Vislabākais – nezināt?

Protams, Bībeles mācīšana vai nemācīšana skolās nav izšķirama ne ar baznīcas vai kādas partijas spiedienu, ne ar masu psihozi vai birokrātijas diktātu. Pūļa un varas kategorijās lemt par šādām lietām ir aplam.

Vajadzīga kvalificēta, vispusīga diskusija par šo lietu un tās lietderību. Vismaz tādēļ, lai pūļa viedoklis taptu par sabiedrības viedokli. Baznīca tātad ir piedāvājusi savu līdzekli garīgā, tikumiskā pagrimuma pārvarēšanai. Par labu Latviju!, paķērusi šo ideju kā priekšvēlēšanu karodziņu, manuprāt, ir tās virzībai kaitējusi. Izglītības ministre to nosaukusi par populismu, taču nav noliegusi, ka garīgā, tikumiskā pagrimuma problēma pastāv. Saeima ideju ir noraidījusi šļupstēdama, daļa no pūļa – aurodama un lamādamās. Man iznāk, ka galvenais idejas noliedzēju motīvs pagaidām bijis – nezināt un nemācīties, nevis zināt un apgūt. Smuka attieksme pret izziņas apvāršņiem. Slaistus stimulējoša attieksme.

Jo, pirmkārt, ja Bībeles mācība to vai citu apsvērumu dēļ ir objektīvi nepieņemama, kur ir alternatīvi piedāvājumi tikumiskā pagrimuma pārvarēšanai vai vismaz pamatojums tam, ka nekāda garīga, tikumiska pagrimuma sabiedrībā nav? Kur ir Tatjanas Koķes, Kārļa Šadurska vai Pētera Apiņa alternatīvie piedāvājumi, par kuru vispārēju rezultativitāti tie varētu uzņemties atbildību? Ja Bībeli mācīt nekādi nevar, tad kas cits ir jāveic, lai valsts un tauta atdabū stāju? Kas Koķei, kas citiem šajā sakarā padomā tāds, ka baznīcas piedāvājums nobāl? Ja nav nekā, tad tā ir tikai pasīvo funkcionētāju, to, kas izvēles brīvību saprot kā bezizvēles egoismu, "dabiska" reakcija uz šo pasivitāti noraidoša, uz nezināšanas apoloģiju apstrīdoša konkurenta pieteikumu.

Jo, otrkārt, ko sliktu pārliecinātam ateistam dod Bībeles zināšana? Ko sliktu pārliecinātam kristietim, piemēram, Stankevičam, dod budisma tekstu zināšana? Šķiet dīvaini, ka modernā, informatīvi satuvinātā pasaulē faktiski tiek sludināts padomju ideoloģiskais stulbums. Turies no baznīcas tālāk, tā tevi apriori samaitās, nemācies Bībeli, nelasi Virzu, nelasi Pasternaku, nelasi to un šito, par Mein Kampf vispār nerunājot. Jādomā, ka te pamatā joprojām pašaizsargājas par savu nostāju, savu pasaules uzskatu nepārliecināti pseidoateisti, pseidokristieši, pseidobudisti u.tml. Ticīgie un pilsoņi skata pēc. Tiem izdevīgi ārēji pieņemt kādu pārliecības čaulu, taču faktiski gribas būt nekatriem, gataviem allaž pieslēgties tai pārliecībai, kas dominē, tam karogam tornī, kam vara, tai varai, kas vairāk maksā. Tas ir viņu priekšstats par izvēles brīvību. Tie ir viegli manipulējami.

Bībeles mācība tiešām varētu apgrūtināt viņu priekšstatus par izvēli. Viņu bērni varētu sākt apstrīdēt viņu izvēles kvalitāti. Tāpēc izdevīgi redzēt un izspīlēt šajā idejā klerikālo, nevis kultūras sākotni. Vai arī joprojām domāt, ka pasaules turpmākai virzībai labāki ir reliģiskie, kultūru, civilizāciju konflikti, nevis attīstība, bāzējoties kopīgajā. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav izslēgta no tās. Baznīca manā izpratnē šobrīd ir šķirta no valsts atšķirīgajā, bet vienota kopīgajā. Tā tam būtu jāpaliek. Jādara tā, ka pieeju Bībeles mācībai nosaka kopīgais. Ar skolas palīdzību būtu jāpanāk, lai mūsu bērni ir konkurētspējīgi jebkurā pasaules malā un vidē. Starp musulmaņiem, budistiem, pagāniem... Tomēr gribētos, lai viņi identificējas ar mājām šeit. Šobrīd – pat ne ar katolicismu, luterānismu vai pat Latviju.... Kaut tikai ar Eiropu. Un lai viņi ir diezgan gudri pazīt savas mājas gan to vienotībā, gan pretrunās. Tad būs vieglāk šīs mājas būvēt. Nosauciet kādu kopīgu, aptverošāku Eiropas kultūras raksturlielumu par kristietību. Patērētājiem diezgan, ja to formāli raksturo kāds vispārējs kurss. Dzīves telpas veidotājiem, vai tie kristieši vai ateisti, ar paviršu izziņu būs par maz.

Var jau cerēt uz brīnumiem no viena priekšmeta, taču man šķiet labāk sacīt, ka baznīca piedāvā tikai vienu elementu noteiktai izglītības politikai. Vai nu tas jāpieņem, vai arī jāīsteno tāda izglītības politika bez šīs mācības, kas pārvar garīgo pagrimumu.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.