost sev pirkstā. Var, piemēram, aizliegt Jauno vilni, bet tas nozīmēs milzu zaudējumus Jūrmalai. Var likt Rīgas Dinamo izstāties no KHL, taču tad Latvijas hokejs pazaudēs līmeni un kā līdzīgs ar līdzīgu spēlēs pret Grieķiju un Spāniju, nevis vairs pret Šveici un Kanādu.

Protams, situācija var eskalēties tā, ka kultūras un sporta apmaiņā saites starp ES un Krieviju trūks pušu pašas par sevi, taču skriet pa priekšu ar savu jaunradi sankciju ratiem no Latvijas puses būtu muļķīgi un kaitīgi pašai.

Tas, kas tiešām ir jādara, ir savu aizsardzības spēju stiprināšana, kur Latvija nepilda savus pienākumus un saistības kā NATO dalībvalsts. 2012. gadā Saeima pieņēma valsts aizsardzības koncepciju, ka aizsardzības budžets jāpalielina līdz 2% no IKP, taču te ir tāda nianse, ka šo skaitli plānots sasniegt tikai 2020. gadā. Līdzšinējos budžetos šis skaitlis ir bijis 0,9% un vēl mazāk, arī tuvākajos gados nav plānots vairāk. Ukrainas notikumi brēktin brēc, lai šī lēnīgā koncepcija tiktu pārskatīta, ka 2% vajag sasniegt nevis aizparīt, bet vajadzēja jau vakar. 2% no IKP nenozīmē, ka šī nauda būtu bezjēdzīgi jāizšauj gaisā. Aizsardzības jomu var savietot ar valsts ekonomiku tā, lai daļa iztērēto līdzekļu atgriežas tautsaimniecībā un rada pievienoto vērtību. Tas nav vienkārši, tas ir arī korupcijas drauds, ir problēmas.

Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka Ukrainas notikumi atstās iespaidu uz līdzšinējiem Latvijas izaugsmes plāniem, kas tagad ir izmetami papīrgrozā. Iespaids būs pat vislabvēlīgākā scenārija gadījumā – pat ja lielvalstu cīkstiņš neaizies līdz plašām un ilgām sankcijām un savstarpējiem ekonomiskiem boikotiem un blokādēm. Ir iespējama ļoti nepatīkama krīze. Divas iepriekšējās lielās krīzes valsts vadītāji sagaidīja, bezbēdīgi svilpodami, un nebija paveikuši nekādus priekšdarbus Tad tagad vismaz nevajadzētu atkārtot priekšgājēju kļūdas. Laimdotai Straujumai jāsaņemas spēks nolikt bļāvējpolitikāņus pie ratiem un likt ministriem strādāt pragmatiski, čakli un atbildīgi.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.