Elita Veidemane / Autori

“Kas, pie velna, ir politiskā nācija? Es zinu latviešu nāciju, zinu poļu nāciju, zinu vēl dažas. Politiskā nācija ir kaut kādi siļķu salāti ar putru un ķīseli?” – iemetu tīmeklī jautājumu, kas izrādījās provokatīvs un izsauca diskusiju. Aicinājumus veidot “politisko nāciju” pirms tam pamanīju gan “Jaunās vienotības”, gan “Progresīvo” dompilnajos atvēzienos atrādīt savus politiskos uzskatus. Bet kas tad īsti ir šī “politiskā nācija”?

Par problēmām iekšlietu nozarē, par robežbūvi un dziļajiem purviem, par algām, kas nemotivē, par kiberterorismu un Stambulas konvenciju, kas nav laimes lācis, par Krievijas pilsoņu izraidīšanu un par to, vai mums jābūvē patvertnes: intervija ar iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski (JV).

Ar gandarījumu uzzinājām, ka 11. oktobrī Strasbūrā Francijā ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš (JV) uzstājās Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, uzrunājot tās dalībniekus par starptautiskajām aktualitātēm un Latvijas paveikto Eiropas Padomes Ministru komitejas prezidentūras laikā. Tā kā Latvija – Kariņa vadībā – ir paveikusi neiedomājami daudz, prieka asarām ritot, noskatījos fragmentu no Kariņa uzrunas.

“Man šķiet būtiski iet uz patriotisma pārdefinēšanu. Pēdējos gados vārds “patriotisms” un Latvijas mīlēšana ieguvusi ļoti nacionālistisku nokrāsu, tas ir cieši saistīts ar to, ka Nacionālā apvienība bija Kultūras ministrijā padsmit gadus. Es gribu redzēt Latviju, kurai cilvēki vēlas piederēt, jo šeit ir forši, šeit viņiem ir droša dzīve, šeit par viņiem rūpējas un šeit viņi redz sev nākotnes perspektīvu,” intervijā žurnālam “Satori” klāsta kultūras ministre Agnese Logina. Kā mēs tagad “pārdefinēsim” patriotismu?

“Progresīvo” frakcija slēpj savus vadoņus. Viens frakcijas tālrunis klusē, otrā kāda laipna palīdze skaidro, ka nav pilnvarota publiskot frakcijas vadītāja Andra Šuvajeva kontaktus. Bet šobrīd īpaši svarīgs būtu viņa teiktais, komentējot islāmistu teroristu grupējuma “Hamas” uzbrukumus Izraēlai – laikā, kad viņš un vēl trīs “progresisti” darbojas Saeimas deputātu grupā palestīniešu Nacionālās padomes atbalstam.

Vai tevī nav vilšanās sajūtas? – tas ir populārākais jautājums, kad runājam par Atmodu, par Latvijas Tautas fronti (LTF) un salīdzinām “to laiku” ar “šo laiku”. Kāda gan var būt vilšanās, atceroties pirmo mīlestību? To mīlestību, kas piedzima pirms 35 gadiem, saglabājās gadu desmitos un nenieka nezaudēja no sava patiesuma un siltuma… Šodien svinam šo mīlestību un atceramies LTF 1. kongresu, kas notika 1988. gada 8. oktobrī.

Jo dziļāk mežā, jo resnāki partizāni. Šī tautas gudrība pilnvērtīgi attiecas uz jaunās valdības izpaudumiem valsts celtniecībā, kas iet uz dižu sasniegumu virsotnēm nu jau gigantiskiem, neapturamiem soļiem. Tā kā likumdevējvaras (Saeimas) prioritāti mums ir nomainījusi izpildvara (valdība), atliek pavaicāt: cik ilgi vēl jāgaida, lai resnie partizāni nobalsotu par Latvijas teritoriju pievienošanu Krievijai?

