Mārtiņš Apinis / Autori

Neraugoties uz to, ka pērn Latvijas ekonomika ievērojami sabremzējās un gadu noslēdza uz recesijas robežas, vairumam uzņēmējdarbības sektoru nebūtu pamata lielām sūdzībām. Aizgājušā gada ceturtais ceturksnis vainagojies ar visai ievērojamu peļņas kāpumu, kas lielā mērā ir skaidrojams ar valstī pieaugošo inflāciju. Proti, lai arī izmaksas ir lielākas, pieliekot pie preču vai pakalpojumu cenas, pieaugošās izmaksas ir iespējams ar uzviju kompensēt.

Trešdien Latvija saņēma ilgi gaidīto ziņu par jūtamāku inflācijas samazināšanos, nekā bijām pieredzējuši iepriekš, tomēr par pašu patēriņa cenu indeksa samazināšanos šobrīd svarīgāk būtu zināt, vai notikušais kritums nav novēlots. Tieši atbilde uz šo jautājumu nozīmētu, vai mūsu valsts ekonomiskā aprite saglabāsies tāda, kāda ir patlaban, ar cerībām uz straujāku izaugsmi, vai arī varētu piepildīties pesimistiskākie scenāriji.

Lielo centrālo banku centieni nobremzēt inflāciju uz ekonomiskās aktivitātes samazināšanās rēķina strādā tikai daļēji. Monetāro sargu politika, kas vērsta uz aizdevumu likmju pieaugumu, tomēr bremzē aktivitāti pasaules nekustamā īpašuma tirgos un līdz ar to arī celtniecībā. Tas savukārt samazina pieprasījumu pēc kokmateriāliem un citām būvniecībā nepieciešamajām precēm, kam ir būtiska nozīme arī mūsu valsts eksporta portfelī.

Pēkšņais naftas cenu lēciens, kas pāršalca pasauli pagājušās nedēļas sākumā, neturpinājās, un pagaidām ir iemesls uzskatīt, ka melnā zelta sadārdzināšanās varētu būt izsmelta. Taču vēl pastāv iespēja, ka tuvāko nedēļu laikā tiks piedzīvots vien relatīvi neliels kāpums.

Svētki Latvijā droši vien ir īstais laiks, lai runātu ne tikai par ēdiena pagatavošanu, bet arī par to, kā klājas Latvijas lauksaimniecībai un pārtikas ražošanai. Ik pa laikam nākas kaut kur dzirdēt, ka visa “lielā Latvijas lauksaimniecība” ir sabrukusi brīdī, kad izjuka PSRS, un, ja tad vēl tas nenotika, tad punktu noteikti esot pielikušas Krievijas īstenotās sankcijas Eiropas Savienības pārtikas produktiem, kas stājās spēkā 2014. gada augustā. Tomēr šie uzskati ir kārtējais kādā sabiedrības daļā cirkulējošais mīts. Tas pilnīgi noteikti attiecas uz olām, kuras var uzskatīt par Lieldienās visaktīvāk apspriesto pārtikas produktu, vismaz Latvijā.

Iedzīvotāji un uzņēmumi nav vienīgie, kuri cieš no aizvien pieaugošajām procentu likmēm, kuras varētu turpināt kāpumu, ja centrālajām bankām pašreizējā inflācijas samazināšanās nešķitīs pietiekama. Arī valstu valdības ir spiestas saskarties ar dārgākiem aizdevumiem, un tālāka kāpuma gadījumā arī tām varētu nākties piedzīvot nepatīkamas atskārsmes.

Pagājušais gads veicināja strauju Latvijā saražoto lauksaimniecības produktu cenu kāpumu, savukārt šogad uz deflāciju orientēto tendenču ietekmē cenas varētu visai pamanāmi sarukt. Domājams, ka to sajutīs arī Latvijas patērētāji pie veikalu kasēm.

Pasaules ekonomisko problēmu uzkrāšanās nav labvēlīga nedz Latvijas, nedz citu valstu ražotājiem un sevi jau ir pieteikusi statistikas datos. Vienlaikus ir arī pa kādai labai ziņai, kas liecina, ka rūpnieku skatījumā tirgus konjunktūra kļuvusi labāka. Tikmēr reālie produkcijas izlaides dati pakļauti pilnīgi pretējām tendencēm, ar kopējo ievirzi nedaudz sarukt.

Lielajiem naftas eksportētājiem nākot klajā ar paziņojumiem par melnā zelta ieguves samazinājumu, pasaule pirmdien piedzīvojusi visai iespaidīgu naftas cenu lēcienu. Tiesa, ir ļoti ticams, ka pašreizējais kāpums neizvērtīsies tendencē un visai drīz cenas atkal saruks līdz ar ziņām par globālās ekonomikas tempu tālāku bremzēšanos.

Neraugoties uz dažādiem izaicinājumiem, kas saistīti ar ģeopolitiskajiem riskiem, Latvijas ekonomikai pagaidām ir izdevies izvairīties no krituma, kas aizvien ļauj saglabāt zemu bezdarba līmeni un pretendēt uz algu pieaugumu. Tā rezultātā, par spīti lielajai inflācijai, iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte saglabājas samērā augsta, stutējot arī kopējo tautsaimniecību.

Dalība vienotā Eiropas valūtas zonā sola ne tikai ieguvumus, bet arī riskus. Piemērojot ekonomikas ziņā ļoti dažādām valstīm vienotu monetāro politiku, eirozonai ir jārēķinās ne tikai ar divu ātrumu attīstību, bet daudz plašāka mēroga nepatikšanām. Proti, līdzīgu scenāriju kā iepriekšējās desmitgades sākumā, kad vairums valūtas zonas dalībvalstu dzīvo ļoti lēnas izaugsmes režīmā, kamēr citas cīnās par izdzīvošanu un var nonākt pie labklājības krituma.

