Elita Veidemane / Autori

Tie paši ugunskuri, tas pats ziemīgums un no ietvēm nenotīrīts sniegs, tās pašas debesis un tā pati karstas putras smarža, kas plūda no lielā katla pie Saeimas nama durvīm. Viss bija tas pats. Kā pirms pieciem vai desmit gadiem, atminoties Barikāžu laiku un tiekoties ar kolēģiem, kuri toreiz, 1991. gada janvārī, strādāja, lai ļaudis uzzinātu, kas notiek Rīgā un Latvijā. Tikai krunciņu mums tagad vairāk, un mūsu rindas top retākas. Un tomēr… kaut kas pilnīgi cits bija jaušams 2024. gada Barikāžu piemiņas dienās.

Mūzika – īpatnā kārtā – ir palīdzējusi vienmēr. Dažkārt pat vairāk nekā taustāmas, materiālas lietas. Un Barikāžu mūzikai ir pavisam īpaša vieta 1991. gada janvāra notikumos. Tā toreiz bija kā svaiga gaisa malks, kā piparmētra, kā debesis. Ar mūziku sirds neiekrita bezcerības bezdibeņos, ar mūziku tai izauga cerības spārni.

“Lai pieņemtu lielus lēmumus, vajag lielus cilvēkus, tādus, kādi savulaik bija Čērčils, Tečere, Reigans… Diemžēl Latvijā un daudzviet Rietumu pasaulē pie varas ir mazi un maziski cilvēki,” ar rūgtumu atzīst vēsturnieks un politiķis, Vecrīgas aizsardzības operatīvā štāba priekšnieks Odisejs Kostanda, ar kuru runājam ne tikai par Barikāžu laiku, kas jau 33 gadus jauns, bet arī par to, kas notiek pasaulē un Latvijā.

“Mums te jābeidz skrūvēt viena lidmašīna, to gaida Amerikā,” saka Ingemārs Butkevičs, “tā paredzēta demo dīleriem. Bet varētu būt, ka īstais klients būs viens bijušais militārais pilots. Es jums varētu piezvanīt pēc pusstundas.” Nu amerikāņu pilots gaida konteinerā iepakoto “Tarragon Aircraft” supervieglo lidaparātu, kas ražots Latvijā, bet “Neatkarīgā” sarunājas ar Ingemāru Butkeviču, SIA “Pelegrin” valdes locekli, kurš vada šo unikālo uzņēmumu – lidmašīnu ražotāju.

“NATO gatavojas iespējamajam Krievijas uzbrukumam alianses austrumu flangam, pamatojoties uz slepenu dokumentu, kas nonācis tā rīcībā, vēsta vācu tabloīds “Bild”,” mūs informē ziņu aģentūra LETA. Interesanti, kā gan “slepenais dokuments” nonācis dzelteno ziņu žurnālistu rīcībā?

Balsot pašvaldību, Saeimas un Eiroparlamenta (EP) vēlēšanās vajagot ļaut no 16 vecuma, bet līdz legālai cigarešu pirkšanai katram indivīdam gan būs jāpagaida četri gadi – pirkt smēķus un pīpēt drīkstēs tikai no 20 gadu vecuma. Tā lēma Saeima. Par balsošanu vēlēšanās gan vēl nav izlemts, par šo jautājumu šķēpi lūst krakšķēdami.

“Izglītības un zinātnes ministrijas dokumentā iecerētās darbības veicinās strauju lauku teritoriju degradāciju,” uzskata Lūcijas Rancānes Makašānu amatu vidusskolas direktore Gundega Rancāne. Runa ir par 2023. gadā sagatavoto un uz Ministru kabinetu virzīto informatīvo ziņojumu “Kompleksi risinājumi augstvērtīgai izglītības nodrošināšanai vispārējā pamata un vidējā izglītībā: ilgtspējīga izglītības ekosistēma un efektīvs finansēšanas modelis”. Situācija ar lauku skolām ir traģiska, un to veicina ministrija ar Andu Čakšu priekšgalā.

