Gultā ar Krūmiņu
Tagad arī Latvijai ir savs mazs Trampiņš un televīzijas šovs, ko kāds sociālo tīklu tvīterotājs asprātīgi nodēvējis par Gultā ar Krūmiņu.
Jo, uzzinot, ka KNAB aizturējis un pēc tam palaidis vaļā miljonāru Jūliju Krūmiņu, divas televīzijas pa galvu pa kaklu lauzās sacensties, kura pirmā dabūs interviju ar viņu. TV24 veicās labāk - tā Krūmiņu nointervēja pirmā, kamēr viņš vēl bija možs un kareivīgs, LTV nācās samierināties ar otro uzlējumu, kad Krūmiņš jau bija sagurušāks. Tomēr Andra Kiviča (TV24, Rampas ugunis) un Gundara Rēdera (LTV, 1;1) darbs ir slavējams - Krūmiņa topošā grāmata par dzīvi, darbu un valsti izreklamēta godam. Te gan var bilst, ka Aleksandra augstumos Tvaika ielas slimnīcas gultās varētu sameklēt vēl tēlainākus stāstītājus gan par Andra un Aivara grupējumiem, gan varbūt arī par masonu un anunaku ietekmi Latvijas politikā, taču šie Krūmiņa gara radinieki nav miljonāri. Bet Krūmiņš ir.
Vēl Krūmiņš ir liels plātīzeris, kas jauc kopā faktus ar tenkām un paša izdomājumiem, brīvi peld skaitļos un notikumu cēloņsakarībās, palaikam arī prasti lamājas. Tas žēl, jo dažs intervijā Andrim Kivičam TV24 paustais nostāsts ir patiesi pikants un tur varētu būt pamats jauniem kriminālprocesiem. Taču diezin vai tiesībsargājošās iestādes tur kaut ko uzsāks - redz taču, ka avots nav īsti adekvāts un nekādu pierādījumu pamatu viņa paudumiem nevarēs atrast. Piemēram, biznesmenis Stepanovs devis kukuli partijai Saskaņa, lai tā nobalso par Maizīša atkārtotu ievēlēšanu par ģenerālprokuroru, bet, kad uzzinājis balsojuma rezultātu, dusmās metis krēslu pa gaisu. Tāds politiska trillera sižetiņš, ka maz neliekas!
Vienlaikus ir Krūmiņa stipri žēl. Cilvēks ir piedzīvojis pazemojumus, aizturēšanas laikā apsaldējies un saslimis. Neviltotā sašutumā viņš nesaprot, par ko īsti aizturēts, jo nav nojautis, ka naudas došana politiķiem vai tiesnesei būtu kas krimināls un KNAB interesi raisošs. Miljonārs gribēja ļaužu acīs izskatīties ļoti inteliģents, jo zina, ka Rīgā dzimis Sergejs Eizenšteins un Mihails Tāls. Kad intervija nonāca līdz KNAB, acis iedzalkstījās gluži kā trakajam vilkam mežmalā. Tur tad no solīduma vairs nebija ne vēsts un agresija izlīda visā spalvainībā. Krūmiņš apsolīja nokārtot, lai Jaroslavs Streļčenoks netiek atkal ievēlēts par KNAB vadītāju. Pēc tam Streļčenoks nekur nevarēs atrast darbu un slaucīs Krūmiņam sētu par 150 eiro algu.
Jādomā, ka tieši Krūmiņa nevaldāmā mēles nesaturēšana ir viņu novedusi pašreizējā neapskaužamajā situācijā. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados līdzīgā garā politiķiem un amatpersonām bruka virsū sabrukušās Auseklīša piramīdas Valdis Krisbergs, līdz iemelsa pats sevi īstā cietumā. Būtu skumji, ja arī Krūmiņu piemeklētu tāds liktenis.
Caur un cauri nožēlojamā Krūmiņa performance un skandāls kā tāds ir nožēlojams no visiem aspektiem. Vārgā, jau atlaistā Saeima 2011. gadā kriminalizēja partiju finansēšanas pārkāpumus, bet nākamā Saeima kriminalizēšanu vēl paturpināja, partijniekiem domājot, ka pašus šā likuma bardzība neskars. Populistiska tvana dullumā, liekulīgā maurošanā par «naudas varas mazināšanu politikā» tapušais partiju finansējuma regulējums ir sanācis nekvalitatīvs, staipīgi interpretējams, pretrunīgs un nesamērīgs. Tomēr likums ir likums, un, lai kāds tas nebūtu, tas jāpilda.
Neba aiz cēliem nolūkiem tiešām mazināt naudas varu politikā, bet lai saglabātu savas naudas varu, politikāņi savulaik stūma uz priekšu partiju finansēšanas kriminalizēšanu. Dievs gan nav mazais bērns, un dažus likumdošanas tīšos brāķdarus bumerangs jau ir skāris tādā veidā, ka Vienotībai par partiju finansēšanas likuma pārkāpumiem draud valsts budžeta finansējuma zaudēšana. Būtu tikai visnotaļ svētīgi, ja kādā saulainā dienā KNAB arī ar šīs partijas kadriem mazliet izveiktu tādas pašas procesuālās darbības kā nupat ar Gati Truksni un Jūliju Krūmiņu.