Elita Veidemane / Autori

«Diez vai šīs mēslu kaudzes te sametuši krievi, kas speciāli šim nolūkam atbraukuši no Pleskavas,» ieraudzījis Valteru mežmalā izpletušos papīru, divlitrīgo plastmaseņu un skārdeņu okeānu, reiz teica mūsu dižais aktieris Eduards Pāvuls, «visdrīzāk tie būs mūsu pašu bāleliņi, kaimiņi un draugi.» Tālāk risinot sarunu, Eduards kategoriski norobežojās no tā, ka vajadzētu piedalīties Lielajā talkā un novākt visus gružus, kas graužas acīs. «Kāpēc man būtu jāstrādā to miglumērkaķu vietā un jāvāc viņu mēsli?! Es savējos novācu, man pagalms un sētmale pie meža vienmēr kārtībā, bet, ja kāds tur kaut ko nometīs, es viņam to mēslu ielikšu atpakaļ kabatā. Ja stīvēsies, tad degunā iebāzīšu,» tā Eidis.

Domāju, ka Latvijas drošībnieki un citi ārkārtīgi atbildīgi ļauži, ieskaitot deputātus un valdības locīklas, sinhroni nopūtās atvieglojuma sajūtā, kad atklājās, ka Maskavas bandītiski putiniskais motoformējums Nakts vilki nebija izteikuši vēlmi doties uz Berlīni caur Latviju. Bet Krievzemes vilkiem brauciens uz Berlīni kā piražoks ar kāpostiem: tieši Berlīnē jānosvin «lielās uzvaras» 70. gadadiena. Kur gan citur? Jāparāda taču tiem fričiem, kas te saimnieks un uzvarētājs.

...Ir pusdienlaiks. Un pilsētas centrs, pilsētas centrālais laukums ir absolūti tukšs un kluss. Gluži kā grāmatā Pelle viens pats pasaulē. Taču Pelles te nav, un mēs atrodamies Bormio – nelielā, senā Itālijas Alpu pilsētiņā, kas gan arhitektūras, gan gaisotnes ziņā atšķiras no Livinjo – latvju slēpošanas galvaspilsētas, kurā kārtējo gadu mērojam un baudām gludās Motolino un Karosello nogāzes.

Melnā tērptie ElektroFolk mūziķi izcēlās uz vairāk vai mazāk centīgi (talantīgi) dziedošajiem Eirovīzijas nacionālās atlases konkursa Supernova dalībniekiem. Dziesmas Sundance enerģija, mūziķu prieks un izpildījuma meistarība grupu viegli aiznesa līdz Supernovas finālam, un tomēr... Uzvarēja tradicionālisms. Ne labi, ne slikti. Tā vienkārši notika.

Ik reizi, kad tiek nosaukti cilvēki, kas svētku reizē saņems Triju Zvaigžņu ordeni, uzsprāgst neizpratnes un sašutuma pildīta Molotova kokteiļpudele, radīdama troksni un dūmu aizsegu, kurā paslēpjas allaž klusējošie un komentārus nesniedzošie Triju Zvaigžņu ordeņa kapitula locekļi. Pasaulē ir tikai trīs neizskaidrojamas lietas: Tā Kunga ceļi, SAB gribas izpaudumi par pielaižu neizsniegšanu un Ordeņa kapitula lēmumi. Šoreiz mēģināsim pievērsties pēdējiem, kas atvēzējušies piešķirt ordeņus un goda zīmes 4. maijā, LR Neatkarības atjaunošanas dienā. Apbalvojumus pasniegs aizejošais Valsts prezidents Andris Bērziņš.

«Mudini meitu pēc studijām atgriezties Latvijā,» teica kāds Eiroparlamenta deputāts, uzrunājot lidostā satiktu paziņu, kurš nule bija pavadījis savu lolojumu uz lidmašīnu. «Tev viegli tā runāt,» indīgi attrauca pavadītājs, «tu ar savu deputāta algu izdzīvosi arī Latvijā. Bet ko viņai te darīt?» «Bet tu taču esi patriots,» sirsnīgi izbrīnījās deputāts. «Patriots es esmu, taču ar to vien paēdis nebūšu. Un mana meita arī ne.» Deputāts steidzīgi atvadījās, jo labi trenētā iekšējā dzirde teica priekšā: vēl mirklis, un senais paziņa sāks uz viņu kliegt. Agresīvi un, protams, netaisnīgi – kā šķita deputātam.

