Redakcijas viedokļi

ASV pie varas ir nākusi jaunā tehnokrātu paaudze un tehnoloģisko izgudrojumu radītāji. Ko tas nozīmē Latvijai? Ko tas nozīmē turpmākai transatlantiskajai sadarbībai? Kādu iespaidu jaunie notikumi atstās uz ekonomiku pasaulē?

Normālos apstākļos droši vien savu šīsdienas sleju es būtu veltījis “Progresīvo” izvirzītajam satiksmes ministram Atim Švinkam, bet diemžēl situācija pasaulē nav normāla. Tāpēc šādā situācijā, kad runa ir par mūsu valsts pastāvēšanas apdraudējumiem, jautājums par to, kurš politiķis kļūs par nākamo satiksmes ministru, kļūst stipri otršķirīgs.

Siguldas Valsts ģimnāzijas skolas pārstāvji vērsušies pie Siguldas novada pašvaldības ar sūdzību par vairākiem iespējamiem amatpersonu pārkāpumiem. Viņi norāda uz iespējamo skolēnu uzņemšanas komisijas locekles paraksta viltošanu, kā rezultātā varbūt kāds bērns, kurš to nebija pelnījis, ir uzņemts ģimnāzijā, bet kāds cits, kurš bija pelnījis, nav uzņemts.

ASV prezidenta Donalda Trampa un viņa komandas tuvināšanās ar Vladimiru Putinu un asā vārdu apmaiņa ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski Baltā nama Ovālajā kabinetā ir satraukusi politiķus, plašsaziņas līdzekļus un ekspertus Eiropā, Baltijā, Lielbritānijā, Ukrainā. Kas turpmāk notiks ar NATO, vai iespējams šajos jaunajos apstākļos paļauties uz ASV?

Svētdien Londonā notika 18 valstu samits, lai apspriestu drošības situāciju ASV prezidenta Trampa īstenotās politikas kontekstā. Baltijas valstis šajā samitā nepiedalījās, kaut gan to liktenis ir tieši atkarīgs no Trampa neparedzamajiem gājieniem. Un kāpēc nepiedalījās? Kāds aizmirsa uzaicināt? Pārāk sīkas vienības, lai par tām domātu? Par Baltijas valstu neuzaicināšanu “Neatkarīgā” uzdeva jautājumus Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam.

Pēc Evikas Siliņas (JV) lūguma atkāpties trīs valdības ministriem partijas cerēja uz sarunām ar premjeri, taču premjere sasirga, un cerības par valdības “uzrāvienu” iekārās gaisā. Briest vēl viena problēma: “Progresīvie” premjeres izbrāķētā Kaspara Briškena vietā sliecas virzīt nozari nepārzinošo Ati Švinku.

Lieliski atceros savu pirmo lidojumu ar pasažieru lidmašīnu. Sēdēju pie loga un, skatoties lejā uz balto mākoņu gubām, tās uztvēru gluži kā mīksta sniega kupenas. Šķita, ja gadījumā kas, tad maigi iekritīsim šajās mīkstajās kupenās. Tikai lidmašīnai sēžoties zemāk un lidojot cauri šiem it kā blīvajiem mākoņiem, kļuva skaidrs, cik maldīga ir šī optiskā ilūzija.

Latvijas politiskajā vidē pēdējās nedēļās notiek aktīva rosīšanās. “Valdību stādītāji” drudžaini spieto no vienas kafejnīcas, no viena biroja uz otru. Sarosījušies arī “īstie” valdību stādītāji, kuri publiskajā telpā seko Šarlam Morisam Taleirānam pierakstītajai atziņai – mēle ir dota, lai slēptu savus patiesos nodomus. Tāpēc viņu teiktajam var nepievērst tik lielu uzmanību. Daudz svarīgāka kļūst intonācija un akcenti.

Kādiem mērķiem tērēta sabiedrības integrācijas fonda nauda un kādēļ tieši sabiedrības saliedēšanai – jautājums, uz kuru nav viennozīmīgas atbildes nedz Valsts kontrolei, nedz tās rodamas, pārlapojot SIF naudu saņēmušās programmas, secina “nra.lv”.

Ziņa, ka uz “Oskara” balvu pasniegšanas ceremoniju “Dolby Theater” zālē Losandželosā dosies arī Latvijas kultūras ministre Agnese Lāce, sabiedrībā raisīja visai pretrunīgas jūtas. Protams, ir milzīgs lepnums, ka šogad mūsu pašmāju animācijas filma “Straume” ir tikusi nominēta divās šīs prestižās balvas kategorijās un tai ir visas iespējas to arī iegūt. Vienlaikus rodas pamatots jautājums: kāda “Straumes” panākumiem saistība ar Lāci? Kāds ir viņas nopelns šajā patiešām grandiozajā sasniegumā?

Bijusī Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) sekretariāta direktore un politiķa Jura Pūces sieva Zaiga Pūce devusies uz jaunām līdzekļu pieņemšanas un dalīšanas vietām. Viņa ir uzvarējusi konkursā un kļuvusi par Latvijas Universitātes fonda (LU fonds) izpilddirektori.

Jautājums, vai arī Latvijā tuvākajā nākotnē tiks izvietoti kodolieroči? Francija jau signalizē par iespējām savus kodolieročus izvietot Vācijā. Arī briti pārskaita savu kodolarsenālu. Kur vēl tas varētu tikt izvietots - tikai Vācijā vai arī Polijā un Baltijas valstīs - to mēģinājām skaidrot sarunā ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu.

