Ceturtajā decembrī notiks partijas Jedinaja Rossija (Vienotā Krievija) pārreģistrācija Krievijas parlamenta apakšpalātā – domē. Protams, ar pilsoņu piedalīšanos. Pirmo reizi dome tiks ievēlēta uz pieciem gadiem.
Pēdējo reizi – ar 7% barjeru (būs atkal 5%). Saskaņā ar sabiedriskās domas pētniecības centra 25. novembra datiem sestā sasaukuma domē būs tās pašas partijas, kas piektā. Centrs prognozē, ka Jedinaja Rossija dabūs 262 (piektā sasaukuma domē bija 315), komunisti – 82 (57), liberāldemokrāti – 57(40), Spravedļivaja Rossija (Taisnīgā Krievija) – 49 (38). Pārējās trīs dabūšot ap procentu. Vēlētāju aktivitāte tiek prognozēta 58%.
VK var nedabūt domē divas trešdaļas. Lai gan vairāki citi avoti prognozē, ka, saskaņā ar vēlēšanu iznākumu un Krievijā pieņemto kārtību, pārdalot autsaideru balsis, dabūs gan. Un formālā bilde būs apmēram tāda pati kā līdz šim.
Turpināsies apziņas brežņevizācija. Politikas pozitīvā vēsts tautai acīmredzot būs tāpat kā līdz šim vai ka tik nebūtu sliktāk. Tas nenozīmē, ka Vienotā Krievija (VK) (V. Medvedevs, V.Putins) nevar uzrādīt nekādus panākumus. Gluži otrādi, Krievijas oficiālā statistika, sevišķi ja salīdzināt ar Grieķiju vai Portugāli, izskatās labi. Pensijas ir augušas, algas arī, parādu slogs neliecina par valsts bankrotu... Bet runa nav par taktiku. Runa, pirmkārt, ir par to, ciktāl Putina buržuāzisms ir savietojams ar virzību uz politiska autoritārisma pusi. Otrkārt, runa ir par to, ka «domes kampaņa diemžēl sākas laikā, kad valda pilnīga nenoteiktība visos jautājumos. Pirmām kārtām tajos, kas skar valsts sociālekonomisko modeli. Nav problēma, vai Vienotā Krievija piedalīsies priekšvēlēšanu debatēs. Problēma ir tā, ka tai un tās oponentiem nav ar ko uz šīm debatēm iet. Viņiem nav programmu, platformu, kuras varētu nopietni apspriest.» (Demogrāfijas, migrācijas un reģionālās attīstības institūta Novērošanas padomes priekšsēdētājs J. Krupnovs.) Tātad – runa nav par futūristisku konkurenci, bet par varas sadali un tās noturēšanu. Tā ir stagnācija.
Ne VK pozīcijas 4. decembrī, ne partijas 27. novembrī par Krievijas prezidentu nominētā V.Putina pozīcijas nekas neapdraud. Taču 2011. gads tomēr nav 2007. gads. Attieksme sabiedrībā pret VK un tās līderiem ir mainījusies (nav sevišķi būtisks fakts, bet novembra sākumā Levada centrs uzrādīja VK reitinga kritumu no 68 līdz 50%) un VK nervozitāte, manuprāt, ir visai jūtama. Tā bija jūtama arī VK kongresā
2. novembrī. Šajā un vēl vairākos aspektos Putina runa tajā bija laba. Taču te jāpiebilst, ka ne viens vien Latvijas kolēģis savos priekšstatos par Krieviju, tās monumentālismu un stipro varu balstās Krievijas masu medijos. Turklāt nav runa tikai par Kremļa kontrolētajiem medijiem.
Taču – ar to šobrīd nepietiek. Jo ir sava taisnība gan kustības Vibor Rossiji (Krievijas izvēle) līderim V. Rižkovam, kurš saka: «Valdība kontrolē ap 80% informatīvā lauka, kurā nekā, izņemot vēstījumus par neesošiem sasniegumiem, nav», gan partijas Demsojuz līderei V. Novodvorskai: «Nekādu izkropļojumu, ja neskaitīt oficiozu pārpilnību, nav. Bet Komersantā, The New Times un Novaja gazeta viss ir pārāk tuvu īstenībai. Medvedevs 4. decembra specpasākuma priekšvakarā ir pilnīgi aizmirsis, kam tika nolīgts. Bet nolīga viņu, lai viņš nomierinātu inteliģenci.» Ja Levada centrs konstatējis, ka vēlēšanas 34% uztver kā «reālu cīņu par varu», bet 51% kā «imitāciju», tad, tieši pateicoties Krievijas masu medijiem, es piekristu otrajam viedoklim. Jo vara man šķiet sadalīta pirms vēlēšanām. Nomenklatūras, varu veidojošo aprindu attieksmi pret sabiedrību varētu izteikt formula: «Nav tava darīšana, kāpēc es esmu bagāts. Nav mana darīšana, kāpēc tu esi nabags.» (V. Skobovs.)
