Par koronavīrusu kā draugu un paziņu divu gadu garumā
Pirms diviem gadiem, tālajā 2020. gada martā rakstīju par koronavīrusu, un raksta ievadu šobrīd ar prieku citēju: „Cilvēks uzskata sevi par radības kroni. Šķiet, ka arī vīrusi sevi uzskata par radības kroni. Ir atšķirības – vīrusu uz zemeslodes ir vairāk gan pēc skaita, gan pēc sugām, gan pēc svara, gan pēc ietekmes uz zemeslodes skābekļa apmaiņu, klimatu, augsni, augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem. Vīrusi uz zemeslodes dzīvo vismaz 4 miljardus gadu ilgāk par cilvēku, un vīrusi dzīvos arī pēc tam, kad cilvēki izmirs vai vienkārši ar ķīmiju, ieročiem un skābekļa pārtēriņu padarīs zemeslodi hordaiņiem (t.sk., zīdītājiem, t.sk., cilvēkam) neapdzīvojamu. Cilvēkam vīrusus no zemeslodes iznīdēt neizdosies, par pretējo es neesmu pārliecināts. Jebkurā gadījumā SARS-CoV-2 nebūs tas vīruss, kas varētu iznīdēt cilvēkus uz zemes, bet vīrusi laiku pa laikam rada kādu pandēmiju, kas paretina cilvēku skaitu uz zemeslodes.
Vīruss nav mazākais radījums uz zemes. Iespējams, vīrusi uz prioniem (liellopu sūkļveida encefalopātiju jeb Kreicfelda - Jakoba slimību izraisa nervu šūnu sastāvā esošās olbaltumvielas molekulas defekta forma - prions) skatās kā uz sīkbūtnēm, gluži kā mēs skatāmies uz vīrusiem. Bez prioniem ir arī citas par vīrusiem mazākas dzīvības formas, kaut arī grūti tās definēt par dzīvības formām. Pats vīruss dzīvo tikai svešā šūnā kā obligāts parazīts, bet ārpus šūnas vienkārši eksistē. Spēj eksistēt ļoti ilgi. Ledājos atrasti simts tūkstošu gadu veci vīrusi, kuri to vien gaida kā nonākt kādā dzīvā, piemērotā šūnā un atsākt dzīvot. Nebūt katrs vīruss var dzīvot jebkurā šūnā.
Vīruss ir dzīvības indikators. Visur, kur ir dzīvība- okeānā, jūrā, augsnē, augos, dzīvniekos, baktērijās, visur atrodami vīrusi. Vīrusi ir iesaistīti skābekļa izdalē un ogļskābās gāzes absorbcijā, jo daļa augu bez vīrusiem vispār nespēj iztikt un bez vīrusu atbalsta ogļskābo gāzi absorbēt nespētu. Katram cilvēkam ir kādi 300 dažādu vīrusu, citam vairāk, citam mazāk. Par dažiem no vīrusiem, kas cilvēkā mājo, mēs esam informēti, ka tie izraisa slimības - HIV/AIDS, hepatītus, herpes čūlas un jostas rozi, citomegalovīrusa kārpas un noguruma slimību, bet par citiem lāga nezinām neko. Daļa vīrusu izraisa vēzi kā papilomatozais vīruss, bet citi vīrusi (tas gan ir pieņēmums) šūnām palīdz no vēža izvairīties vai pat sargā no vēža. Katrā ziņā cilvēka DNS un RNS var atrast neticami daudz vīrusu atstātu nukleīnskābju komplektu.
Par vīrusu kā obligāto parazītu ir tā - cilvēks vīrusu uzskata par parazītu, bet vīruss cilvēka šūnu - par mājām. Līdzīgi - cilvēki zemeslodi uzskata par savām mājām, bet, iespējams, zemeslode cilvēkus - par parazītiem. Gluži tāpat kā cilvēks piesārņo zemeslodi ar visiem iespējamajām ķīmiskajām indēm, spridzina atombumbas vai izrakņā karjerus (bojā zemei ādu), proti, posta savu vienīgo planētu, savas mājas, tieši tāpat arī vīruss laiku pa laikam iznīcina savas mājas - cilvēka šūnu.”
Divus gadus esmu katru dienu lasījis par koronavīrusu, par Covid-19, par vakcīnām, dažādiem medikamentiem, epidemioloģiju, jauniem vīrusa variantiem, aizsardzību, imunitāti. Esmu lasījis gan viedokļrakstus, gan pētījumus, gan pieņēmumus, gan (manuprāt) pilnīgas aplamības. Parasti dažas reizes mēnesī esmu arī kaut ko par koronavīrusu uzrakstījis pats, un dažkārt, mans viedoklis bijis atšķirīgs no vairākuma viedokļa. Es varētu jau uzskatīt koronavīrusu par savu intelektuālo draugu - mani viņš netraucē, toties interesē (esmu parslimojis asimptomātiski), un pieļauju, ka viņam par mani varētu būt līdzīgs viedoklis, nu, piemēram, viņam varētu būt teorētiska interese par manām plaušu intestīcija šūnām.
