Ilze Zonne / Autori

Sau­tē­ta sirds Va­len­tīn­die­nas mal­tī­tei? Ja tā pa­do­mā – la­ba ide­ja. Tā var gas­tro­no­mis­kā vei­dā paust iro­ni­ju par ko­mer­ci­ali­zē­ti pār­sal­di­nā­to šīs die­nas gai­sot­ni un pie vie­na ie­kļaut sa­vā ēdien­kar­tē vēr­tī­gu sub­pro­duk­tu, kas ne­būt nav dārgs vai pār­lie­ku spe­ci­fisks. Gan jau arī mī­ļo­tais cil­vēks to pra­tīs no­vēr­tēt.

Šoreiz brīvdienas gardākas varētu darīt Meteņu ēdieni. Ja nav ne jausmas, kādi tie ir, var vienkārši palasīt ar Meteņiem saistītās dainas, un atklāsies vesela ēdienkarte: Metenis ierodas ar pusi galvas padusē, tam līdzi ir arī cūkas skulduri (kājas), pīrāgi, alus, miežu putra, karašas, plāceņi, zirņi, pupas un citi labumi. Tad jau var sameklēt arī kādu recepti atbilstoši savai gaumei un varēšanai. Kāds ar vērienu izvārīs un satīs veltnī veselu cūkas galvu, citam arī parasta miežu putraimu biezputra būs liels pārbaudījums. Bet gan jau izdosies.

Kas īsti ir norūdīšanās? Skaidrojošos avotos, kādi nu latviski pieejami, norūdīšanās tiek traktēta kā procedūru sistēma, kas palielina organisma pretestību un izturību pret nelabvēlīgu ārējās vides faktoru iedarbību, vai arī kā sistemātisks asinsvadu un nervu sistēmas treniņš. Izklausās mazliet abstrakti. Ja pajautā cilvēkiem pēc nejaušas izvēles principa, lielākoties atbildes ir: peldēties āliņģī, skriet basām kājām pa sniegu, aplaistīties ar aukstu ūdeni, daži nosauc arī norīvēšanos ar mitru dvieli. «Norūdīšanās ir daudz, daudz vairāk nekā nervu vai asinsvadu trenēšana,» saka Dr. Dzintra Vāvere, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, algoloģe.

Lai labi garšo!

Šim skaistajam auglim nav nekāda sakara ne ar granātām, ne ar granātiem, toties tas ar savu spridzinošo garšu palīdz kliedēt rutīnu ēdienkartē un attālināt pagurumu, kas mēdz uzmākties ziemas otrajā pusē.

Par to, ka Eiropas sabiedrība noveco, dažādā kontekstā jārunā atkal un atkal. Likumsakarīgi, ka noveco arī darbaspēks.

Mikrozaļumi – arvien vairāk cilvēku zina, ko tas nozīmē.

Da­žas frā­zes ve­cā­ku lek­si­kā ir ļo­ti no­tu­rī­gas, sa­cī­tas jau gad­sim­tiem il­gi un kat­rā pa­au­dzē no­da­rī­ju­šas lie­lā­ku vai ma­zā­ku pos­tu. Mēs rei­zēm ne­maz ne­pa­ma­nām, cik vieg­li tās nāk pār lū­pām. NRA pie­vēr­sa uz­ma­nī­bu šā­diem ti­pis­kiem iz­tei­cie­niem. Kā­pēc no tiem va­ja­dzē­tu at­tu­rē­ties – ko­men­tē psiho­lo­ģe Za­ne Si­li­ņa.

Pa­ru­na vēs­ta, ka la­bai ka­fi­jai jā­būt kar­stai kā el­lei, mel­nai kā vel­nam un sal­dai kā mī­lai. Vie­na no se­nā­ka­jām tur­ku ka­fi­jas re­cep­tēm pa­tie­šām bi­ju­si tā­da: ņem 5 ka­ro­tes smal­ki mal­tas ka­fi­jas, 5 ka­ro­tes cu­ku­ra, 5 ma­zas ta­sī­tes auk­sta ūdens; ka­fi­jas bie­zu­mus kat­li­ņā sa­mai­sa ar cu­ku­ru, pār­lej ar auk­stu ūde­ni, uz­vā­ra trīs rei­zes, pēc kat­ras uz­vā­rī­ša­nās uz brī­ti­ņu no­ņe­mot kat­lu no uguns. Pēc tam dzē­rie­nā ie­smi­dzi­na rož­ūde­ni, lai bie­zu­mi la­bāk no­sē­žas. Pa­sniedz ļo­ti kar­stu.

Ziemā pienāk brīdis, kad bez saules augušie vai tālu ceļu vestie gurķi un tomāti šķiet bezgaršīgi, salāti jau veikalā izskatās apvītuši, bet burkāni vairs neiedvesmo. Tad var izvēlēties ārēji necilos Ķīnas kāpostus.

Daudzi cilvēki neievēro nosacījumu, ka zobu suka vai elektriskās zobu sukas galviņa jānomaina ik pēc trim mēnešiem, norāda Business Insider.

Fitnesa trenere Paula Freimane izveidojusi Latvijā pirmo mājas fitnesa lietotni – MonacoFit.com.

Vai gadi ir mūsu bagātība vai grūti panesama nasta, un kurā brīdī cilvēks kļūst vecs? Teorijas runā par hronoloģisko, bioloģisko, psiholoģisko un sociālo novecošanu. Tautā tikmēr vērojama viedokļu daudzveidība. Viens saka «es esmu vecs», kad vēlas dzirdēt komplimentu, cits – kad slinkums darboties, bet vēl kādam steigā mājās aizmirsta atslēga šķiet neapgāžams pierādījums, ka nu viņš ir ceļā uz vecuma plānprātību.

