Pieteicu interviju ar kultūras ministri. Jau sen. Kamēr gaidu, graužu nagus un improvizēju.
Tātad, manuprāt, valsts varai labpatīk uzdot resora politiku par valsts kultūrpolitiku. Bet – arī tad, ja valsts vara uzskatījusi par iespējamu pietikt ar atsevišķā aplokā iebāztu kultūrpolitiku, pēdējai ir diezgan ko darīt. Jo ko tad vajag, lai katrai sabiedrībai rastos iespēja kļūt laimīgai? Tikai trīs lietas pietiekamā daudzumā un prasmi ar tām apieties. Izejvielas, enerģiju un intelektuālos resursus. Bet, ja kādas no šīm mantām trūkst, tad kultūrpolitikai arī aplokā jāpūlas, lai kompensētu šo iztrūkumu caur to, kas ir. No Latvijai pieejamo resursu stāvokļa izriet, ka kultūrpolitika nevar ļaut kultūrai būt pārpalikuma nozarei un tās procesus aprobežot patēriņā. Pie jebkura valsts politikas modeļa tai nevar būt diezgan ar ekstensīvu savas puķu dobītes sakopšanu. Tai intensīvi jānodarbojas ar intelektuālo resursu meklēšanu, vairošanu un trenēšanu. No savas dobītes tai ik brīdi jāievāc ne tikai smukums, bet arī gudrība, viedums. Tādi sabiedrības gara un prāta apvāršņi, kuru diezgan Satversmē definētās valsts uzturēšanai un izaugsmei mūsdienās. Kā gan citādi te kompensēt izejvielu un enerģijas deficītu? Protams, var teikt, ka gan jau kāds Eiropā mums šo deficītu kompensēs. Taču, kamēr pat politikas (kultūrpolitikas) līmenī cerēsim, ka mūs allaž pabaros donori, Latvijas mūsdienu kultūras pamatīpašība būs nevis Dziesmu svētku tradīcija vai tēvutēvu tikums, bet parazītisms. Kad mēs paši kļūsim donori, Latvijas kultūrpolitiku varēs uzskatīt par veiksmīgu. Jo vairāk, ja Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādnes saucas Nacionāla valsts. Nevis Nacionālo ubagu valsts.
Tiesa, savā vīzē mēs esam donori. Jo esam intelekta, darba gribas, uzņēmības un citu vērtīgu kultūrpreču aktīvi eksportētāji. Pagaidām pazīmju, kas liecinātu, ka (kultūr)politikas līmenī Latvija grasās pretoties entropijai un tautu tērējošai centrbēdzei, nav.
Zināmā mērā šī centrbēdze manā uztverē rodas no politikas līmenī nesakārtotas mijiedarbības starp varu, kultūras ražotni un sabiedrību. Ciniski sakot, kultūras ražotnes mijiedarbība ar varu notiek caur naudu, ar sabiedrību – caur cenu. Ja klausīties medijus, šķiet, ka nekā cita, par ko politikas līmenī runāt, kultūrai ar varu nav. Šajā politikas līmeņa mijiedarbībā vārds kultūra (līdzīgi vārds pacients, vārds skolēns) te vairs nav nekas daudz vairāk par ieganstu prasīt naudu vai dabūt cenu. Tiešās atdeves ekvivalents kļuvis par kultūrpolitikas pamatmēru. Taču pat ja ne kultūrpolitika, pat ja ekonomika rēķinās tikai ar šo mēru, tā lemta īslaicībai. Kas nezied, kas nezina kultūru savā darbā, tas augļus (vērtību) savā darbā nedod. Ja kultūra politikai te no tiesas būtu kāds tautas izdzīvošanas un stājas dēļ kopjams faktors, tad arī naudas politika būtu citāda. Atkal jāuzsver, ka te nav runa par mākslu, bet tikai par noteiktas jomas pārvaldi un tās instrumentiem.
