Sabiedriskā telpa nav varas guļamistaba, kurā tai būtu vietā atsaukties uz procesu intimitāti vai iztikt ar mājieniem. Kopš Valsts prezidenta paziņojuma 28. maijā pagājis pietiekami ilgs laiks, lai sabiedrība aptuvenu formulu vietā saņemtu jēdzieniski precīzu paziņojuma izvērsumu.
Bez jēdzieniska nostiprinājuma paziņojums ir principiāli atzīstams, taču saturiski pavājš teksts, kurš vairāk aprūpē pūļa ticību nekā sabiedrības tiesības zināt valsts stāvokli kopumā. Te nav runa par informāciju, ko sargā izmeklēšanas nosacījumi, bet te nav runa arī par stāvokļa slēpšanu aiz šiem nosacījumiem. Tieši aptuvenības dēļ šis paziņojums tik viegli top par rekvizītu partijiskam cirkam, par mantiņu īslaicīgai (viena vēlēšanu kampaņa) lietošanai. Tādā garā turpinot, viss paziņojuma tvaiks tiks nolaists jau pirmajā stacijā (referendums par Saeimas atlaišanu), un solītajām principiālajām pārmaiņām valsts politikā nekas pāri nepaliks. Žēl, ka aptuvenību tiražē arī pats prezidents.
Ko es saprotu ar aptuvenību? Pirmkārt, pie pasakām man šķiet liekams stāsts par to, ka – atnāca ģenerālprokurors un atvēra prezidentam acis uz tiesiskumu valstī. Tāpat melnbalts lomu sadalījums: likumdevējs – sliktais, tiesu vara – labā, man šajā (tiesiskuma) sakarā šķiet aplams. Ja jau «stāvoklis ar tiesiskumu, lielā mērā ar korupciju ir daudz nopietnāks, nekā to redzam medijos un iedomājamies savā ikdienā», ja «konflikts starp tiesu varu un likumdevēju varu īstenībā ir konflikts par to, vai mēs esam par tiesisku valsti vai ne» (V. Zatlers, Diena, 11.06.2011.), tad kāpēc prezidents šīs visnotaļ konkrēti definējamās lietas atkārtoti pauž vien apgalvojuma līmenī? Vai viņš četrus gadus bija ieslēdzies pilī? Ja «stāvoklis ir daudz nopietnāks, nekā mēs varam iedomāties», tad nav ko mūs ar to baidīt. Nopietnības pakāpe jāatklāj, jādara zināma caur konkrētām lietām, konkrētu raksturojumu. Un tā šajās jomās (likumdevējs, tiesiskums, korupcija...) ir definējama gan konkrētos politiskos, gan profesionālos parametros. Bet aptuvenība un nenoteiktība ir izejviela manipulēšanai.
Otrkārt, nav ko mūs baidīt arī ar oligarhiem. Uztveres stereotipu vietā ir jāliek skaidrība, nevis jāduļķo un jālej politiskais ūdens apkārt tiem. Mājienu vietā jāliek precīzas politiskas, sociālekonomiskas (pieņemsim, ka pagaidām vēl ko citu nav korekti formulēt) definīcijas. Prezidents, protams, var dāļāt titulus, bet šo titulu atbilstībai no prezidenta institūta puses jābūt atklātai caur konkrētu Aivara Lemberga, Andra Šķēles, Aināra Šlesera ietekmes pamatojumu un svaru visu ietekmju kontekstā. Ja tās ir nevēlamas ietekmes, tad, nosaucot konkrētus valsts institūtus (Saeima, frakcijas, ministrijas, valsts iestādes...), jāpamato arī, kāpēc tie bijuši vāji šādai ietekmei pretoties un kas tiks darīts to nostiprināšanai? Mediji var atļauties papļāpāt par oligarhiem. Katra muša, kas kaut ko uzķēzījusi uz oligarha biezpiena, nu var saukt sevi par dienas varoni un apgalvot, ka biezpiens bija negaršīgs. Nemūžam vairs! Ventspils – sliktā pilsēta! Utt. Valstsvīri nevar atļauties muldēt. Tiem jāizplata nevis proklamācijas, bet skaidrs, oficiāls, atbildīgs un pamatots viedoklis – kas tie tādi oligarhi, un kāpēc, ja tie, pieņemsim, tērē valsti savtīgi, viņu attieksme dara lielākas bažas nekā to attieksme, kuri tērē valsti uz āru.
Treškārt, arī daži no tiem likumprojektiem (tostarp prezidenta iesniegtiem), gar kuriem šobrīd trinas Saeima, samērā ar situāciju liekas aptuveni un nepilnīgi. Partiju kampaņu finansēšanas apjomu regulēšana man jau sen šķiet viena no komiskākajām un liekulīgākajām likumdevēja nodarbēm. Jo tā regulē vien šauru (varas) partiju finanšu un savtīgo iespēju sektoru. Turklāt pagaidām attiecīgajos likumos laika gaitā viestie grozījumi tik vien kā darījuši izsmalcinātākas partiju finansēšanas un to reklāmas metodes, kā arī veduši pie tā, ka summāri (!) partiju svilpēs tiek palaists nevis mazāk, bet arvien vairāk naudas. Bet savādā kārtā – jo vairāk to regulē, jo sliktāka vara. Kā tad tā? Prezidents teic, ka sabiedrībā esot pieprasījums pēc tā, lai mazinātos naudas ietekme uz politiku. Nu tad aizliedziet politisko reklāmu vispār. Būs visiem vienāda situācija, un varbūt nostrādās princips – jo mazāk naudas kampaņām, jo kvalitatīvāka Saeima. Bet, ja Saeimā taps iesniegts likumprojekts, kas paredzēs kriminālatbildību par partiju finansēšanas pārkāpumiem, tad tajā varētu būt arī panti, kas paredz kriminālatbildību par administratīvā resursa izmantošanu partiju uzturēšanai un varas iegūšanai. Jo varas partiju tiešie smadzeņu skalošanas izdevumi te samazinās tieši uz administratīvā resursa izmantošanas pieauguma rēķina. Tas ir iemesls, kāpēc, piemēram, Vienotība jo drosmīgi var būt par kampaņu tēriņa apjoma samazinājumu. Šajā pašā sakarā ceru, ka likumprojekts par masu mediju faktiskajiem īpašniekiem, ko grasās iesniegt prezidents, saturēs arī pantus par sabiedrisko masu mediju faktiskajiem noteicējiem un paredzēs atbildību par to partijiskošanu.
Bet, redz, tautas vēlēta prezidenta ideju šī Saeima pat nenodeva tālākai izkopšanai. Noraidīja. Arī tāpēc uzskatu, ka pagaidām Saeimā pieteikto varas savaldīšanas ideju kopums ir vairāk sektoriāls nekā principiāls. Tas neaptver visu politisko spēļu laukumu un fragmentārus, kosmētiskus līdzekļus cer iztaisīt par būtiskām izmaiņām politiskajā konjunktūrā.