Evikas Siliņas valdības “restarts” ieguvis jau gluži groteskas formas. Vispirms tika nosaukti trīs “sliktākie” vecās valdības ministri, kuri it kā “sliktā darba” dēļ bija jānomaina. Ja jānomaina, tad jānomaina, tikai izskanējušie uzvārdi nedod pārliecību, ka jaunie būs labāki. Tagad, kamēr rakstīju šīs rindas, pienāca kārtējā ziņa, kura vairs nepārsteidz. Viens no šiem nosauktajiem – Cēsu novada domas priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs – savu kandidatūru uz izglītības un zinātnes ministra vietu jau atsaucis.

Šobrīd politisko apskatnieku vidū valda reti sastopama vienprātība – Evikas Siliņas valdības spēju resurss ir izsmelts. Kā parasti tādos gadījumos mēdz būt, tie, uz kuriem šis vērtējums attiecas, to nekādi negrib atzīt. Situāciju viņi mēģina glābt ar ministru rotācijām un jauna (kārtējā) uzrāviena solījumiem. Vai tas ko līdzēs?

Latvijā situācija ar trešo valstu migrantiem pagaidām esot mierīga. Taču šis “pagaidām” amatpersonu apgalvojumos ir kā nomierinoša tablete, lai miegs mums nebūtu pārāk trauksmains. Par šo “pagaidām” situāciju migrācijas jomā, ko varam vērot mums apkārt, runājam ar Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas vadītāju Gunāru Kūtri (ZZS) un Saeimas deputātu Edvīnu Šnori (NA).

Visi apskatnieki, ar kuriem sanācis runāt, kopš Tramps kļuvis pilnvērtīgs Baltā nama saimnieks, norādīja uz Vācijas Bundestāga vēlēšanām, kuras būšot ārkārtīgi svarīgas pasaules turpmākajai drošībai un politiskās sistēmas stabilitātei. Tagad tās ir notikušas, un varam atviegloti uzelpot – vēlēšanu rezultāti ir gandrīz vai labākie no iespējamajiem, ņemot vērā pašreizējās Vācijas realitātes.

Ir teiciens – labāk šausmīgas beigas nekā šausmas bez gala. Daudziem Evikas Siliņas valdība šķiet tīrā katastrofa. Valdība, kas kuļas uz priekšu kā pa celmiem. Jo ātrāk tā beigtu pastāvēt, jo labāk. Nav ko mocīties.

“Esmu nākusi klajā ar valdības uzrāviena plānu,” tīmeklī nesen lepni ierakstīja premjere Evika Siliņa (JV). “Uzrāviens” sevī iekļāva trīs ministru – Kaspara Briškena (PRO), Andas Čakšas (JV) un Ulda Auguļa (ZZS) – padzīšanu. Nav vienprātības par to, ko nozīmē termins “uzrāviens”: vieni domā, ka tas ir saistīts ar kādas vainīgās personas uzraušanu zarā, citi savukārt nav tik radikāli un atceras Raimonda Vējoņa pirmo teikumu, stājoties Valsts prezidenta amatā: “Laikam no sākuma jāierauj.” Politologiem Jurim Rozenvaldam un Filipam Rajevskim lūdzām skaidrot Siliņas “uzrāviena” būtību.

Tā, protams, bija sakritība, ka Latvijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos Zanda Grauze tikās ar tā dēvētās Palestīnas tā dēvētajiem ārlietu ministrijas pārstāvjiem aptuveni tajā pašā laikā, kad Palestīnas teroristi piedalījās, viņuprāt, uzjautrinošā pasākumā – nogalināto izraēliešu atdošanā Izraēlas valstij. Ko dara Latvijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos Zanda Grauze un kurš viņu ir pilnvarojis tikties ar tā dēvētās Palestīnas valsts tā dēvētās ārlietu ministrijas pārstāvjiem, lai apspriestu šīs “valsts” atzīšanu; vai Latvija grasās atzīt Palestīnas “valsti” – un citus jautājumus skaidrojām Ārlietu ministrijā.

Ekonomikas ministrs Viktors Valainis nesen izteicās, ka jāvērtē, vai ir nepieciešams Sabiedrības integrācijas fonds (SIF). Grūti būs ministram ar tā vērtēšanu. SIF ir sena un sīksta iestāde, kas diezin vai padosies un ļaus sevi likvidēt.

Latvijas ārlietu ministres Baibas Bražes otrdien preses konferencē izteiktā frāze, ka Krievija faktiski ir zaudējusi karu Ukrainā, politiski aktīvajā sabiedrībā izsauca zināmu neizpratni. Kā tad izpaužas šis zaudējums? Vai tā, ka Krievijas tā dēvētais ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs sēž pie viena galda ar ASV valsts sekretāru Marko Rubio un apspriež Putina un Trampa gaidāmo tikšanos? Var, protams, diskutēt par kontekstu un atrunāties: Putins taču gribēja trīs dienu karu, bet pagājuši jau trīs gadi un viņa mērķi joprojām nav sasniegti.

“Viņš nemācēja ne vārda pateikt angliski, par latviešu valodu vispār nerunāsim. Kaut ko īdēja nesaprotamā mēlē,” savus piedzīvojumus komunikācijā ar ēdienu piegādātāju klāstīja mūsu lasītājs, kurš lūdza palikt vārdā neminēts. Nav saprotams, kāpēc ēdienus joprojām izvadā kaut kādi neidentificējami indivīdi. Jau konstatēti 43 voltisti/boltisti, kuri ir ieradušies no dienvidiem un mūsu valstī atrodas nelegāli. Un cik vēl ir tādu, kuri pagaidām “nav konstatēti”? Diemžēl Rīga un tās apkārtne paliek arvien “melnāka”. Par to, kādēļ tā notiek, vaicājām Valsts robežsardzei.