Šodien, pēc diviem gadiem, mana galvenā atziņa par koronavīrusu man ir - es gandrīz neko par viņu nezinu. Koronavīruss man ir atgādinājis vecveco patiesību - jo vairāk es zinu, jo vairāk es nezinu.
Es apskaužu tos, kas par koronavīrusu zin visu, un kuri ar pārliecību savas zināšanas pauž ikdienā - filologu Krišjāni Kariņu, pianistu Danielu Pavļutu, bet jo īpaši Re:Baltiku (turpmāk - re:čekisti) un Latvijas televīzijas žurnālistus. Nevajag nekādu studiju, rakstu vai konferenču, nevajag autoritāšu vai pārdomu - re:čekisti var ar socialistiskas pārliecības spēku kritizēt, piemēram, Zinātņu akadēmijas prezidentu Ivaru Kalviņu. Tas, kas paliks uz re:čekistu sirdsapziņas, ir daudzu cilvēku nāve, kas informatīvā viesuļa apstākļos (2 metri, maskas, ziepes, mobilā aplikācija, vakcīna) pārstāja rūpēties par savu veselību, pārstāja ārstēt savas hroniskās slimības (īpaši hiperholesterinēmiju, hipertoniju, diabētu, plaušu slimības), pārstāja sportot, pieņēmās svarā, bet tieši liekā svara, mazkustības, blakusslimību dēļ mira no Covid-19.
Nevēlēdamies atņemt Krišjānim Kariņam un re:čekistiem zināšanu monopolu, lūdzu visu manis tālāk rakstīto uzskatīt par pieņēmumiem un pārdomām. Ar šādiem pieņēmumiem un spekulācijām ir pārpilna zinātniskā un informatīvā telpa, un šajā telpā saduras pilnīgi pretēji viedokļi, bet jo īpaši - prognozes.
Jebkurā gadījumā vakcinācija ir sasniegusi labu rezultātu - ar Covid-19 vakcinētie slimo vieglākā formā. Vakcinācija nav sasniegusi cerēto attiecībā uz stabilu imunitāti pret Covid-19, pasargāšanu no slimības pilnībā un iespējas nepārnēsāt vīrusu. Cerējām uz labāku vakcinācijas rezultātu, bet jāteic, ka arī pašreizējais rezultāts ir labs un vērā ņemams. Tomēr ir dažas problēmas, kas neliek miera. Latvijas informatīvajā telpā pārliecinoši dominē viedoklis, ka "BioNTech-Pfizer" un "Moderna" vakcīnas ir labas, tās ļoti der arī trešajai, ceturtajai un astotajai balstvakcinācijai, bet "AstraZeneca" un "Janssen" vakcīnas nav tik labas, un to imunitāte jāvērtē sliktāk.
Nelaime tāda, ka pasaulē šobrīd nav stabilu salīdzinošo pētījumu attiecībā par vakcīnām, ko būtu veikušas pilnīgi neitrālas universitātes vai valstiskas pētniecības iestādes. Tādēļ visi pieņēmumi balstās uz pašu vakcīnu ražotāju sniegto informāciju. "BioNTech-Pfizer" un "Moderna" iegulda ievērojami vairāk naudas informatīvās telpas piepildīšanā, un tādēļ rodas iespaids, ka tās ir labākas. Bet ticēt reklāmas rullītim nav tas pats, kas ticēt salīdzinošam pētījumam. Man nav izdevies atrast pārliecinošus pierādījumus pozitīvai pieredzei no vakcinācijas, lietojot (mainot) dažādas vakcīnas.
Otra problēma ir apstāklī, ka dabiska imunitāte pēc pārslimotas Covid-19 ir labāka par vakcīnu radīto imunitāti. Man nav jātaisnojas, kāpēc es ļoti uzticos Izraēlas zinātnieku pētījumiem, rakstiem un pārdomām, kāpēc uzturu kontaktu ar Izraēlas ārstiem - mani pārliecina viņu pētījumi (arī Izraēlā ir lielas ļaužu grupas, kuras ir skeptiskas, ja ne agresīvi noliedzošas pret vakcināciju, bet šīs ļaužu grupas ir izcils materiāls salīdzinošiem pētījumiem).
Izraēlas pētījumi liecina, ka optimālākā imunitāte ir kombinācijai - pārslimojis ar vai bez simptomiem un vienreiz vakcinējies. Nelaime tāda, ka Latvijā par Covid-19 pārslimojušu cilvēku uzskata tikai tādu, kam slimība apliecināta ar polimerāzes ķēdes reakcijas testu (antigēna testu lietošana šim nolūkam ir nepietiekami maz akceptēta). Patiesībā lielākā daļa no tiem, kas pārslimo Covid-19 viegli vai vispār bez simptomiem, neuzzin par šīs pārslimošanas faktu, vai arī - noskaidro to pēc antivielu testa. Bet par antivielu testu viedokļi ir tik ļoti atšķirīgi, ka šo testu rezultāti netiek nopietni izvērtēti.