“Esmu pateicīgs Latvijai par neatslābstošu atbalstu,” teic Ukrainas prezidents, un es viņam ticu. Tīmeklī daudzi apgalvo, ka viņš izskatījies noguris. Ja kādam no mums būtu jāvada valsts, ko jau gandrīz divus gadus cenšas iznīcināt viens bandītveidojums, nezinu, kā mēs izskatītos. Prezidents Volodimirs Zelenskis preses konferencē, kas notika Rīgas pilī, izskatījās možs – pēc trīs Baltijas valstu apciemojuma, kas notika vienā nepārtrauktā skrējienā.

“Pērn pret kovidu vakcinējās aptuveni 37 000 cilvēku. Tā kā vakcīnas bija kopīgs ES iepirkums, tika nolemts, ka šis iepirkums tiks samazināts. Mēs vakcīnas saņemsim šogad un nākamgad. Mēs varējām atteikties un tās nesaņemt, bet nauda par tām tik un tā jāmaksā. Tad labāk saņemt, jo ir vēl cilvēki, kuri vēlas vakcinēties. Un ir vēl daudzi nāves gadījumi,” skaidro veselības ministrs Hosams Abu Meri (JV). Par šo un daudzām citām problēmām – “Neatkarīgās” intervija ar ministru.

“Kā man iet? Kaut kā jau kustas ar to spieķ,” Raimonds Pauls runā, aprautās vārdu galotnes pamezdams kā nevajadzīgus niekus. “Parīt koncerts jāatstrādā. Kā es to visu iztur? Nav ne jausmas. Būs jāsāk dzert kaut kāds tablets,” viņš nosmej. Mūsu Maestro muzikālais spars ir fantastisks. Piektdien, 12. janvārī, ir viņa 88. dzimšanas diena. Sumināts, Maestro!

Neatceros nevienu valdību, kas būtu tik aktīvi rūpējusies par iedzīvotāju labklājību un labbūtību kā esošā: nepaiet ne diena bez jaunām ierosmēm un nekļūdīgiem soļiem, lai novestu iedzīvotājus līdz gaišajai nākotnei, kas tepat, tepat aiz stūra. Ak, tā nav, jūs sakāt? Labi, palūkosim.

“Zaļais kurss” sāk izskatīties arvien absurdāks – tā domā daudzi. Nē, tas ir vienkārši lielisks: dzīvosim pavisam zaļā pasaulē! – gavilē citi. Kurš dzīvos “zaļi”, tas vēl nav īsti skaidrs, bet tie noteikti nebūs auto īpašnieki: no 2024. gada degvielai Latvijā tiks pievienota biodegviela, un tas paaugstinās arī benzīna un dīzeļdegvielas cenu. Drīz būs jauns “zaļā” prieka vilnis: degvielas cenu paaugstinās arī CO2 emisiju kvotu iegāde.

“Reizēm naktīs nevaru pagulēt: nāk atmiņas… Par to, kā krievu gūstā mani spīdzināja. Bet vairāk tomēr manī mājo mīlestība: pret Ukrainu, pret ģimeni. Es gribu normālu dzīvi: lai vīrs atgrieztos no kara, lai mums būtu bērni,” stāsta Ukrainas bruņoto spēku vecākā kareive Marija Čeha, kura šobrīd iziet rehabilitācijas kursu Latvijā.

Pēc Seima vēlēšanām Polijā patlaban pie varas ir “Pilsoniskās koalīcijas” līderis Donalds Tusks, kurš iestājas par “iekļaujošas” sabiedrības modeli, proti, viņš un viņa partija pārstāv kreisi liberālo orientāciju – kaut ko līdzīgu mūsu “Progresīvajiem”. Opozīcijā palikusī nacionālkonservatīvā partija “Likums un taisnīgums” var vien vērot, kā Polijas Seima priekšsēdētājs iekļaujoši bildējas kopā ar migrantu baru… Kas notiek Polijā – valstī, ko pazinām kā konservatīvisma bastionu?

