Ja ņemt vērā, ka šogad saistībā ar nākamā prezidenta izraudzīšanu visbiežāk lietotais vārds bijis «tauta», tad šī izraudzīšana atkal nav labāka par spēlēm ar zvēriem un lietussargiem pirms kāda laika.
Proti, pilnām mutēm murrādamas, cik dikti mīļa tām ideja par tautas vēlētu prezidentu, partijas tostarp nav ne mazākā mērā centušās atvērt tautai savus prezidenta kandidātu izraudzīšanas ķēķus. Un arī pašus kandidātus tās meklējušas, ne jau samērojoties ar to, cik ieredzēti šie varētu būt tautā, bet vien ar savām ambīcijām un iegribām.
Faktiski starp pieminētajiem tikai Valdis Zatlers un Inguna Sudraba uzskatāmi par daudzmaz gaismā tapušiem kandidātiem. Pārējie ir krēslas vai tumsas nosauktie kandidāti. Partiju piedurkņu kandidāti. Valdis Zatlers (amata dēļ) un Inguna Sudraba (publiskas ievērības dēļ) samērā laikus nonāca sabiedrības uzmanības lokā tieši kā iespējamie prezidenta amata kandidāti. Viņi, manuprāt, ir pienācīgā programmatiskā līmenī atbildējuši sabiedrībai uz jautājumiem, kas saistās ar prezidentūru. Sabiedrībai ir bijis laiks viņu atbildes novērtēt un pārdomāt. Savā veidā viņi tomēr ir piedalījušies publiskā diskusijā, lai cik pasīva un virtuāla tā ar būtu bijusi. Visi pārējie pieminētie ir no šīs diskusijas izvairījušies vai arī nav tikuši uz to aicināti.
Piemēram, pilnīgi iespējams, ka Andris Bērziņš ir cienījams kandidāts. Viņa dzīves gājums ir respektējams, zināms politiskās iznesības trūkums ir nieks, ja vien ir lietišķā, darba iznesība. Taču skaidrs, ka, pieteicies pēdējā brīdī, no sabiedrības kā ietekmes faktora viņš ir izvairījies. Jādomā, ka atgriezeniskās reakcijas viņam nav svarīgas. Jo, lai cik spožas būtu viņa programmatiskās atklāsmes, tās konkrētā brīdī ir tikai formālas nodevas publikai pirms atrādīšanās Saeimā. Iespējams, pats par lēnu domājis, pirms pieteikties, iespējams, viņa vietā, gaidīdami «īsto brīdi», par lēnu domājuši citi.
Es par Bērziņa kungu te izsakos tikai (!) saistībā ar viņu kā prezidenta amata kandidātu. Un šajā saistībā, ja par politiskiem uzskatiem var turēt viņa 24. maijā 900 sekundēm sacīto, tad man šie uzskati nav pieņemami. Jo viņš, manuprāt, atskaņoja samērā tipisku postpadomju nomenklatūras (priekšnieka), nevis potenciāla tautas pārstāvja viedokli. Manā uztverē cilvēkiem (tāpat varas suverēniem) nav vis jāpielāgojas kādām pārvalstiskām, valstiskām (varas) vai sociālekonomiskām sistēmām, bet gan šīm sistēmām jāpielāgojas cilvēku (sabiedrību) stāvoklim un jāpastāv to dēļ, nodrošinot šo cilvēku kopuma iespējas augt un attīstīties no tā (intelektuālā, morālā, mentālā, ekonomiskā...) līmeņa, kādā nu šis kopums atrodas. Sacījušam, ka «sava kaktiņa, sava stūrīša» adepti valstij sagādājuši miljardu zaudējumus, Bērziņa kungam varētu būt taisnība, ja viņš ar šiem adeptiem domāja prihvatizatorus un valsts izzadzējus. Vienīgi tie te eksponēja «sava kaktiņa, sava stūrīša» ideju perversā, egoistiskā veidā un uz citu rēķina. Tautas pamatmasai, tās attiecībās ar privātīpašumu te, manuprāt, līdz šim nav bijis lemts nonākt pat līdz stabilam, godprātīgam, censonīgam «sava kaktiņam, sava stūrīša» līmenim. Un pamatā tas tā ir ne jau tāpēc, ka šo cilvēku vairākums nav spējis kaut kam pielāgoties, bet gan tāpēc, ka liberālā politika te bijusi tik izteikti selektīva vai pseidoliberāla, ka nav devusi tiem iespēju aizaugt līdz «savam kaktiņam, savam stūrītim» un tad pāraugt tam pāri. Tā ne tikai izskalojusi vidusslāni, tā vedusi pie jūtamas sabiedrības daļas, ja ne fiziskas, tad intelektuālas lumpenizācijas. Un šīs lumpenizācijas iespaids, manuprāt, jūtams tiklab elitē (nomenklatūrā), cik padibenēs. Manā uztverē Bērziņa kungs tik vien kā atskaņoja vienu no «masivizatoru», savas kastas un tās politisko uzskatu noteiktiem mītiem. Šādu mītu auglība, man šķiet, redzama valsts stāvoklī. Un ievazāt tos prezidentūrā, manuprāt, nav nekādas vajadzības.
Taču Bērziņa kungs, lai arī vien dažas dienas, kopš ķēries «vērsim pie ragiem», ir tomēr paspējis kaut cik demonstrēt savas nostājas metus. Tostarp pārējie, izņemot minētos trīs, lai ar dažs no tiem par «iespējamu» saukts jau labu laiku, to vien darījuši, kā trinušies gar deju zāles sienām un bužinājuši spalvas. Viņus piemin kā iespējamus prezidentus, bet šie par savas prezidentūras saturīgumu nesaka ne vārda. Vien mulsi smaida: «Es jau varētu.»
Man gan žēl to inteliģento, autoritatīvo cilvēku, kuri tika piesaukti kā iespējamie partiju kandidāti pirms dažiem mēnešiem un kuru nostāju tos minējušās partijas nevīžoja kaut kā izvērst, darīt zināmu tieši saistībā ar prezidentūru. Nez vai kāds no viņiem, ieskaitot Egilu Levitu, sāktu un uzturētu kādu kampaņu pats no sevis. Taču, ja ne vairāk, tad varbūt šiem inteliģentiem, aicinot tos publiskā diskusijā, būtu izdevies pacelt priekšstatus par prezidentūras misiju un prezidenta izvēles procesu kaut cik virs partiju intrigu līmeņa. Laikam šie cilvēki bija partijām par gudriem. Tos pieminēja un pameta. Nu labi, tie jau «tikai» kultūras cilvēki.
Bet, kas tad iznāk, piemēram, Solvita Āboltiņa vai Gunārs Daudze, kuri arī pieminēti kā «iespējami»? Ja tie ir nopietni rezervisti, ja tie pirmie aiz strīpas pēc partiju diskusijām, kāpēc tie izturas kā statisti? Vai tiem kāds liedza laikus un pilnvērtīgi pozicionēties? Kāpēc tie mīņājas pa pusei aizkulisēs, pa pusei uz skatuves? Arī tāpēc man šķiet, ka visi kandidāti (izņemot Sudrabu), kas vēl var parādīties kā reāli pēc diviem nominētajiem, būs tumsas, aizkulišu kandidāti. Bet runa kā nekā ir par Valsts prezidenta amatu. Negribas otro (vai trešo?) reizi skatīties devalvētu viņa ievēlēšanas procesu.