Reiz kādā reinkarnācijā biju vista. Mums bija sava vistu valstiņa, vistu parlaments un kredīts pie Hāna kunga. Taču kādā brīdī mēs jutām, ka sākam izmirt. Lai to novērstu, mēs uzreiz pieņēmām likumu, ka Kolumba ola bija tikai vistas ola un nekāda cita. Tas nelīdzēja.
Tad mēs pieņēmām likumu, ka strausiem ne tik vien vistu, bet arī strausu pulcēšanās vietās jārunā vistu valodā. Jo mums likās, ka tad, ja mēs kompensēsim vistas – dzīvotājas ar vistām – runātājām, izmiršana būs apturēta. Taču arī tas nelīdzēja. Lai arī zinātnieki kārtīgi skaitīja, kā mēs izmirstam, tas nelīdzēja. Jo mūsu zinātnieki mācēja tikai saskaitīt, un mūsu vistu sabiedrība vairs mācēja tikai izmirt. Mēs pulkiem apmeklējām vietas, kur to varētu izdarīt visskaistāk. Tādās vietās mūsu partijas izskatījās dižas un tieši tādās vietās tām patika aicināt mūs uz jaunu sākumu. Tostarp partijas, kuru programmās bija vārdi «dēt» un «perēt», vairs pašas nerādījās mums tuvumā. Jo zināja, ka no mūsu jau tā daudzcietušās, izmirstošās vistu tautas tās nesaņems nevienu mandātu. Kas notika tālāk, es vairs nesagaidīju.
Taču īsu savas kādreizējās vistu valsts vēstures kursu nesen dzirdēju izteiktu anekdotē. Naktī uz otro septembri, stīvēdamies RTR ar Nikolaju Svanidzi par «Hodorkovska fenomenu», to pastāstīja Sergejs Kurginjans. Kaimiņš atnāk pie drauga un jautā: «Kā tev iet?» Draugs: «Vistas sprāgst.» Kaimiņš: «Kā tu viņas baro?» Draugs: «Kā... Nu, kā? Pakaisu kā parasti, un viss...» Kaimiņš: «Bet vai tu esi mēģinājis kaisīt barību kvadrātos?» «Nē!» «Nu tad pamēģini.» Pēc kāda laika kaimiņš atkal jautā draugam, kā iet. «Vistas sprāgst!» Kaimiņš: «Bet vai tu esi mēģinājis kaisīt barību trijstūros?» «Nē!» Paiet laiks, vistas turpina sprāgt, un kaimiņš iesaka kaisīt barību apļos. Nākamreiz draugs saka: «Visas nosprāga!» «Žēl, man bija padomā vēl tik daudz kombināciju,» noteic kaimiņš.
Kaut kas patlaban itin pazīstams jautās šajā anekdotē. Reiz vistu valsts partijas kaisīja vēlētāju priekšā vārdus vai nu kvadrātos, vai apļos, vai ovālos, bet neviena pati no tām negarantēja un pat nepaskaidroja, kāpēc no šādas «kaisīšanas» pārstās sprāgt vistas. Nu Latvijas partijas dara tāpat. Reiz vistu valsts politiķi bija priecīgi, ka mums tādas vistas, kuras gatavas partiju labā piecreiz nosprāgt. Jo tās kāpa uz grābekļa vienu reizi, bet nepacēla to. Tās kāpa uz grābekļa otro reizi, bet nepacēla to. Tās kāpa uz grābekļa trešo reizi, bet nepacēla to. Bija jāsecina, ka vistas ir vai nu stulbas, vai arī tām patīk kāpt uz grābekļa. Nu Latvijas politiķi līksmo par to pašu. Jo, lai arī mēs izmirstam, partijām ir vēl daudz kombināciju vai grābekļu, ar ko mūs iepriecināt.
Un te parādās izvēles dilemma, kura ir daudz smagāka par dilemmu: ja neiesi vēlēt, Kremlis būs klāt. Te ir runa par dilemmu – akceptēt līdzšinējo politiskās sistēmas kvalitāti pēc būtības vai nē. Jauna kvalitāte, manuprāt, piedāvāta netiek. Ko darīs apzinīgais vēlētājs, kurš ir izlasījis un apsvēris partiju programmas, salīdzinājis tās ar partiju praksi, ar oficiāliem viedokļiem par valsts stāvokli, salīdzinājis partiju programmas un darbus? Apsvēris, kuri cilvēki no sarakstiem varētu kalpot tautai un kuriem varētu būt atbilstošas spējas.? Ja mums ir tādu vēlētāju vairākums, tie veiks pozitīvu kandidātu atlasi no esošā piedāvājuma. Neraugoties uz to, ka visumā arī šoreiz balsošanas instrukcijas kā dabūt labāku politiku? jāaizvieto ar instrukcijām kā ērtāk uzkāpt uz grābekļa?. Bet, ja tāda vairākuma nav, tiks ievēlētas ikonas, muldētāji, vecie āži un citi patīkama izskata cilvēki. Ja tiešām tikai 3% te interesē partiju saturs, tad sestdien varētu tikt kārtējo reizi apliecināts, ka varas lādēšana mums ir tās pielūgsmes forma.