Par politikas deģenerāciju un sapņu tirgošanu, par skābekļa maskām lidmašīnā un aprēķina laulību, par neuzpērkamo godavīru Kariņu un cīņu par latviešu valodu, kā arī par citām tēmām – saruna ar politikas vērotāju, fotogrāfu un raidieraksta “Jautājums no provinces” līdzautoru Mārci Bendiku.

“Pirmais mēģinājums bija pie manis mājās – 1974. gada 4. oktobrī,” atceras Valdis Skujiņš, mūziķis, grupas “Credo” dibinātājs. “Tikai” 49 gadi pagājuši kopš tā brīža. Nākamais gads – lielā jubileja. Pirmajā mēģinājumā piedalījās Valdis, Gina Burkēvice un Aivars Liepiņš. “Aivara vairs nav, viņš bija mūsu pirmais ģitārists. Bet bundzinieku Verneru Bokumu toreiz gaidījām mājās no armijas,” stāsta Valdis. Sākās “Credo” laiks.

“Ir tāda sajūta, ka “progresīvie” pavisam drīz ierosinās atjaunot Pārdaugavas “uzvaras” pieminekli,” prāto kāds tīmekļa apskatnieks, “un tas nebūs nekāds joks. Tā būs nopietnība.” Jā, smiekliem šajā gadījumā nav vietas, jo savulaik nenopietni uztvertie politiskie pusaudži pārtapuši varas partijā, kas ne tikai mēģina ieviest savu dienaskārtību, bet to arī izdara. Ar nekaunību un cinismu. “Koalīcijas” partneri tikai noskatās. Klusējot.

Trīs jautājumi, trīs atbildes: vakar nosūtīju jautājumus, šodien jau ir atbildes. Komunikācija ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) sasniegusi atzīstamu līmeni. Varbūt tāpēc, ka izglītības un valodas jautājumi skar ļoti lielu sabiedrības daļu?

“Kad parādās grūtības un tu saki – nē, es atkāpšos, es neko nedarīšu, – tad tu neesi politiķis, tad tu neesi nekāds patriots. Tad tu esi tikai pašlabuma meklētājs,” saka veselības ministrs Hosams Abu Meri (JV) un analizē sava darba sākumu vienā no sarežģītākajām ministrijām.

“Mans dēls šogad uzsāka mācības 4. klasē. Un jau pirmajā dienā – krievu valodas stunda! Kāpēc?! Kaut arī viņam tikai 11 gadu, puika saprot, kas notiek Ukrainā, kur iebrukuši krievi. Viņš negrib mācīties krievu okupantu valodu. Kā lai no tās atsakās? Saprotamu iemeslu dēļ nenosaukšu nedz bērna vārdu, nedz skolu – baidos no vēršanās pret mazo skolnieku,” saka kāda mamma. Tas nav vienīgais gadījums: krievu valoda joprojām tiek uzspiesta latviešu skolēniem.

Latvijā ir risks saasināties etniskajai spriedzei, kas patlaban ir latenta. To var pastiprināt neapmierinātība ar esošo situāciju un agresivitāte. Tas secināts Latvijas Nacionālās drošības koncepcijas (NDK) projektā, ko izstrādājusi Aizsardzības ministrija. Vēl tur ir rakstīts, ka tiesībaizsardzības institūcijām jāturpina ievērot nulles tolerances principu pret jebkādām atbalsta izpausmēm Krievijas agresijai, kas parādās publiskajā vidē. Nu gaidām nulles toleranci pret bijušā Latvijas žurnālista un bijušā politiķa Andreja Mamikina pretvalstiskajām izpausmēm Krievijas propagandonu raidījumā.

Man ir dzīvnieku patversme. To sapratu tikai tagad, jo man ir pieci kaķi un suns. Var teikt, ka četri no pieciem ir izcelti no ielas dzīves. Es šos dzīvniekus izmitinu un aprūpēju. Bija laiks, kad pie manis mitinājās septiņi kaķi. Bija pat doma kādu atdāvināt… Vai tagad man jāsteidzas uz Pārtikas un veterināro dienestu (PVD) reģistrēt savu personīgo patversmi?

Tieslietu ministrijai nav nekā svarīgāka par Stambulas konvencijas ratificēšanu: tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere (JV) ar mirkļbirku #EsGaidu sociālajā tīmeklī publicējusi sirdssūru vēstījumu: “Es gaidu, kad Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu beidzot tiks ratificēta. @tieslietas pauž atbalstu un solidaritāti visiem vardarbības upuriem.” Un tad, kad ratificēs, iestāsies laimības laiki. Bet izskatās, ka neiestāsies vis.

Ja šādas jautrības tiks apsolītas katru dienu, cilvēku interese par jaunās valdības aktivitātēm tikai pieaugs. Vakar pēcpusdienā premjere Siliņa (JV) pieprasīja, lai Saeimas deputāts Gunārs Kūtris (ZZS) atvainojas sabiedrībai par savām izteikām Latvijas radiofonā. Nepienāca pat pievakare, mēs nepaspējām nopirkt popkornu un iekārtoties pie sabiedriskā medija skandām un ekrāniem, kad aģentūra LETA paziņoja, ka Gunārs Kūtris esot jau atvainojies…

Dižu cilvēku citāti ir jāsaglabā mūžībai. Daudz tos ir izteicis bijušais premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV), viņa pēdās iet nule ietapusī premjere Evika Siliņa (JV), un grēks būtu neatgādināt vēl un vēl viņas izteikas, kurām ir ne tikai šodienas nozīme, bet arī tiecība rītdienā. Tāpēc ar vislielāko rūpību pievērsīsimies Siliņas kundzes vārdiem.

Intervija ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču: par jauno valdību un robežbūvi, par ierēdņu armiju un Imigrācijas likuma grozījumiem, par elektrotarifiem un NĪN paaugstināšanu, par tikšanās reizēm ar cilvēkiem un daudz ko citu.

Monika Zīle bija mana Skolotāja. Kad 1981. gadā atnācu uz laikrakstu “Padomju Jaunatne”, viņa mani pieņēma kā žurnālistikas skolnieci, kaut arī man nebija nekāda sakara ar šo profesiju. Es biju latviešu valodas un literatūras skolotāja. Bet viņa mani mācīja rakstīt – rakstīt lasītājiem. Ironiska, smaidīga un prasīga. Viņa teica: “Jums patiesība jāuzraksta tā, lai būtu interesanti lasītājiem.” Septiņi gadi, ko pavadīju Monikas Zīles virsvadībā, bija mana svarīgākā žurnālistikas skola, un es par to esmu viņai mūžam pateicīga.

“Lemšana par [Stambulas] konvencijas ratifikāciju būs nekavējoša. Tur ilūzijas nevajag lolot. (..) Vairākumam šis jautājums ir diezgan vienaldzīgs. Cilvēki redz citas prioritātes šajā brīdī. (..) Kā frakcijas vairākums lems [par Stambulas konvenciju], tā arī būs jābalso. Tad sabiedrībai būs jāskaidro,” intervijā “Neatkarīgajai” teic Augusts Brigmanis (ZZS), savulaik konservatīvi noskaņotas partijas bijušais līderis.

“Noskaties šo video, lai iegūtu atbildes uz jautājumiem par to, kas ir dzimte un dzimums (..). Soli pa solim izpratīsi, kāpēc mūsu bioloģiskais dzimums ir vai nav vienāds ar mūsu dzimtes identitāti, izpausmi, seksuālo un romantisko orientāciju (..).” Šādā “ekskursijā” aicina Valsts izglītības satura centrs (VISC) – rūpēs par bērnu seksualitāti un tās pareizu ievirzi pareizajās “kastītēs”, par ceļvedi piedāvājot metodisko materiālu “Seksuālā izglītība – jautājumi un atbildes”. Daudzi vecāki – šausmās un neizpratnē.