Elita Veidemane / Autori

Kad Vaira Vīķe-Freiberga 2005. gada 9. maijā apmeklēja Maskavu, lai, nomaļā Ļeņina mauzoleja tribīņu stūrī iebīdīta, varētu vērot tā dēvētās uzvaras dienas parādi, daudzi politikas vērotāji aizgūtnēm gavilēja par lēmumu doties uz Krieviju, sak, kādu drosmi un diplomātijas uzvaru nodemonstrējusi mūsu valsts prezidente!

Ziemsvētki esot brīnumu gaidīšanas laiks. Tiešām, kurš gan negribētu ielikt plaukstā brīnumu, piemēram, negaidītas laimes izskatā – raugi, paveras vārtiņi, un pa tiem ienāk baltmāmiņa un piedāvā izvēlēties skaistāko, mirdzošāko un lielāko laimes pakavu.

Intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu: par austrumu partnerību un Krievijas neprognozējamību, par skolotāju algām un ES prezidentūras «galveno notikumu» – praidu, par tautas vēlētu prezidentu, kā arī jaunās Saeimas stipriniekiem un vājiniekiem.

Kad pie auss rībina bungas, skaidrs, ka nedaudz tālāk kāds klusiņām zāģē galda kāju, lai pēc kāda laika tas ar blīkšķi sagāztos. Tāda sajūta radās, kad Izglītības un zinātnes ministrija nāca klajā ar absolūti ģeniālo priekšlikumu: ieviešot atklātības principus, valdības ārkārtas sēdē izskatīt sagatavotos grozījumus Izglītības likumā, kas paredz pedagogu algu publiskošanu. Sašutuma un protesta saucieni mijās ar piekrītošu murdēšanu, un šis bungu rībināšanas troksnis aizlipināja ausis, lai nedzirdētu ko citu – galda kāju zāģēšanu.

Intervija ar veselības ministru Gunti Beleviču: par ātrās palīdzības nedienām ar autotransportu, par smagi slimajiem bērniem, par smēķēšanu un alkohola aizliegumu.

«Ai, tas jau bija nepieklājīgi – aicināt uz sarunu par 45 gadiem,» smejas Adrians. Smiekli, šķiet, nenoveco: tie skan tieši tāpat kā pirms vairākiem gadu desmitiem, kad Adrians bija Jūrmalas 4. vidusskolas skolēns, muzikāls puika, kuram apkārt – par laimi – bija sagadījušies tieši tādi paši ar mūziku apsēsti puikas. Skaņas saplūda vienuviet, un radās tas, ko mēs šodien pazīstam ar nosaukumu Menuets. Krīt visbaltākie sniegi, Balādes par Matisonu, Rigoleto motīvs, Dzeguzes balss... Šodien intervija ar Adrianu Kukuvasu, vienu no grupas Menuets dibinātājiem. Grupa Menuets 2008. gadā paziņoja, ka koncertdarbību izbeidz, tomēr šā gada nogali izdaiļoja grupas mūziķu populārākās dziesmas. Šodien intervija – nu jau 46 gadus pēc Menueta dibināšanas – ar vienu no grupas tēviem Adrianu Kukuvasu.

«Lai lasās prom no Saeimas, ja nespēj strādāt!» – skarbi izteicies kāds interneta rakstonis, vērtējot deputāta... Jā, kura deputāta rīcību?

Uz viņa galda redzamā vietā atrodas nesen izdota grāmata – Uzņēmēju nācija. Stāsts par Izraēlas ekonomikas brīnumu. «Tā ir fenomenāla izaugsme, ko pieredzējusi Izraēla. Tā ir inovāciju lielvalsts. Priekšvārdā rakstīts: «Maza nācija, kura spēj.» Mums – arī kā mazai nācijai – vajadzētu no viņiem pamācīties,» teic Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Viņš – tāpat kā visa kristīgā pasaule – ir ienācis Adventā, kam vajadzētu būt miera un pārdomu piepildītam. Taču miera nav, un mēs par to runājam.

Uz viņa galda redzamā vietā atrodas nesen izdota grāmata – Uzņēmēju nācija. Stāsts par Izraēlas ekonomikas brīnumu. «Tā ir fenomenāla izaugsme, ko pieredzējusi Izraēla. Tā ir inovāciju lielvalsts. Priekšvārdā rakstīts: «Maza nācija, kura spēj.» Mums – arī kā mazai nācijai – vajadzētu no viņiem pamācīties,» teic Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Viņš – tāpat kā visa kristīgā pasaule – ir ienācis Adventā, kam vajadzētu būt miera un pārdomu piepildītam. Taču miera nav, un mēs par to runājam.

«Cīņā pret nacismu apvienojas tautas un valstis. Es, Andra Manfelde, esmu latviete. Illarions Girss ir krievs. Arī mēs apvienojamies,» savā medijiem nosūtītajā vēstulē raksta dzejniece Andra Manfelde.