Trešā problēma ir jaunā omikrona varianta lielais lipīgums un salīdzinoši vieglā slimības gaita. Šobrīd informatīvajā telpā dominē viedoklis, ka ar omikronu nepārslimos tikai tie, kam būs stabilas antivielas no pārslimošanas vai kombinācijas - pārslimošanas un vakcinācijas. Toties slimības gaita omikrona gadījumā nereti ir viegla, antigēnu testi rāda pozitīvu rezultātu ļoti īsu laiku vai, iespējams, neuzrāda nemaz. Tad nu liela daļa no tiem, kas tiek pie laboratoriska izmeklējuma dažas dienas pēc pirmajiem slimības simptomiem, saņem negatīvu rezultātu. Pazīstu ģimeni, kur māte un dēls (praktiski vesels) saņēma pozitīvu testa rezultātu, bet tēvs un meita, kas ģimenē saslima pirmie - negatīvu. Jebkurā gadījumā Latvijas laboratoriju kapacitātes februāra sākumā būs nepietiekamas vīrusa saslimšanas incidencei.
Ceturtais - šajā ļoti augstajā saslimstībā praktiski ir neiespējami izsekot kontaktpersonām un infekcijas nodošanas ceļiem. Jebkurā gadījumā autobusā ir vismaz viens omikrona izplatītājs, un, man šķiet, arī jebkurā gadījumā arī katrā klasē ir viens izplatītājs. Jurijs Perevoščikovs ar komandu vairs nav spējīgs izsekot visām slimības izplatības takām.
Patiesībā ierobežojumiem vairs nav nozīmes, jo apturēt omikrona vilni ir neiespējami. Bet šis omikrona vilnis rada labu imunitāti, iespējams, ka labāku par vakcīnas radīto. Ir pienācis laiks pārtraukt masku balli. Ne jau visur - esmu pilnīgi pārliecināts, ka slimnīcās, medicīnas iestādēs, sociālās palīdzības namos personālam būtu jāturpina nēsāt FFP2. Maskām skolas bērniem nudien nav lielas jēgas. Bet tas jau ir cita raksta temats.
Nobeigumā es vēlos publicēt to, ko esmu rakstījis 2020. gada maijā:
„Šķiet, esam ar koronavīrusu iepazinušies. Vīruss dzīvo dažas dienas, kas ir gauži īss mūžs, salīdzinot ar cilvēka mūžu, bet tikpat nenozīmīgs attiecībā pret zemeslodes vai visuma vēsturi.
Un es aicināšu Jūs paraudzīties uz vīrusu ar pozitīvu skatu, jo patiesībā jau arī vīruss ir tādi pati Dieva radība kā mēs.
Cilvēcei koronavīruss ir vienlaikus sodība un vienlaikus unikāla dāvana. Nekad uz zemeslodes, kopš uz tās saimnieko Homo sapiens nav bijis tāda unikāla brīža, kad būtu apstājušies visi kari. Pat Olimpiskās spēles karus līdz šim ir mazinājušas, nevis apturējušas. Koronavīruss karus ir apturējis, terora aktus gandrīz apturējis, un, pretēji prognozētajam - samazinājis arī vardarbību un slepkavību skaitu uz zemeslodes. Tik drošā un mierīgā pasaulē neviens no mums nekad nav dzīvojis. Mirstība uz zemeslodes ir ievērojami samazinājusies, jo vienkārši nav vairs kara.
Ir samazinājusies mirstība no citām slimībām. Koronavīrusa dēļ pieaug dzīves ilgums uz zemeslodes. Izrādās - pat Āfrikā un Indoķīnā cilvēki sākuši mazgāt rokas, distancēties, termiski apstrādāt aizdomīgu pārtiku. Globāli samazinājusies saindēšanās ar pārtiku. Samazinājusies saslimstība ar A un E hepatītu, un jādomā arī ar B un C hepatītu, kaut par to mums nav pietiekami daudz datu.
Distancēšanās, klepošana elkonī, nešķaudīšana uz citiem ir samazinājusi tuberkulozes mikobaktērijas pārnesi. Gan koronovīrusa, gan tuberkulozes izplatīšanā svarīga ir distancēšanās, elpošanas higiēna, klepus etiķete un pareiza krēpu likvidēšana. Bija neiespējami iemācīt cilvēkus distancēties no tuberkulozes nēsātāja vai tuberkulozes nēsātājam iemācīt neklepot uz citiem. Atnāca koronavīruss un iemācīja. Ja cilvēce distancēšanās paradumu saglabās, tuberkuloze samazināsies vai pazudīs.”
Pārlasīju šo tekstu un sabijos - vai nav tā - ja beigsies Covid-19, tad atsāksies kari?