“Valstī tiek radīta baiļu atmosfēra – tā vietā, lai vēsu prātu izvērtētu, kas ir nepieciešams, lai Latvijas un visas Austrumeiropas gatavība varbūtējai Krievijas agresijai būtu pietiekami liela un atvēsinātu “krievu pasaules apvienotāju” dedzību,” “Neatkarīgās” intervijā par kara draudiem Eiropā, par situāciju Ukrainā, par mūsu varasvīru rīcību norāda Starptautiskā Nobela informācijas centra Ukrainas ofisa moderators Andris Ruģēns.

“Vecā gada cerības var pārnest uz jauno gadu. Tikai šoreiz lai no cerībām dzimst mērķi. Un lai no mērķa dzimst atbildība, jo neviens cits jau mūsu dzīvi nepadarīs ne gaišāku, ne skaistāku. Mūsu laime ir mūsu atbildība. Un būt pašiem savas dzīves noteicējiem ir ļoti liela laime,” vecgada vakarā teica Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Kurmja kungs šoruden un šoziem paspēja mani nokaitināt ar savu izmisīgo rakšanu, kas rūpīgi kopto piemājas zālienu padarīja par melnzemes sprādzienu piemeklētu karalauku. Un tad vienu dienu Kurmja kungs, saposies goda drānās, kas bija cauri slapjas, jo visi pazemes skapji bija ūdens pilni, pieklauvēja pie manām durvīm, sak, parunāsim, kaimiņien…

“Tu melo un liekuļo! Tu noklusē patiesību un domā tikai par sevi!” – varētu domāt, ka šis ir teksts, ko izkliedz viens no mīlnieku pāra, kam attiecības sagājušas ķīselī. Nē, tie ir Latvijas iedzīvotāji, kuri neuzticas valsts augstākajām amatpersonām un viņu teiktajam. Šādu – ļoti kritisku – ainu atspoguļo pētījumu centra SKDS veiktā aptauja.

Šā gada janvārī Valsts robežsardze rosināja krimināllietu pret diviem organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem” biedriem saistībā ar viņu darbībām Latvijas – Baltkrievijas pierobežā par iespējamu krimināltiesisku nodarījumu, atbalstot nelikumīgu robežas šķērsošanu. Viena no personām bija sociālantropoloģe Ieva Raubiško, kura nesenajā LR raidījumā “Brīvības bulvāris” analizēja attieksmi pret bēgļiem kā valsts noturības rādītāju.

Paši sev uzsauc fanfaras: tā izskatās valdības pārlaimīgā iznešanās sakarā ar tās vētraino darbību, kam 23. decembrī apritēja pirmās 100 dienas. Ai, cik mēs labi, cik mēs gandarīti un nozīmīgi, esam izdarījuši visu, ko solījām. Bet nepateicīgā tauta nezin kādēļ nedzied līdzi šīm fanfarām. Kāpēc tā?

“Visiem cilvēkiem novēlu: ļaujiet Dievam jūsu dvēselē radīt ko jaunu,” saka Krists Kalniņš, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas mācītājs. Ziemsvētku laika saruna par vērtībām, valsti un mums.

Latvijas TV mūs regulāri ir iepriecinājusi ar partiju reitingu tabulām. Nu jau kādu laiku ir klusums: decembra reitingu nav, novembris arī kaut kur aizkrāsnē iekritis. Vai nemirstīgās “Jaunās vienotības” popularitāte izkūpējusi līdz ar ekspremjera Kariņa privāto lidmašīnu pārlidojumiem un premjeres Siliņas regulāri komisko izrunāšanos medijos un tīmeklī? “Decembra reitingus esmu jau nosūtījis televīzijai,” mierina aģentūras SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš.