Truluma līdzsvars

Etniskajās attiecībās mums tagad ir truluma līdzsvars. Katra no pusēm, kam praktiskas un secīgas nacionālas vai liberālas politikas vietā labākas šķiet pozas un izrādes, veikušas savu gājienu.

Katra no pusēm, kam atrakcijas šķiet politika, runā par dialogu, taču diez ko vis necenšas uzrādīt dialoga bāzi. Skaidrs, ka nekāds dialogs, katram neizkāpjot no savu priekšstatu ierakumiem, nebūs iespējams. Jo sevišķi, ja sabiedriskajā (mediju) telpā izplatītās attieksmes lielā mērā var saukt par publisku kūdīšanu.

Protams, šis truluma līdzsvars ir labils. Iespējams, šis līdzsvars zudīs, un tad sabiedrībai nāksies «risināt» varas mazspējas problēmu caur etniskām sadursmēm. Manā uztverē tagadējās jezgas iemesli meklējami tikai varas mazspējā. Ne ikdienišķās latviešu un krievu attiecībās, pat ne politiskās raizēs par valsts valodu vienā vai kādām ierobežotām tiesībām otrā pusē.

Jezgas formālie izraisītāji man šķiet nebūtiski. Jau kuro reizi politiski spekulanti te brūķē tēmas un idejas, kuras paši nespēj vai negrib ne izkopt, ne novest līdz pozitīvam rezultātam. Katrā ziņā tas, ka ik gadus Latvijā paliek par pārdesmit tūkstošiem mazāk cilvēku, kas runā latviski, man šķiet daudz būtiskāks fakts par šo, iespējams, masu pastarpināšanai no gaidāmajiem varas nedarbiem mākslīgi konstruēto jezgu.

Pirmā uz truluma šūpolēm apsēdās Nacionālā apvienība ar Visu Latvijai! profesionāli un arī politiski kā pienākas un varbūt apzināti nesagatavoto ideju par latviešu valodu kā vienīgo mācību valodu visās skolās. Sabiedrība ideju noraidīja. Pretī uz truluma šūpolēm apsēdās Dzimtā valoda ar savu ideju par krievu valodu kā otro valsts valodu. Pat ja nonāk līdz referendumam, šī ideja nav īstenojama. Ja vien nav taisnība tiem histēriķiem, kuri domā, ka liela daļa latviešu (un arī krietna daļa krievvalodīgo) te pārstājuši domāt reālpolitiski. Protams, saceltais publiskais hajs sekmē separātus noskaņojumus un pamatā nāk par labu Dzimtajai valodai. Taču kūdīšanā uz spriedzi vai trulumā vienlīdz vērtas ir abas puses. Bet muldēšana par dialogu bez abpusēji pieņemamas dialoga bāzes piedāvājuma ir tikai liekulība.

Mani nepārsteidz tas, ka Dzimtās valodas pasākums notiek vēl citur postpadomju telpā. Tā man šķiet elementāri paredzama lieta. Dotums. Un tā dēļ nevis jālauza rokas, bet jājautā, kāpēc mūsu viedie politiķi, sevišķi vēl viedākie nacionālpolitiķi nebija šādas sekas paredzējuši un adekvāti ( uz pašu piesauktā dialoga pusi) būvējuši savu rīcību? Kāpēc tiem piepeši aizmirsās mūždien klātesošais Krievijas pirksts? Kāpēc arī ar pašu rokām stumt Latvijas krievus tuvāk Krievijai, veicināt politisku brāļošanos ar to, nevis solidarizēt tos Latvijas valstī?

To es nesaprotu. Tāpat kā nesaprotu un nepieņemu politiku vai attieksmi, kura oficiāli nēsā politkorektu, eiropeisku seju, bet faktiski piekopj aziātisku, postpadomju divkosību. Manā uztverē ir tikai divi respektējami politiski ceļi. Vai nu tā ir konsekventa politika, kas nepieļauj normālu latviešu un krievu koeksistenci, kas skaidri pasaka – ja tu nepārtaisies par latvieti, tad vācies. Vai arī tā ir politika, kas pieņem esošo situāciju kā dotumu un veido no šī dotuma spēcīgu, vienotu eiropeisku, pilsonisku sabiedrību. Tas ir arī latviskuma nosacījums. Jo šī sabiedrība būs spēcīgāka, jo valsts būs rezultatīvāka, jo vairāk valsts vara ievēros katru cilvēku, jo vairāk dzīves līmenis ies uz augšu, jo latviskums kļūs respektējamāks. Ar likuma varu vien, ar kājiņas piesišanu, vēl jo vairāk ar grimasēm no «latviešu» varas puses un publiskām nacionālām histērijām etniskās attiecības pārtaisīt uz labu neizdosies. Bet acīmredzot padomju laika pieredze nav bijusi pietiekama, lai to apzinātos.