Ezerkrastu veco korpusu ieskauj nabadzīgas ēdnīcas smagais smārds. Saeimas deputāti, kas atbraukuši aplūkot vietu, kurā pēc mājīgo Raunas un Kauguru filiāļu pamešanas vajadzēs mitināties vismaz daļai to iemītnieku, netīksmē rauc pieri. «Jums jābrauc mazliet tālāk, tur, cauri mežam, uz jauno korpusu,» mudina kāda sieviete. Deputāti paklausa. Jā, tur jau arī vīd svaigi atjaunota, gaišpelēka ēka. Tur tiešām viss ir skaisti, tīri un pareizi. Funkcionālās gultas, mācību virtuve, datortelpa un sporta zāle.

Toreiz, 1995. gadā, vēl dzīvojām Atmodas eiforijas beigu noskaņās un ideja veidot radiokanālu, kurā skanētu tikai latviešu mūzika, bija iederīga un skaidra. Tāpēc savādi, ka toreizējā radio un televīzijas padome ilgi un dikti stīvējās, līdz tika pieņemts lēmums (ar vienas balss pārsvaru!) atbalstīt šo ideju. Skaidrs, ka vislielākais ieguvējs no šāda radio būtu Raimonds Pauls un citi latviešu komponisti – autortiesību honorāri augtu līdz ar popularitāti. Un šis popularitātes vilnis bija tik varens, ka 2000. gadā Latvijas Radio 2 (LR2), kas atskaņoja tikai latviešu mūziku, bija viena no populārākajām radiostacijām Eiropā, proporcionāli rēķinot pēc tās daļas, kas iekarota vietējā tirgū. Skeptiķi un smalkie intelektuāļi nu varēja tikai brīnīties: kaut kādu «šlāgeru radio» klausās teju katrs otrais latvietis.

«Ir iedarbināta pretdarbība,» pēc pagājušās nedēļas LTV raidījuma Sastrēgumstunda izteicās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ainārs Dimants. Protams, tas bija neoficiāls situācijas novērtējums, kā mēdz teikt, privātā sarunā izsprucis. Bet raidījums, kurā Dimanta kungs demonstrēja nepārvaramus runas plūdus, bija par to, vai Latvijā nepieciešams vēl viens krievisks TV kanāls, kura mītnesvieta būtu sabiedriskā televīzij

Lieldienu saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu: par gara brīvību, par to, kāpēc cilvēku dzīvē nekas nemainās, kaut arī viņi iet uz baznīcu, par to, kādam jābūt Latvijas prezidentam, un par to, kas aizkustina cilvēku Jāni Vanagu.

Lieldienu saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu: par gara brīvību, par to, kāpēc cilvēku dzīvē nekas nemainās, kaut arī viņi iet uz baznīcu, par to, kādam jābūt Latvijas prezidentam, un par to, kas aizkustina cilvēku Jāni Vanagu.

Vienmēr esmu domājusi, ka Karlsons, kurš dzīvo uz jumta, patiesībā ir egoistisks tipiņš, kuru interesē tikai tas, vai torte būs pietiekami liela, nevis tas, kā viņa kompānijā jutīsies Brālītis. Grāmata par propellera būtni nekad nav bijusi manas bērnības mīļāko izdevumu skaitā, taču es saprotu, ka izpratnes ir dažādas, tāpēc nemēģināju nevienu apgrūtināt ar vērtējumiem, kur nu vēl iespaidot lasītājus ar tekstiem, ka, lūk, šis varonis var jums iemācīt egoismu un ko tik vēl ne.

