Vai nākamajā gadā Latvijas valstī būs turīgāka un priecīgāka dzīve? Kādam laimīgajam varbūt būs, bet kopumā droši vien, ka nebūs. Labākais, uz ko var cerēt, ka tā dramatiski nepasliktināsies.
Apmēram tādi secinājumi izriet no nākamā gada budžeta un ap to savītajiem skaitļiem un notikumiem. Premjers Māris Kučinskis ir minējis apzīmējumu, ka šis budžets ir prioritāšu budžets, kur prioritātes ir veselība, izglītība, demogrāfija, un nevar noliegt, ka izglītībai ir atradušies papildu līdzekļi. Taču ar algām notika liela dīvainība - naudas tika piešķirts vairāk nekā pagājušajā gadā, bet bija daudz skolotāju, kam alga samazinājās. Kas vēl būs veselībā, to bail pat domāt, jo veselības nozares reformas prasīs ievērojamus līdzekļus, kuru tā īsti nav.
Budžets balstās uz Finanšu ministrijas prognozēm, ka Latvijas ekonomikai būs 3,5% pieaugums, taču diezin vai tas ir reāli. IKP aug daudz lēnāk, nekā lēsts iepriekš. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, trešajā ceturksnī attiecībā pret iepriekšējā gada trešo ceturksni tas bija vien 0,8%. Necik optimistiski par IKP izaugsmi nav arī banku eksperti.
Vēl ir arī ārējais parāds, ar tendenci tuvoties desmit miljardiem eiro, un tā apkalpošana izmaksā milzu naudu. Par investīciju vidi Latvija ir saņēmusi vairākus lieliskus starptautiskus reitingus, taču reālā tendence ir tāda, ka investori Latviju vairāk pamet, nekā atnāk. No šiem burtiem un skaitļiem grūti izveidot vārdu «laime».
Bet ir iegadījies tā, ka deputātiem ir veseli 20 miljoni eiro, ko dalīt tautā tā iesauktajā «deputātu kvotu» veidā. No vienas puses, Saeimas deputātiem ir jāļauj izteikt savus priekšlikumus budžetā, un tur nekas slikts it kā nebūtu. Ir deputāti, kas grib pozicionēties kā tādi, kas ir tuvi tautai, zina savas pilsētas un ciema bibliotēku jumtu caurumus un «izplēš» naudu konkrētai vajadzībai. Ja šīs iespējas nebūtu, nebūtu argumentu pret jau apnikušo tēzi, ka visi lēmumi tiek pieņemti šauros ietvaros un tautas priekšstāvji ir tikai marionetes, kas spaida balsošanas podziņas. Te ir arī tāda romantiska lieta, ka šis tas «kvotu» dalīšanā atlec arī opozīcijai, kas tad nevar apgalvot, ka Saeimā pastāv absolūta valdošo partiju tirānija un ļoti labi priekšlikumi netiek ņemti vērā tikai tāpēc, ka tie nākuši no opozīcijas.
Tomēr ir arī šis tas, kas izskatās ne visai labi. Šāda naksnīga balsošana par milzīgi lielu skaitu priekšlikumu izskatās dikti vecmodīgi - tas bija daudzmaz saprotami pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad valsts bija jauna un daudzi procesi notika stihiski. Mūsdienās tas vairs par labas pārvaldības sistēmu neliecina un atgādina dārzeņu nakts tirdziņu Centrāltirgū. Tur ar savu preci atbrauc gan godīgi zemnieki, gan tādi tipi, kas izvairās no nodokļu maksāšanas un iesmērē par Latvijas preci kontrabandu no ārzemēm.
Vēl ir tāda nelāga lieta, ka deputāti jestri dalīja 20 miljonus arī visai dīvainām vajadzībām, ne tam, kas sabiedrības acīs būtu pats galvenais un sāpīgākais. Nupat plaša viļņošanās bija dēļ tā, ka Baiba Barone gulēja uz nāves gultas, jo viņai nebija naudas, ko maksāt par aknas transplantāciju, un no valsts arī nauda tam nebija paredzēta. Cilvēki aizkustinājumā sāka samest naudiņu priekš operācijas. Bet ir taču Latvijā vēl daudzi, kam vienīgā iespēja dzīvot ir operācija, ir cilvēki ar retām slimībām, ir slimnieki, kam, lai dzīvotu, jālieto ļoti dārgas zāles. Šīm vajadzībām valstī naudas trūkst, bet pensionāru organizācijām, cīņas mākslas klubiem, baznīcu remontiem, grāmatai par sieru un volejbolu nauda tiek atrasta. Protams, arī šādi izdevumi ir pamatoti, cēli un skaisti, taču visdārgākais, kas cilvēkam vispār ir, - dzīvība - tomēr tad nesanāk nekāda prioritāte. Par cietējiem, kas mirst naudas trūkuma dēļ, kaut kā netiek padomāts.
Diemžēl budžeta tirdziņā kontrabandas veidā likumos tika iesmērēta arī lieta, kurai ar budžetu nav nekāda sakara, - tā sauktie lojalitātes grozījumi Izglītības likumā. Protams, skolotājiem jābūt lojāliem valstij. Taču diezin vai šāda frāze būtu jāraksta likumā, jo lojalitāte ir ļoti subjektīvs un ļoti nejuridisks, tiesiski neformulējams jēdziens. Kā šo likumu piemēros? Kas ir lojalitātes kritēriji? Vai stāstīt anekdotes par izglītības ministru Kārli Šadurski arī ir nelojalitāte? Jau pati pieeja lietai ir padomiska, neatbilstīga demokrātiskai valstij. Kas noteiks, vai skolotājs ir lojāls vai nav? Tāds staļiniski orvelisks pants piestāvētu kādai Ziemeļkorejai. Skolotāji no likumdevēja puses dažkārt vēlētos mazliet cieņas pret savu profesiju, taču tās vietā saņem draudus, ka var tikt represēti.