Elita Veidemane / Autori

«Es netaisos karot, lai aizstāvētu visādu miljonāru privātīpašumus! Visa Latvija jau tāpat nopirkta, šitā valsts ir nožēlojama. Lai karo muļķi, es braukšu prom, ja te ienāks krievi, vot,» četru jaunu cilvēku kompānijā viens skaļāks pauda savu nostāju. «Es gan iešu par medmāsu,» nopietnā balsī iebilda meitene. Vēl kāds ieņirdza: «Tu, «medmāsa», vispār zini, kā plāksteri uz tulznas uzlīmēt?» «Un ko tu te dakterēsi? Varonīgos deputātus, kas sen jau būs uz laukiem aizbēguši? Da nafig, es arī braukšu prom, nav jēgas pretoties,» punktu pielika ceturtais jauneklis.

2008. gadā Borisu Ņemcovu intervēju pirmoreiz: viņš bija atbraucis uz Rīgu, lai prezentētu savu grāmatu Dumpinieka grēksūdze, kas iznāca latviski. Ar Borisu bija viegli sarunāties: atvērtība un intelekts radīja ap viņu tādu kā uzticamības lauku, un bažas par to, ka slavenais Krievijas opozicionārs varētu būt augstprātīgs vai pārgudrs, izgaisa kā nebijušas.

«Nejaušības dēļ mēs kļuvām par pirmajiem, kas ar savām asinīm aiztur Maskavas ordu, šo mēri, kas rāpo mūsu visu virzienā. Bet pirmā varēja būt arī Latvija. Karš, kas notiek Ukrainā, nav tikai mūsu karš, tas notiek Eiropā un pasaulē,» teic Larisa Artjugina, radošās apvienības #Babilon’13 kinorežisore, kas iebraukusi Latvijā, lai sadarbībā ar Imanta Ziedoņa fondu Viegli parādītu savas filmas par Ukrainas notikumiem: par Maidanu un karu valsts austrumos, par bīstamību, ko pasaulei rada Kremļa agresori. «Paldies, ka jums nav vienalga,» viņa pateicas tiem, kas darbdienas vakarā atnākuši ar viņu tikties.

Vladimirs Stešenko ir zaudējis daudzus draugus, jo neuzmanīgi paudis atbalstu Ukrainai. Viņam ir savs skatījums uz karu savā otrajā dzimtenē – Ukrainā. Par trešo viņš uzskata Latviju. Bet pirmā – Krievija – ir kā sāpīga, nedzīstoša rēta. Par Krimas okupāciju, notikumiem šodienas Ukrainā un kara iespējamību – saruna ar Vladimiru Stešenko – žurnālistu, LTF dibināšanas orgkomitejas un LTF domes locekli, kurš savulaik bija pirmās Ivara Godmaņa valdības Nacionālo jautājumu departamenta direktors.

Vladimirs Stešenko ir zaudējis daudzus draugus, jo neuzmanīgi paudis atbalstu Ukrainai. Viņam ir savs skatījums uz karu savā otrajā dzimtenē – Ukrainā. Par trešo viņš uzskata Latviju. Bet pirmā – Krievija – ir kā sāpīga, nedzīstoša rēta.

Visas problēmas var atrisināt, tās iesaldējot. Tā vismaz uzskata partijas Vienotība valde: tā pirmdien pieņēmusi lēmumu «iesaldēt» jautājumu par Jura Vidiņa izslēgšanu no partijas.

«Lūk, divi likteņa līdumnieki Baltijas krastā. Tie esam mēs – lietuvieši un latvieši, latvieši un lietuvieši. No kādreiz daudzajām baltu tautām palikuši tikai divatā. (..) Lietuva un Latvija jau stāv uz pazušanas sliekšņa. Kopā mūsu spēks varētu būt vērā ņemams, bet atsevišķi esam pārāk vāji mūsdienu pasaulē. Ignorējot vēstures rūgto pieredzi, mēs turpinām skatīties viens otram garām, it kā caur dūmu aizsegu. Mēs dzīvojam, viegli slīdot pāri vēsturiskajiem izaicinājumiem.»

"Lūk, divi likteņa līdumnieki Baltijas krastā. Tie esam mēs – lietuvieši un latvieši, latvieši un lietuvieši. No kādreiz daudzajām baltu tautām palikuši tikai divatā. (..) Lietuva un Latvija jau stāv uz pazušanas sliekšņa. Kopā mūsu spēks varētu būt vērā ņemams, bet atsevišķi esam pārāk vāji mūsdienu pasaulē. Ignorējot vēstures rūgto pieredzi, mēs turpinām skatīties viens otram garām, it kā caur dūmu aizsegu. Mēs dzīvojam, viegli slīdot pāri vēsturiskajiem izaicinājumiem."

Intervija ar Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāju Andri Rāviņu (ZZS) – par to, kā Jelgava sagaida savu 750 gadu jubileju, par AMO Plant problēmām, lēno izglītības sistēmas reformu un integrāciju.