«Esmu integrējis vismaz vienu cilvēku – savu sievu,» karstai diskusijai punktu pielika jauns vīrietis, aizstāvēdams cittautiešu integrēšanas ideju, kā pozitīvu piemēru minēdams savu dzīvesdraudzeni – krievieti, kas patlaban mācoties latviešu valodu. Mans viedoklis šajā diskusijā bija vienkāršs: nevienu netaisos integrēt. Nedz ar lūgšanos, nedz piespiedu kārtā. Ja kāds gribēs integrēties (iekļauties) latviešu sabiedrībā, tas to darīs bez maniem mudinājumiem. Bet, ja kāds būs jau sācis integrēties, es ar laipnību un izpratni uzņemšu viņa centienus tuvoties latviskumam.

«Uzaicinājums no Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas adresēts iestādes vadītājam un filiāles Kauguri vadītājam. Līdz ar to Jūsu viedokli paudīs p.i. B. Ozola.» Šādu rezolūciju uz valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Kauguri filiāles sociālās darbinieces Ilonas Ceilānes iesnieguma uzšņāpa VSAC Zemgale direktors Ilgonis Leišavnieks.

«Man pabalsts nav vajadzīgs. Es neesmu trūkumcietējs vai ubags,» mierīgi, bez uzspēles atbild Ādolfs Rubiķis, kad viņam pajautāju, vai viņš ir izmantojis likumā noteiktās iespējas saņemt vienreizēju pabalstu, ja ir nācies pamest dzīvesvietu pēc denacionalizācijas.

«No kurienes tu ņem naudu? No tumbočkas!» draudzīgi smiedamies, ebreju anekdoti stāsta Josifs Korens, kaut kādas «antifašistiskās» organizācijas pārstāvis Rīgā, kad Latvijas TV žurnāliste Olga Dragiļeva viņu tincina par tās finansējuma avotiem.

Nevis aizmirst vai aizliegt, bet pārveidot. Tā par latviešu leģionāru piemiņas dienu, kas tiek atzīmēta 16. martā, domā profesore Vita Zelče. Tā ir zaudētās paaudzes piemiņas diena, kuru nedrīkst izmest mēslainē, kā «mīļā miera labad» to vēlas izdarīt valdošā elite. Šodien intervija ar profesori Vitu Zelči – par staļinisma dzīvīgumu, par 16. marta provokatoriem – «antifašistiem» – un šīs piemiņas dienas pārveidi.

Nevis aizmirst vai aizliegt, bet pārveidot. Tā par latviešu leģionāru piemiņas dienu, kas tiek atzīmēta 16. martā, domā profesore Vita Zelče. Tā ir zaudētās paaudzes piemiņas diena, kuru nedrīkst izmest mēslainē, kā «mīļā miera labad» to vēlas izdarīt valdošā elite.

Izmeklēšanas farss, kas vārās Borisa Ņemcova slepkavības lietā, ir tikai viens gabaliņš Krievijas politiski vēsturiskajā puzzle game (atjautības spēle, kurā no simtiem mazu fragmentiņu jāsaliek viss attēls), ar kuru tā izklaidējas gadsimtiem, ieliekot tajā arvien jaunus melu un puspatiesību sižetus.

Ojārs Rubenis uzskata, ka sabiedrība degradējas, un to visu var redzēt interneta komentāros un lielveikalu pilnajās stāvvietās. Taču viss ir labojams, un Ojāra priekšlikumi vieš cerību. Intervija ar Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni – ne tikai par iepriekšminēto, bet arī par viduvējību laiku un izcilniekiem tajā, par to, vai braukt uz Maskavu, Eirovīziju un EXPO.

Tā vien gribas tikko iznākušo instrumentālās mūzikas disku dēvēt par platīti – tā pierastāk. Un uz platītes vāka dzīvesgudrs, izskatīgs un talantīgs muzikants – Aivars Hermanis. Viņam 7. martā dzimšanas diena, pieauguša cilvēka briedums – 60 gadu. Daudzkārt atzīts par Latvijas labāko ģitāristu. To šodien, 6. martā, koncertā varēs izbaudīt tie, kam patīk ne tikai Aivara daiļrade, bet arī dziedātāji Ieva Akuratere un Igo.

Ojārs Rubenis uzskata, ka sabiedrība degradējas, un to visu var redzēt interneta komentāros un lielveikalu pilnajās stāvvietās. Taču viss ir labojams, un Ojāra priekšlikumi vieš cerību.