Nolēmu veikt socioloģisku pētījumu. Pastaigājoties ar suni, ieraudzīju divus autobusa pieturā kluknošus sezonas darbu strādniekus un pajautāju: kādas TV reklāmas iespaidā viņi pērk plastmasas divlitrenes, kurās iepildīts tā dēvētais alus.

«Latviešu valoda ir sarežģīta, tāpēc četru gadu laikā iemācījos saprast drukātos tekstus, taču ar runas valodu nepaspēju tikt galā. Bet latvieši paši vainīgi: viņi pārzina vismaz vienu svešvalodu un viegli pāriet uz to, runājot ar ārzemniekiem,» smaidot atzīst Polijas Republikas vēstnieks Latvijā Ježijs Mareks Novakovskis. Šodien runājam poliski un latviski: tā ir mūsu pēdējā intervija ar Novakovska kungu kā vēstnieku Latvijā, jo drīz viņš dosies rezidēt uz Armēniju.

Kādam centīgam un talantīgam grāmatvedim svētkos pasniedza ordeni. Visi, kas bija vismaz kaut ko dzirdējuši par šo grāmatvedi, sadalījās divās daļās.

Domāju, ka tā nebija tikai spēlēšanās ar uguni. Tūkstošiem gaišu un domām atvērtu seju, tūkstošiem iedegtu svecīšu padarīja akmeņoto Daugavmalu par otru upi – par uguns upi. Tās nebija bērnišķīgas rotaļas tumšā laikā, šai gaismai bija cits mērķis – iezīmēt robežu starp vienaldzību un līdzdalību. Kāda aptauja vēsta, ka Latvijā arvien vairāk cilvēku uzskata sevi par patriotiem. Cilvēku uguns straumes 11. novembra krastmalā, lāpu gājieni rudens tumsas aizzīmogotajās pilsētās, sarkanbaltsarkano lentīšu zibšņi pie apģērba: tas viss rada sajūtu, ka – jā, mūsu paliek vairāk.

Intervija ar Nacionālo Bruņoto spēku komandieri ģenerāli Raimondu Graubi: par Latvijas armijas gatavību aizstāvēt valsti, par latviešu karavīriem – aizstāvjiem, par 16. martu un Lāčplēša dienu.

Intervija ar Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču – par deputātiem, kam nav personisku attiecību ar Dievu, par baznīcas attieksmi pret viendzimuma attiecībām, par Latvijas nākotnes vīziju.

Intervija ar Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču – par deputātiem, kam nav personisku attiecību ar Dievu, par baznīcas attieksmi pret viendzimuma attiecībām, par Latvijas nākotnes vīziju.

«Vēlēšanu farss okupētajā Austrumukrainā ir kārtējais pliķis Eiropas un Rietumu brīvajai sabiedrībai,» savā tviterkontā raksta Eiroparlamenta deputāts Artis Pabriks (Vienotība).

Intervija ar kinorežisoru Viesturu Kairišu – par to, vai Latvija izzūd, par Saeimas vēlēšanu pārsteigumiem, par to, kas valstiski nomāc veselo saprātu.

Īsajā atslodzes brīdī starp mēģinājumiem Juris Jope iejūtas ātri, bez iespringuma un nolaišanās no mākoņiem, kas būtu raksturīga varbūt kādai citai «jaunajai un talantīgajai» zvaigznei. Bet Juris nesirgst ar zvaigžņu slimību, un tas ir patīkami. Iespējams, cita rakstura jauns cilvēks jau sen būtu pacēlies lepnības kalngalos: Jura lomu kontā ir jau Kvazimodo, Lāčplēsis – abi no sarežģītajām, bet muzikāli un emocionāli bagātajām Zigmara Liepiņa rokoperām, viņa kontā ir koncertprogramma kopā ar Maestro Raimondu Paulu un Tonija loma Bernsteina mūziklā Vestsaidas stāsts.

«Oi, kruta, var jau nopirkt Helovīnam visādus pričindālus,» priecīga un lietišķa ir jauna sieviete, aplūkojot ķirbjveidīgas izpriecu lietiņas un uzrunājot savu pavadoni. Abi, klīstot pa kādu lielveikalu, ir nopietni apstājušies pie stenda, kas piesaista ar Helovīna krāsām.

Kārlis, kurš vecāku tolerances un dzimumu līdztiesības vārdā bija pārtapis par Karlīni, apspriedās ar divām ģimenēm – Jāni un Pēteri, kā arī Annu un Minnu, nonākot pie loģiska secinājuma, ka lepnuma svētki jārīko tur, kur lepnuma vismazāk: dzimumu jautājumos apdalītā un no mūsdienu stilīguma atpalikušā Kalniņa ģimenes dzīvoklī.