Interesanti, kāpēc piepeši un turklāt pēc vēlēšanām radies tāds pieprasījums pēc bailēm no krieviem un fatāla krievu visvarenības tēlojuma Latvijas nākotnē? Volodjas (Lindermana) un Žeņas (Osipova) pasākuma dēļ? Kā politiķiem viņiem vietējo krievvalodīgo vidē ir margināla loma. Viņu parakstu vākšanai ir šādas tādas sekmes pamatā veiksmīgi izmantotās situācijas, protestu veicinošo apstākļu, nevis stabila krievvalodīgo noskaņojuma dēļ. Tās ir politiska līmeņa un pamatā politiķiem interesantas kaislības.

Ja paņem nost politiku un vienkāršo bildi, tad etnisko niezi pamatā rada tieši adekvāta dialoga, spējas sadzirdēt otru pusi trūkums, kā arī varas nekompetence un dubultstandarts (solīts–nepildīts; nepamatots, bet uztiepts; nenoteiktība saistībā ar atsevišķu ļaužu grupu statusu valstī; direktīvas integrācijas politikas iemēģināšana...). Tās ir oficiālās politikas noteiktas problēmas.

Politikas stils šobrīd ir – skatīties problēmai virsū un neredzēt tās cēloņsakarības. Deviņdesmito gadu beigās parādījās situācijai adekvātas politikas pazīmes un samērā īsā laikā attieksme pret latviešu valodu, vēlme to apgūt jūtami uzlabojās. Taču bailes no krieviem acīmredzot likās svarīgāks politikas instruments nekā šie panākumi. Ar politiski nesagatavotu, profesionāli nepārliecinošu krievu skolu «reformu» situācija tika sačakarēta, noskaņojums apvērsts. Bet – vai, piemēram, ir iespējamas valsts skolas tikai valsts valodā? Protams. Jau būtu iespējamas, ja te būtu adekvāta dialoga politika, skaidrs minoritāšu skolu statuss un pilnīga politiska skaidrība par to, kas te ir krievi un krievvalodīgie – valsts balasts vai valsts resurss.

Vai tiešām bailes no krieviem joprojām ir galvenais latviešu valodas dzinulis? To varbūt varēja saprast padomju laikā, kad nebija nekāda valodas likuma, bet tautā attieksme pret latviešu valodu bija solidāra un savā ziņā varbūt pat kulturālāka (nacionālāka) nekā tagad. Pozu un ārišķības ap valodu bija mazāk, vairāk patiesas, klusas cieņas. Tomēr – nez vai tās bija bailes no krieviem, kas turēja latviešu valodu. Tā bija tieši pašcieņa. Var arī teikt, ka iepretī rusifikācijas centieniem tā bija pieejamākā protesta forma. Un man arvien šķiet, ka latviešu valoda pastāvēs tikmēr, kamēr latvieši tajā runās un domās. Tāpēc man nav saprotams, kāpēc galvenais akcents no investīcijām pašā latviešu valodā, latviešos tiek pārlikts uz problēmas perifēriju, uz ietekmēm. Var jau apkarot šīs ietekmes, nepievēršot uzmanību tam, ka latvieši izklīst, izmirst, slamstās bez darba, nīkst nabadzībā, kādēļ aplaižas ar pāriju «filozofiju» un savu valsti sāk uztvert kā sili. Var jau būt, ka no tā ir savs labums, var būt, ka tas ceļ pašapziņu, bet, ja tev nav panākumu pašam ar sevi, tad, tik vien kā otru vainodams, skauzdams vai neieredzēdams, tu šā vai tā netiec savā pašapziņā augstāk par lumpenpatriotismu. Tāpēc man nekādi nav saprotams, kāpēc, piemēram, Nacionālā apvienība un dažādas tās iepriekšējās kombinācijas laika gaitā tā ar nav bijušas spējīgas piedāvāt reālu, programmatisku kompleksu un sekmīgu nacionālo politiku. Kāpēc «nacionālo spēku» politiskā prakse sastāvējusi un arvien sastāv no ideoloģiskiem vai jo bieži ārišķīgiem ideoloģiskiem fragmentiem bez pienācīgas nacionālas politikas arhitektūras? Jo man šķiet, ka bezmaz vienīgā iespēja darīt latviešu valodu stiprāku un stiprāku, ja gribat – vienīgā iespēja «parādīt krieviem», ir pašiem caur savu latviešu valodu tapt šajā zemē, kuru teic esam mums vienīgo, līderiem garā, gudrībā, ētiskā stājā, saimnieciskā apķērībā un vērienā. Nevis vien pašpasludināties, bet arī apliecināties kā valstsnācijai. Tad ne tik vien pazudīs pašu kompleksi, tad arī citi, kas te ir, atzīs, ka viņiem latviešu ceļš ir pieņemams. Savukārt bez reālām nacionālām pašu sekmēm ar superpatriotiskām čalām vien nevienam nekas netiks ne pierādīts, ne apliecināts. Lai cik formālas varas te, savā vienīgajā zemē, latviešiem būtu!

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais