Politiķiem vēsture jākonfiscē. Tāpēc, ka šie neprot ar vēsturi apieties. Nav redzēts, ka Latvijā kādai partijai vēsture būtu pozitīvas pieredzes un vitālas pēctecības avots valsts attīstībai. Vai arī patiesības skola. Politiķu rokās vēsture ir tikai spekulāciju priekšmets. Partiju mūsdienīgas politiskas identifikācijas pazīmes ir tik vājas, ideju nabadzība tik liela, ka tikai iespēja izmantot to vai citu vēstures faktu sociālpolitiskai konfrontācijai dod partijām sejas pazīmes.
Slavenais futbolists Francs Bekenbauers reiz teica, ka «futbols ir pats būtiskākais starp nebūtiskām lietām». Pateicoties Latvijas politiķiem, par vēsturi var teikt to pašu. Politiķu sniegumā no tās nav ko mācīties, jo politiķi savā darbībā nevis pārvar par asiņainu nosauktā XX gadsimta ideoloģiskās klišejas, bet tiecas noturēt tās iespējami statiskas un stabilas. Arī vēsture nu ir spēle. Būtiskākā starp nebūtiskām lietām. Aiz futbola.
Vai varbūt publiskajā politikas laukumā vēsture nav tas pats, kas futbola bumba, ko allaž spārda vismaz divas komandas, kuru galvenais mērķis nav vis pati vēsture, bet «uzvarēt» vienai otru? Vēsturnieki tiek uzdoti par šīs spēles tiesnešiem, taču nereti arī tos interesē nevis futbols (vēsture), bet iespējas caur vēsturi nodrošināt tās vai citas grupas partejisku dominēšanu. Manuprāt, tā ir spēle ar kauliem. Un tā ir necieņa pret kauliem. Ne jau tāpēc iepriekšējās paaudzes sabira pīšļos vai tika nokautas, lai ar viņām spēlētu futbolu vai pat lai uzceltu tām pieminekļus, bet tāpēc, lai te turpinātos viņu cienīga dzīve un vēsture.
Mums priekš patriotisma ir lielisks, mūsu pašu vēstures apgādāts resurss – mēs izturējām! Caur kādiem tik nelaikiem gājuši, mēs arvien esam! Taču mums liekas parocīgāk šo sīkstuma, izturības resursu noklāt ar daudz vājāku – mūs abižoja! Un vēl organizēt saspēli, lai noskaidrotu, kuri tad mūs abižoja labāk vai sliktāk. Pat tur, kur ir iespējams mūsu pašu spēks, meklējam glābiņu. Itin kā mums kāds iebarotu nepareizās «narkotikas». Ne tās, kur no brīvības nāk dzīvesgriba, pašlepnums, mīlestība, veiksme... bet tās, no kurām ceļas depresija, neirozes, bailes... Tā mums te patriotismu neredzēt. Kamēr aizvietojam stāju ar kalkulāciju. Kamēr to, kas ir piemiņas vērts, vazājam pa tagadni kā lupatu. Nekāda patriotisma nebūs tām paaudzēm, kuras nejaudās reālā laikā taisīt pašas savu, senču cienīgu vēsturi. Nav lielas jēgas skolā mācīt Latvijas vēsturi, ja šo vēsturi, tādu, kādu mēs to gribētu, neredz mūsu pašu ikdienā radītu.
Bet mūsu ikdiena laikam ir tik bezvēsturiska, ka sākam spēlēt vēsturi kā futbolu vai kārtis. Un, lai attaisnotu sevi savā partejiskā sašķeltībā, sākam attaisnot lielos nelgas. Taču tas, ka trešā reiha armijā bija latviešu leģions, nepadara nacismu ne par matu labāku. Un tas, ka Padomju armijā bija 130. latviešu strēlnieku korpuss, nepadara padomju režīmu ne par matu labāku. Formula, ko piemin Valentīna Freimane grāmatā Ardievu, Atlantīda!: «Atnāca kā atbrīvotāji, palika kā iekarotāji», der abiem gadījumiem vienlīdz. Vēstures fakti man nešķiet kāršu kava. Tiem būtu jāstāv nevis kaudzē, bet līdzās visā to kailā patiesībā. Piemēram, ar Katiņu nevar «nokaut» Salaspili. Un otrādi arī nevar. Proti, Salaspils šausmas nenosedz Katiņas šausmas. Un otrādi. GULAGs nenosedz trešā reiha KZ. Un otrādi. Izdedzināts arābu ciems nenosedz izdedzinātu ebreju ciemu. Un otrādi. Un arī vārds «demokratizētājs» nevar nosegt to, kas faktiski izvēršas par iekarotāju. Bet mūsdienās tā parasta lieta, ka vienvērtīgi fakti var būt gan dūži, gan sešnieki. Atkarībā no tā, kurā pusē vēstures bumba. «Svešajiem» viena faktu kotācija, «savējiem cita.
Taču ir politikas tiesa un ir, teiksim, karavīra tiesa. Man tas nav viens un tas pats. Karavīri ir politikas instruments. Arī nejēdzīgas politikas. Ja no tā ir tik viegli tikt vaļā, tad kāpēc mēs bijām karavīri svešās armijās, kāpēc (izņemot vien dažus) pildījām pavēles, nevis rīkojāmies, kā sirds liek? Mums aviācijas institūta kara katedrā bija pulkvedis – kara lidotājs. Padomju Savienības varonis. Otru zvaigzni nebija dabūjis, jo kaut ko ne tā bija pateicis lieliem priekšniekiem. Viņš pa savam negribēja maksāt politikai tās tiesu. Lai nebūtu nekur publiski jārēgojas ne 7. novembrī, ne 9. maijā, viņš allaž smagi piedzērās. Vienmēr. Protams, lai attaisnotu reputāciju, iedzēra arī citkārt. Toties tie daži, kurus viņš savā prātā bija izraudzījis, dabūja dzirdēt kara stāstus tādā kontekstā, kāds te atklājās tikai deviņdesmitajos gados. Man nav nācies satikt daudz cilvēku, kuri tik augstu turētu karavīra tiesu. Kā teicis viens no Napoleona maršaliem – pat tāds ienaidnieks ir gods.
Ar to gribu teikt – ciktāl runa ir par karavīra tiesu, tiktāl, manuprāt, ir tikai normāli, ja Padomju armijas veterāni, tāpat kā jebkuras citas armijas kara veterāni, piemin savas uzvaras, karā kautos un priecājas par dzīvi. Tad un tā, kā viņi to vēlas. Pretēju uzskatu cilvēkiem te nav ne jābučojas, ne jābrāļojas. Taču politiskā klaigāšana gan ap 16. martu, gan ap 9. maiju man šķiet pretīga. Dīvaini, ka mūsu politiskās vides attieksme pret politisko tiesu, pret tiem, kas kala iekarošanas un iznīcināšanas plānus, kas izdeva pavēles, šķiet korektāka nekā pret karavīra tiesu. Politiskā tiesa, lūk, esot vēsturei veltītu diskusiju objekts. Tostarp karavīra tiesa kļūst par apsaukāšanās un apspļaudīšanās objektu. Tas nozīmē, ka pietiks politiķiem savu iegribu vai spekulāciju dēļ pasludināt karus, kuros šodien iesaistās mūsu puikas, par nejēdzīgiem, lai tajos kritušie un sakropļotie tiktu aizmirsti vai pat nievāti. Karavīra tiesai būtu jāstāv pāri tam. Un, ja kāds piemin savus kritušos vai mirušos, pārējiem uz šo mirkli jāapklust.