Jāteic, ka mēs savā ziņā izvēlamies to, kas mums izdevīgs. Jo varas bezrezultativitāte «attaisno» mūsu sociālpolitisko apātiju. Strīds par to, kurš no kā šajā pārītī radies, top bezgalīgs. Mēs redzam un redzēsim tieši tādu politiķu atlasi, kādu sabiedrības kopums dotajā brīdī spēj veikt.
Domāju, ka liela daļa no tiem, kas ignorēs šīs vēlēšanas, nebūs ne snauduļi, ne politiski inerti, ne pofigisti. Valdis Turins Rīgas laikā teic, ka viņam mazākais ļaunums ir nepiedalīties vēlēšanās. Jānis Kučinskis uzskata, ka Latvijā šodien nav iespējamas demokrātiskas un godīgas vēlēšanas. Viņš aicina vēlēšanas boikotēt.Krievvalodīgo sabiedrisko organizāciju padomes vēstījumos pausts, ka vēlēšanas Latvijā neturas demokrātijas ietvaros jau divdesmit gadus. . Bet tas ne tuvu nenozīmē to, ka visu, kuri neies vēlēt, uzskati ir vienādi. Tas gan nozīmē, ka vara producē pilsoņu (!) masu, kas šo varu, šīs partijas neakceptē.
Lai arī, ja kāds domā, ka valstī nav diezgan brīvības, lai tauta noteiktu politikas dienas kārtību, mainītu politisko sistēmu, nodrošinātu īstu tautvaldību, tad tā man šķiet liekulība. Bet – divdesmit gadus svarīgāka par brīvību mums bijusi okupācija. Šis līķis un nevis brīvība uzbarojis partijas. Mums patīk sevi lutināt ar pieņēmumu, ka Latvijā pie varas arvien ir čekisti, komunisti un okupanti. Lai arī, ja tas tā, bijis diezgan brīvības pašiem (!) tos aizvākt. Tā vietā esam balsojuši par to, ka brīvības mums ir par daudz. Tāpēc varbūt var teikt vien to, ka Latvijā pie varas varbūt ir okupācijas sekas, kuras mēs divdesmit gados neesam gribējuši dabūt no sevis laukā. Un tāpēc arvien akceptējam tādu lietu kārtību, ka vara veido mūs, nevis mēs varu.
Pats esmu izlaidis pāris vēlēšanas. Jo visu (!) kandidējošo partiju apliecinātā valstsspēja, manuprāt, pazemoja un gremdēja to valsti, kādu es te gribētu. Taču sestdien došos pie urnas un nobalsošu par kādu sarakstu, iespējams, atstājis tajā vien pāris cilvēkus. Ne tāpēc, ka man būtu radušās kādas ilūzijas saistībā ar iespējamajām 11. Saeimas partijām, bet tāpēc, ka uzskatu par labāku šodien (!) solidarizēties ar tiem, kuri balsos. Uzskatu, ka abas izvēles – iet vai neiet – ir demokrātiskas.
Taču laikā, kamēr negāju uz vēlēšanām, Latvijā notika vairākas lietas, kuras varēja tapt par pamatu individuālo un marginālo protestu apvienošanai nevis dekoratīvā «jaunā sākumā», bet mērķtiecīgā alternatīvā kustībā. Diemžēl protestētāji te pagaidām ir tikai politiķu radītās situācijas patērētāji. Iespējams, tāpēc nav gribētāju nodarboties ar protesta enerģijas akumulāciju kā pienākas. Jo, ja gribas, ko vairāk par bardaku un grautiņiem, arī te vajadzīgi domāšanas un darīšanas priekšdarbi. Faktiski jārada jauna politikas paradigma. Es šajā darbā piedalos. Taču man nav spēju un pacietības veikt mērķtiecīgu organizatorisko darbu. Turklāt, atšķirībā no revolucionāri noskaņotiem cilvēkiem, esmu lauķis, kurš uzskata, ka ražai jābūt novāktai, govij izslauktai un pabarotai jebkuros laika apstākļos. Tautai ir jānotiek, nevis jātaisās varonīgi nosprāgt jebkurā situācijā un pie jebkādas politikas. Kamēr nav sviru, ar ko panākt labāku realitāti, labākā ir esošā. Cits ir sapņi vai iegribas. Es neuzskatu Latviju par vistu valsti. Es uzskatu, ka zems politiskās apziņas līmenis var to padarīt par vistu valsti. Taču, kamēr man nav četrpadsmitās partijas, arī man nav ko piedāvāt labākai izvēlei. Lai to sev atgādinātu, iešu un balsošu.