Neuzticība pasaules finanšu sistēmai jau pagājušajā desmitgadē pavēra visai plašas iespējas kripotovalūtu uznācienam finanšu tirgū un pat cerībām, ka kādreiz tās varēs kalpot kā nopietna alternatīva parastajām valūtām dažādos norēķinos. Laikam ejot, pierādījās, ka tā vairāk ir entuziastu izprieca nekā reāla ekonomiskā revolūcija. Šobrīd, kad kārtējo reizi dzirdams par jūtamāku globālā banku sektora sašūpošanos, interese par kriptovalūtām pieaug, palielinoties arī to cenai.

Pēdējā laikā regulators ir ziņojis, ka vairāku pašvaldību komunālās saimniecības uzņēmumi iedzīvotājus tūlīt iepriecinās ar lētāku siltumenerģiju. Tas nav ne tā dēvētais feiks, ne kāds īslaicīgs samazinājums, bet vispārēja prognozējama tendence, kas jau tuvākajos mēnešos kļūs par Latvijas iedzīvotāju daļas ikdienas realitāti.

Norises pasaules preču biržās, kas jau kādu laiku ir vērstas uz enerģētisko resursu un lauksaimniecības kultūru cenu samazināšanos, nereti rada jautājumu, kad globālās norises sāks jūtamāk izpausties veikalu plauktu cenrāžos.

Gadu desmitiem ekonomiskās labklājības ziņā esam sevi salīdzinājuši gan ar abu pārējo Baltijas valstu, gan Eiropas Savienības vidējā līmeņa labklājību. Priecāties īpaši nav par ko, sevišķi ja paraugāmies uz to, cik tālu vidējās algas ziņā ir izdevies aizvirzīties Lietuvai un Igaunijai, un saprotam to, ka kaimiņu panākšana varētu būt visai sarežģīta.

Fakts, ka kādā no populārākajiem Latvijas mazumtirdzniecības tīkliem sviests atkal tiek tirgots par 99 eirocentiem (cenrādī norādīts, ka iepriekš tas maksājis 2,19 eiro), vēl nenozīmē, ka ar inflāciju un tās radītajām problēmām mēs būtu tikuši galā. Patiesībā bīstamība iedzīvotāju labklājībai, kas saistās ar augstu inflāciju, tikai pieaug.

Strauji atnākusi inflācija, kas pērn ievērojami patukšojusi iedzīvotāju makus daudzos komponentos, likusi iedzīvotāju pirktspējai sarukt pat par vairākiem desmitiem procentu. Viens no jutīgākajiem segmentiem ir pārtika, kas tradicionāli Latvijas iedzīvotāju budžetā ieņēmusi būtiskāko izdevumu pozīciju, veidojot aptuveni ceturto daļu no kopējiem izdevumiem.

Neraugoties uz dažādām negācijām gan globālajā finanšu pasaulē, gan reālajā ekonomikā, pēdējie mēneši ir bijuši labvēlīgi tam, lai nedaudz uzlabotos pensiju 2. līmeņa plānu atdeves dati un situācija vairs nešķistu tik dramatiska kā pagājušā gada rudenī.

Globālās ekonomikas palēnināšanās un jauna loģistikas sistēma pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā liecina par jaunu naftas cenas samazinājumu, kas nozīmē arī lētāku degvielu. To, ka norises naftas biržās atspoguļojas arī degvielas cenā, patiesībā jau varam vērot kopš pagājušā gada pavasara. Piemēram, dīzeļdegvielas cena kopš pagājušā gada augstākā punkta mazumtirdzniecībā Latvijā ir kritusies apmēram par ceturto daļu.

Pēdējā laikā visai plašas diskusijas saistītas ar jautājumu, cik lielā mērā mūsu valstij ekonomiski vajadzētu sadarboties ar Krieviju. Tiek piesaukti skaitļi, ka Latvijas preču eksports uz šo valsti pēdējā gada laikā esot sarucis ļoti nebūtiski. Šā gada janvārī salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn eksports it kā ir sarucis no 89,5 līdz 84,9 miljoniem eiro jeb apmēram par 5%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Finanšu nedienām ejot plašumā, problēmas ir jaušamas ne tikai ASV, bet arī Eiropas banku sektorā, kam, par laimi, seko aizvien jauni amatpersonu paziņojumi par kopējās situācijas stabilitāti. Nav pamata domāt, ka šīs amatpersonas censtos “notušēt” situāciju, visu krāsojot pārāk gaišos toņos.

Ceturtdien izziņotais Eiropas Centrālās bankas (ECB) procentu likmju kāpums nozīmē kārtējo papildu finansiālo slogu kredītņēmējiem un lielāku peļņu banku sektoram, bez kura pirmie no minētajiem labprāt pilnīgi noteikti iztiktu. Tomēr ir kāds vismaz šķietams risinājums tam, lai situācija varētu mainīties par labu kredītiestāžu klientiem – gan aizdevuma ņēmējiem, gan noguldītājiem. Runa ir par ārkārtas virspeļņas nodokli, ko vajadzētu ieviest kā normu, kad kādu vispārēju tirgus faktoru sakritība ļauj strauji kāpināt uzņēmumu peļņas rādītājus. Tas attiektos ne tikai uz komercbanku sektoru, bet arī citām tautsaimniecības nozarēm.