Atbrīvoties no liekā svara – tam jābūt nopietnam lēmumam, citādi nekas prātīgs neiznāks. Labā ziņa ir tā, ka vienmēr var mēģināt vēlreiz, pārdomāti izvēloties līdzekļus, konsultējoties ar zinošiem speciālistiem un atrodot jaunus veidus, kā sevi motivēt. Iedvesmai noder tādu cilvēku pieredze, kuriem iecerētais izdodas. «Es varu stāstīt par sevi, bet katram jāiziet savs ceļš,» saka Līga Pāvila (47), kura pašlaik jau veikusi daļu ceļa pretī mērķa – ideāla svara – sasniegšanai, izmantojot veselīgas un atzītas metodes, kas netraucē darbam un ierastajām ikdienas gaitām.

Tiem, kuri meklē jaunas ēdienu receptes internetā, droši vien būs gadījies ielūkoties vietnē prieksgatavot.lv. Tās veidotāja Silva Kronberga par sevi saka: «Darbošanās par un ap kulinārijas brīnumiem – tā ir mana aizraušanās, izklaide un atpūtas veids.» Līdzīga aizraušanās ir daudziem, bet ne jau katrs gatavs veidot blogu un dalīties pieredzē ar citiem.

Situācija, kad kādu no ģimenes locekļiem piemeklējusi tāda nopietna slimība kā insults, maina ierasto sadzīves ritējumu. Zināms apjukums sākumā ir neizbēgams, jo šādam likteņa pavērsienam parasti nav gatavs ne pats slimnieks, ne viņa tuvinieki. Līdzās negatīvajam pārdzīvojumam, ko situācija rada pati par sevi, rodas arī ļoti daudz praktisku problēmu: kā pārkārtot mājokli atbilstoši slimnieka vajadzībām, ko darīt, lai viņš atgūtu pēc iespējas vairāk no zaudētajām spējām un iemaņām, kādu speciālistu palīdzība būs vajadzīga, kādi pasākumi jāveic steidzami un kādi nav aktuāli?

Jaun­ajā ga­dā gri­bas sākt jaun­u dzī­vi. Daudz la­bu ap­ņem­ša­nos dzimst prā­tā, tās tiek arī iz­teik­tas ska­ļi ģi­me­nes vai drau­gu lo­kā, rak­stī­tas uz la­pi­ņām, pie­lī­mē­tas pie mo­ni­to­ra vai le­dus­skap­ja. Cik no­piet­ni tas viss ņe­mams?

Ja jū­su ap­ņem­ša­nās ir jaun­ajā ga­dā pa­da­rīt sa­vus ēša­nas pa­ra­du­mus kaut ne­daudz ve­se­lī­gā­kus, tad viens no plā­na pun­ktiem, ko var īs­te­not bez īpa­šām grū­tī­bām, ir skāb­pie­na pro­duk­tu re­gu­lā­ra lie­to­ša­na.

Cepsim ūdenskliņģerus. Tie ideāli atbilst janvāra sākuma tendencei ēst taupīgāk – gan izmaksu, gan kaloriju ziņā. Prāts jau arī vairs nenesas uz svētku delikatesēm, jo pat vislabākās lietas kādreiz apnīk. Cerība, ka ģimenes budžetu glābs samazinātais PVN Latvijai raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem, tā īsti neattaisnojās. Nedēļas nogale ir klāt, klimata apstākļi joprojām neļauj baudīt ziemas priekus, un jo vairāk tāpēc brīvo laiku var izmantot, lai izceptu kaut ko pieticīgu, tomēr gardu.

Jaunā gada priekšvakarā daudzi cilvēki tradicionāli sola pievērsties veselīgam dzīvesveidam un sākt sportot. Par to, kā labāk formulēt savu apņemšanos, domas dalās. Vieni to dara tikai domās un citiem nestāsta. Lai nenoskauž – viņi saka. Otri uzskata par vajadzīgu savu solījumu izteikt skaļi un liecinieku klātbūtnē vai izsludinot sociālajos tīklos, jo tad būšot kauns to nepildīt.

Pircēju Rīgas Centrāltirgū netrūkst arī ikdienā, bet, gadumijai tuvojoties, šeit iegriežas pat tie, kuru parastajos maršrutos tirgus nav iekļauts. Savā ziņā Centrāltirgus ir kā sala lielveikalu jūrā, un jaunā gada sagaidīšanai pircēji šeit vēlas nopirkt kaut ko īpašu.

Slik­tais – vis­maz tas, ko esam sev no­da­rī­ju­ši pa­ši, aiz­mir­stas diez­gan ātr­i. Tā­pēc, kad at­kal tu­vo­jas svēt­ki ar ba­gā­tī­gi klā­tiem gal­diem, itin vieg­li ir at­saukt at­mi­ņā kār­di­no­šo ēdie­nu gar­šu un smar­žu, bet at­vai­rī­ta tiek do­ma par sma­gu­mu vē­de­rā, slik­to pēc­svēt­ku paš­sa­jū­tu un ap­ņem­ša­nos ne­kad vairs ne­ie­lais­ties gas­tro­no­mis­kās pār­mē­rī­bas. No­vē­lam, lai šo­reiz to­mēr iz­do­tos īs­te­not gud­rā­ku svi­nē­ša­nas stra­tē­ģi­ju.