Bet VK nervozē diezgan pamatīgi. Par to liecina kaut vai tādas pērles kā – «dome nav vieta diskusijām» (B. Grizlovs) vai «nevajag šķaidīt (raskvašivaķ) parlamentu» (V. Putins). Man šķiet, ka pirmām kārtām VK liek nervozēt vidusslānis. Pareizāk – vesternizētais vidusslānis. Lai arī daži teic, ka Krievijas vidusslāņa kredo ir – restorāns, taksometrs, skuķi, nez vai jaunie cilvēki, kuriem kājas nav padomju cementā, kuru sociālekonomiskās ambīcijas varētu būt izaugušas cauri valsts kā naftas un gāzes pārdales produkta griestiem, grib politiku uz vietas vai atpakaļ. Otrkārt, VK liek nervozēt kapitāls. Pakļaut VK ietekmei visu kapitālu nav izdevies. Bet – ne kapitāls sadala varu Krievijā. Ja tā būtu, tad acīmredzot būtu parādījies trešais spēks, Putins un Medvedevs pārstāvētu dažādu kapitāla grupu ietekmes u.tml. Par to visai aktīvi runāja gada sākumā. Taču – varu patur pamatā V. Putina&Co veiksmīgi izveidotā «opričņinas» šķira, kas karājas virs biznesa. Tomēr šāds jumts nav diez ko stabila konstrukcija. Treškārt, VK būtu iemesls nervozēt labilās politiskās konstrukcijas dēļ. Ne viens vien ieteicis Krievijā veidot divpartiju sistēmu. Kā kompromisu. Pat galvenais Kremļa ideologs V. Surkovs (starp citu, ja gadās, izlasiet viņam piedēvēto un ar Natana Dubovicka vārdu publicēto darbu Okolonoļa (Ap nulli)) ierosināja «ataudzēt valstij otru kāju», uz kuras atbalstīties. VK grib iztikt pati, iztikt ar rotācijas pāri Putins-Medvedevs, nevis atļauties otru līdzvērtīgu politisku spēlētāju, lai cik pieskaņojies tas būtu. Mūsdienās tā nešķiet spēka, bet vājuma pazīme. Tas nozīmē, ka VK kursam un varai, ja nu kas, nav rezerves komandas, nav īsti kur transformēties. Mēģinājumi izlīdzēties ar tādām stutēm un makšķerēm kā Viskrievijas tautas fronte vai M. Prohorova labējie liberāļi šķiet bērnišķīgi. Ceturtkārt, VK nervozitāti atklāj agresīva administratīvā resursa izmantošana (piemēram, Krievijas CVK un VK informatīvie materiāli vienās krāsās u.tml.). Viss kopā rada iespaidu, ka 4. decembrī manipulatīvajai demokrātijai būs svētki. Protams, ar sabiedrības nedalītu atbalstu. Kā 2007. gadā Čečenijā, kur bija reģistrēti 580 918 vēlētāju un par VK balsoja 574 101 (99,36% no 99,46% atnākušajiem).
Taču VK nemaz nav jānervozē opozīcijas dēļ.
VK uzvarētu arī pilnīgi godīgās vēlēšanās. Jo «opozīcija nav gatava pārņemt varu un kritizē to «tāpat vien»» (B. Grizlovs). Par «tāpat vien» ar VK Augstākās padomes priekšsēdētāju varētu strīdēties. Taču, neraugoties uz to, ka Kremlis cenšas monopolizēt politikas procesus valstī, neraugoties uz to, ka varas struktūras bez lielas kautrēšanās apkalpo vien varas partijas, neraugoties uz to, ka tiek mēģināts opozīciju vai kādus jaunus politiskus spēkus marginalizēt, izstumt ārpus medijiem un politikas procesa vispār, neviena opozīcijas partija, sākot ar Jabloko, konkrētā situācijā nav konkurētspējīga arī savu iekšējo resursu, pati sava potenciāla dēļ. Bet, ja varai nav opozīcijas politikas formātā, tas nozīmē, ka Krievija var dabūt opozīciju dumpja formātā.
Domāju, ka pēc domes vēlēšanām, sevišķi pēc prezidenta vēlēšanām, viss nebūs gluži tā kā līdz šim. Dusmīgā retorika, kas dzirdēta un vēl var tapt dzirdēta pirms vēlēšanām, tiks nomainīta. Ne Eiropas dēļ, bet tāpēc, ka pašai Krievijai vajag gan lielas idejas, gan kursa korekcijas. Citādi tai solītais «arābu scenārijs» (Dž. Makkeins, H. Klintone) var svērt vairāk nekā apmaiņa politiskām laipnībām. Par to liecina arī kandidējošo partiju politikas konstruktoru un ekspertu pirms vēlēšanām iztirzātās pamattēmas un varas sakustēšanās uz to pusi. Demogrāfija, armija (trīskārtējs algas palielinājums), ārpolitika (globālie scenāriji Eirāzijas telpai) un antropoplūsmas. Kvalificēta darbaspēka aizplūšana no Krievijas un nekvalificēta darbaspēka ieplūšana tajā acīmredzot kļūst par valsts problēmu, un, piemēram, Novgorodas gubernatora vēlēšanās atsaukt krievu cilvēkus no Eiropas jāskata šajā kontekstā. Domāju, ka arī politiskās attiecības ar Latviju no Krievijas puses kļūs pragmatiskākas. Mums jau ir šis tas kopīgs. Piemēram, izejot no politikas rakstura, ij domes, ij Saeimas vēlēšanās «vairākumam jāzaudē, lai mazākums kļūtu bagātāks»