Kādā intervijā mūziķis Braiens Ino stāsta par pakļaušanos (surrender). Viņa versijā tā nav kapitulācija, bet izšķīšana kādā lielākā apjomā. Viņš uzskata, ka tas, ko mēs faktiski vēlamies, ir – pārstāt kontrolēt un izšķīstot gūt gandarījumu. «Katrā kultūrā ir četras izšķīšanas formas: sekss, narkotikas, māksla un reliģija. Katra no tām piedāvā mums pakļauties, izšķīst, kļūt par kaut kā daļu. Tas nozīmē, ka es pārstāju būt pats un kļūstu par mums. Par mums diviem seksa gadījumā vai mums sešiem, ja paveiksies...» Ino uzskata, ka dažādas izšķīšanas formas dažādās kultūrās kombinējas dažādi: hinduisti kombinē seksu ar reliģiju, Amazones indiāņi reliģiju ar narkotikām, rokenrols – seksu ar narkotikām. «Es gaidu jaunas kultūras parādīšanos, kurā visas četras formas būs saistītas cita ar citu,» saka Ino.
Es neteicu, ka piekrītu Ino. Katrā ziņā vārda izšķīšana vietā es būtu ņēmis vārdu iekļaušanās. Taču es gan teiktu, ka Ino savu pieeju dažos teikumos motivē precīzāk nekā Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādņu versijas simtos lappušu. Jo viņš definē mijiedarbību (formu saistību). Iespēju vai uzdevumu kļūt par mums, kas man šķiet viens no katras nacionālas kultūrpolitikas pamatuzdevumiem. Turpretī pamatnostādnes lielākoties uzskaita kultūruztveres stereotipus un no tiem vēlamības pakāpē atvasina darbības. Pieņemot bez pamatojuma (vai – neuzrādot adekvātu finansējumu), ka tām jāvairo vai jāsargā kultūra.
Piezemējot sacīto līdz valsts un kultūras ražotnes attiecībām, Latvijai nekāda jauna pasaule nebija jāatklāj. Bija tik vien kā jāizvēlas viens no citviet aprobētajiem šo attiecību modeļiem un jāpielāgo tas Latvijai visizdevīgākajā veidā. Var teikt, ka Latvija ir centusies to darīt. Taču Latvijas vara uzskatījusi, ka nav vis atbildīga par izvēlētā modeļa noturību un stabilitāti, bet var atļauties ar to manipulēt, var to kropļot, kā ienāk prātā. Šī nekonsekvence, ja runājam par sašaurinātu kultūrpolitikas izpratni, man šķiet viens no galvenajiem iemesliem situācijai, kuru Alvis Hermanis raksturojis šādi: «Kultūras saliņa Latvijā paliek arvien mazāka, un tas jau sāk atgādināt partizānu karu, kad esi ienaidnieka teritorijā.» (Diena, 4.09.2009.) Un tā tas lielā mērā ir tāpēc, ka «mazākās svārstības politiskajā katlā tieši nosaka kultūrpolitikas attīstības dinamiku, padarot to savā darbībā par nepastāvīgu un neuzticamu» (Dace Demir, Dizaina studija, Nr.8, 2010.).
Piemēram, ja jau Latvija ir pieņēmusi modeli, kas attieksmē pret kultūru paredz samērā ciešu, taču mazai valstij, manuprāt, loģisku valsts patronāžu, tad kāpēc krīze varai šķiet atļauja represijām kultūras jomā? Ja krīzes dēļ jāmaina attiecību modelis no konservatīva uz liberālāku, ja nepieciešama valsts attieksmes amerikanizācija, tad stulbu direktīvu vietā būtu jāliek virkne tiesību aktu, kuri, teiksim, pievērš Latvijas kultūrai filantropus. Nekā, tā vietā, piemēram, parādās ideja mūzikas un mākslas skolās diferencēt talantīgos un ne tik talantīgos, uzskatīt pilnu stundu skaitu par ekstru.
Es teiktu, ka pret alkoholiķiem un narkomāniem te ir krietni saprātīgāka, iecietīgāka attieksme nekā pret tiem, kuri visi noteikti nebūs ģēniji, bet kuri gandrīz visi veidos to, ko var saukt par apgaismotu, izglītotu auditoriju. Šāda auditorija vairāk nekā citi (cerams) neļaus izlaisties un pagrimt ne mākslai, ne kultūrai. Bet, ja vide, kurā tiem visiem kopā ir savstarpēji izdevīgi (!) vārīties, tiek caur valsts attieksmi kropļota, tad valsts pati atbrīvo vietu tumsonības agresijai un padara kultūras salu vēl mazāku. Vai kultūrpolitika krīzes laikā var atļauties tapt nekulturāla, plebejiska? Te nonākam līdz tam, cik tad lietderīgi ir oficiālie kultūrpolitikas institūti (ieskaitot Kultūras ministriju). Bet otrai improvizācijai punkts.