Es saprotu, ka tagad visi cenšas izskatīties. Visiem skuķiem nu jāizskatās kā bārbijām, bet visiem čaļiem jālīdzinās banku klerkiem vai sportistiem. Tomēr man nešķiet diez ko jauki, ja eksterjera modes lietas kļūst arī par profesionālā satura nosacījumu.
Piemēram, ja deputāti, spēlēdami politisko teātri, nezina neko vairāk kā tēlot. Vai ja policijas amatpersonas fasē savu publisko informāciju bezmaz kriminālromānu stilā, kur paši iztaisās un iesaistītās personas iztaisa par mentu seriālu varoņiem.
Paldies dievam, ka atentāta pret Jutu Strīķi pasūtītāji un organizatori ir zināmi (Latvijas Avīze, 8.02.2011.). Turklāt – ja jau šāda informācija parādās publiski, tad acīmredzot ir gādāts, lai iesaistītās personas nekur no Latvijas nevarētu pazust. Tas nozīmē, ka tuvākajā nākotnē pieredzēsim prāvu, kurā šie pasūtītāji un organizatori taps notiesāti. Par iejaukšanos tiesībsargājošo orgānu pārstāvja darbībā, par draudiem nogalināt saistībā ar amatpersonas dienesta pienākumu izpildi. Nopietni draudi nogalināt ir kriminālnoziegums.
Bez visa cita šī vēsts ļauj cerēt, ka turpmāk šīs lietas gaitā profesionālā publiskā informācija par to iztiks bez kino un krimiķu estētikas. Jo, nevietā lietota, šī estētika liecina, ka publikai piedāvātā informācija varētu būt vai nu falša, vai nepilnīga. Tāpēc ka amatpersonu atklāsmes īpatnību dēļ viņu raksturotais notikums sāk izskatīties pēc scenārija. Un tad jādomā, ka, piemēram, Jēkabpils noziegums varētu arī nebūt lieta sevī, ka tam ir metastāzes ārpus šīs atsevišķās laupīšanas un tās izpildītāju loka. Tad jādomā, ka ziņa Strīķe briesmās! patiesībā jāuztver kā ziņa Zupā tārpi!
Man nav saprotams, kā var no nāves draudiem cilvēkam taisīt publisku tirgu. Interesanti, kāpēc publiskā apritē vairākas dienas var pastāvēt šāda informācija bez oficiāla atbildīgu instanču apstiprinājuma? Kāpēc par to joprojām izsakās pamatā anonīmi avoti, kuri nevēlas sevi atklāt? Interesanti, kāpēc šī informācija parādās pirms draudu avota noskaidrošanas un tā lokalizācijas? Vai ar to jāsaprot, ka draudu avots nav tikai kriminālās aprindas, bet arī pašas varas struktūras? Un tāpēc, ka uz profesionālo aizsardzību nevar pietiekami paļauties, nevar lāgā zināt, kurā pusē ir varas struktūras, liekas drošāk vēstīt par apdraudējumu sabiedrībai. Bet kāpēc, ja ir zināms, ka bijis pat nogalināšanas plāns, tūdaļ tiek eksponēti anonīmu amatpersonu reversi un reveransi – "maz ticams, ka būs juridisks pamats saukt viņus pie atbildības", "liecinieki nebūs gatavi runāt tiesā"..? Tātad – sataisījām bailēm lielas acis, bet nu – laižam uz bremzēm? Ne velti pat nopietni cilvēki (J. Rekšņa) izsakās, ka informācijas noliešana un servējums šajā gadījumā degradē paša fakta iespējamo, ārkārtējo nopietnību. Varbūt no sākta gala vajag šādās lietās aizstāt profesionāļu darbības ar publiskām darbībām, policistu rīcību ar mediju akcijām? Uzlikt visur, kur vajag, TV kameras. Jo mums ir tiesības zināt, maisīties pa kājām, lai redzētu, kad un kā tad tie atklātie pasūtītāji un organizatori nāks meiteni bendēt.
Savukārt Delnas centieni pārcelt šo vēsti no profesionālās darbības arī uz politikas sliedēm, vēlme nostādīt uz ausīm, piesaistīt te kā uzraugus un patronus valsts vadītājus vēl vairāk vedina domāt par to, ka publiskais laukums, iespējams, vajadzīgs nevis tādēļ, lai aizsargātu amatpersonu no draudiem, bet lai kārtējo reizi, cik iespējams, pārnestu lemšanu par KNAB no kvalificēta līmeņa pūļa līmenī. Iespējams, nav pietiekamas pārliecības par savu uzskatu profesionālo pārākumu, tāpēc atkal jāsauc Zupā tārpi! un jāmēģina saviļņot masas. Saistībā ar KNAB šāda tehnoloģija pavīd jau kādu trešo reizi. Taču – ar šādām pozām, ar šādu situācijas teatralizāciju, ar profesionālā pārcelšanu masu uztveres estētikā var aizspēlēties tik tālu, ka var aizmirsties novākt reālus draudus.