Cinisma un liekulības esence – tā īsumā varētu nodēvēt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdi, kas notika aizvakar. Nodēvēt un aizmirst. Jo atcerēties ir kauns. Par to tiešām varētu arī nerunāt. Taču tajā, kas notika, parādās mūsu valdīklu būtība. Ļoti lielas daļas būtība. Un to aizmirst nedrīkst. Varbūt vismaz līdz nākamajām vēlēšanām – nedrīkst.

«Katrai Latvijā dzīvojošajai tautai ir jārēķinās ar zināmiem vēsturiskiem zaudējumiem. Bet vislielākie zaudējumi šeit, Latvijā, ir bijuši pamatnācijai. Mēs, latvieši, esam samierinājušies ar to. Latviešu organizācijām nav atdots gandrīz nekas, un tāds ceļš – lai pieprasītu atdošanu – mums nebija pieņemams,» savulaik teica advokāts Andris Grūtups.

«Katrai Latvijā dzīvojošajai tautai ir jārēķinās ar zināmiem vēsturiskiem zaudējumiem. Bet vislielākie zaudējumi šeit, Latvijā, ir bijuši pamatnācijai. Mēs, latvieši, esam samierinājušies ar to. Latviešu organizācijām nav atdots gandrīz nekas, un tāds ceļš – lai pieprasītu atdošanu – mums nebija pieņemams,» savulaik teica advokāts Andris Grūtups.

Intervija ar vēstures zinātņu doktoru, Okupācijas muzeja direktora un VDK dokumentu izpētes komisijas priekšsēdētāja vietnieku Ritvaru Jansonu – par 1991. gada barikāžu un citu vēstures notikumu pētniecību, par valdības neieinteresētību šajā pētniecībā un vēstures teikām, kas jāsaglabā.

Intervija ar vēstures zinātņu doktoru, Okupācijas muzeja direktora un VDK dokumentu izpētes komisijas priekšsēdētāja vietnieku Ritvaru Jansonu – par 1991. gada barikāžu un citu vēstures notikumu pētniecību, par valdības neieinteresētību šajā pētniecībā un vēstures teikām, kas jāsaglabā.

Nav produktīvi cepties par savādībām Saeimas deputātu tēraudcietajā un morālskaidrajā korpusā. Zinām taču, ka deputāti ir zvērējuši uzticību Latvijai un solījušies ievērot tās likumus, tas nozīmē, ka viņi to arī sāks darīt, tāpēc jau nevajag viņiem to atgādināt ik pēc pusgada. Un katrs deputāts taču ir cilvēks, kam ir, piemēram, savs viedoklis, sava izklaides sistēma vai rīta rituāls attiecībās ar sievasmāti. Tāpēc liksim mierā tos, kuri tikai vēlētāju kaprīzes dēļ pilnīgi nejauši tapuši par tautas kalpiem.

«Ejiet ārā! Man darbiniekiem jādara zināms slepens dokuments, un jūs nedrīkstat būt klāt, nedrīkstat!» nervozi stumdams žurnālistu uz durvju pusi, vienā laidā atkārto Ilgonis Leišavnieks, valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Zemgale direktors.

Intervija ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu: par apdraudējumiem Latvijai, par Vienotības šķeltniekiem, kā arī par Valsts prezidenta dilemmu – braukt uz Maskavu vai ne.

Intervija ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu: par apdraudējumiem Latvijai, par Vienotības šķeltniekiem, kā arī par Valsts prezidenta dilemmu – braukt uz Maskavu vai ne.

«Laikam jau nomirs dabīgā nāvē,» atceros, kā pērn, stāvēdams blakus ugunskuram, kas bija iedegts pie Saeimas nama, noteica kāds kungs, acīmredzot domādams par ikgadējiem janvāra pasākumiem, kas tiek rīkoti, pieminot Latvijas neatkarības aizstāvju barikādes – vienu no unikālākajiem notikumiem Eiropas jaunāko laiku vēsturē.

«Ir tikai viens pareizais viedoklis – mūsējais. Visi pārējie viedokļi ir nepareizi, tātad – mums naidīgi un iznīcināmi,» tā savulaik deklarēja komunisti un viņu vadonis Staļins. Ja kāda uzskati mazliet novirzījās, tas automātiski kļuva par tautas ienaidnieku, jo tautai vajadzēja domāt atbilstoši valdošajai ideoloģijai, bet novirzes no normas traucēja virzīties uz pilnīgu un galīgu komunisma uzvaru.

Intervija ar Raimondu Paulu – pirms 79. dzimšanas dienas. Par pelēcību sabiedrībā, par Pēdējo lapu, par to, vai prezidentam jābrauc uz Maskavu. Bet visam pāri – kaut arī kluss, tomēr solījums nākamgad sarīkot jubilejas koncertu.

«Tāpēc LV dzīvot ir riebīgi: auksts, netīrs un muļķi visapkārt,» pēc iznīcinošas kritikas, kas vērsta pret bijušo dzīvesvietu un tās iedzīvotājiem, uzsverot, ka sabiedrības lielākā daļa ir diletanti, interneta vietnē secina kāda anonīma «rakstniece» («rakstnieks»?), vēl piebilstot, ka Latvijā nedzīvojot jau sen. Tad gribas teikt: un paldies dievam, ka nedzīvojat!