Viktors Avotiņš / Autori

Latvijas Zinātņu akadēmijā 31. maijā notika akadēmiķes Raitas Karnītes organizēts un vadīts ekspertu konsilijs Vai IV Atmoda ir iespējama?. Tajā piedalījās gudrinieki no dažādām valsts un sabiedrības institūcijām (M. Kūle, V. Krastiņš, I. Latkovskis, M. Pūķis, Z. Stankevičs, E. Teirumnieks, G. Zemītis…).

Vakar es biju elektorāts. Šodien atkal esmu tauta. Vakar es tautai Rīgā gādāju varu. Diemžēl nevaru garantēt, ka sagādāju (vietējo) varu, ko tauta mīlēs. Visticamāk, ļaudīm būs diezgan iespēju un pamata uz varu atkal rūkt un kurnēt. Turklāt sev par labu teikšu, ka šoreiz man izvēlei bija piegādāts otršķirīgs izejmateriāls. Šo viedokli es nemainītu arī tad, ja Rīgā gadītos cits vairākums. Jo, ja galvenais sauklis («nomainīt varu Rīgā») nav saistīts ar pilsētu, bet ar varu, tad man tas vairāk liecina par varaskāri, nevis varas spēju.

Nez vai pāris dienas pirms vēlēšanām ir kāda jēga vēl kaut ko vērtēt. Es to daru cerībā, ka nākamreiz sarakstu (runa ir par Rīgas sarakstiem) vairākumu veidos nevis juristi, daudzbērnu tēvi, zagļu ķērāji, dakteri, dziedātāji un skolotāji, bet cilvēki, kuri spēj programmatiski apjēgt situāciju konkrētā teritorijā un zina, kā panākt sistēmisku, kompleksu tās izaugsmi nacionālas valsts kontekstā. Proti – nav vis pašvaldības birokrātu pavēnī un aizbildnībā esošs diletantu pulciņš, bet vēlētāju noteikta vietējā vara. Turklāt – šis būs savdabīgs aicinājums neignorēt vēlēšanas, bet saņemties un doties balsot.

Biju iedomājies, ka XXII starptautiskajā Baltijas foruma konferencē Krievijas – Rietumu attiecību krīze saasinās. Kā ekspertu savienība var palīdzēt?, kurā piedalījās iespaidīgi Amerikas, Eiropas un Krievijas ekspertu ranga pārstāvji, saņemšu perfektu minētās krīzes iemeslu pamatojumu. Jo vairāk tāpēc, ka situācija tika raksturota, varētu pat teikt, ārkārtīgi negatīvi.

Mani pārsteidz tas, ka par politikas attīstības dotumu pat it kā ne stulbi cilvēki sāk uzdot tuvredzību. Piemēram, pēdējā laikā arī dažs labs manā uztverē analītiski domāt spējīgs ļaužs uzskatījis par labāku ignorēt tās vai citas situācijas sākotnējos izveidošanās cēloņus, bet uzskatījis par labāku to vērtēt un piedāvāt valsts politikai risinājumus, uzlūkojot vien šā rīta apstākļus. Atvainojos, bet man tā šķiet profesionāla izlaidība, sevi izlaidušas politikas apkalpošana, pakalpošana tās mazspējai.

Laikam Rēzekne pēc Rīgas ir otrā pilsēta Latvijā, kur man visvairāk pazīstamu cilvēku. Ir ar ko parunāt. Par pilsētu, par partijām, par sarakstiem. Parunājies es secinu, ka Rēzeknē tāpat kā Rīgā vara pēc pašvaldību vēlēšanām nemainīsies. Ir daudz līdzīga. Pat runās par esošo mēru esošo sievu «faktora» ietekmi uz abu pašvaldību politiku. Es gan nevaru kā pienākas novērtēt cita mūsu dikti iemīļotā politiskā «faktora» («akumulators»: krievi – latvieši) lomu Rēzeknē, jo mani sarunu biedri pamatā bija latgalieši. Droši vien arī tur ar šo «faktoru» tiek spekulēts, bet, lai cik dīvaini neliktos, Rīgā šī poza man šķiet izteiktāka.

Vēstures zinātņu doktors, Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars CATLAKS intervijā Neatkarīgajai raksturo gaidāmo izglītības satura reformu, tās nepieciešamību un mūsu gatavību tai.

Protams, arī es jūtos savā ziņā pagodināts caur to, ka oficiāli dokumenti, piemēram, Drošības policijas (DP) gada pārskats, no gada gadā un bezmaz vai galvenokārt pievērš uzmanību dažiem maniem labiem paziņām, ar kuriem regulāri satiekos un ceru tikpat intensīvi satikties arī turpmāk. Jo diemžēl… Te sākas «diemžēl». Tāpēc, ka no sarunām ar viņiem, no viņu kritiskā vērtējuma es diemžēl gūstu krietni lielāku priekšstatu par to, ko neesam kā nākas darījuši savas valsts stabilitātei un drošībai, lielāku vielu analītiskām pārdomām, nekā no tā, kas fiksēts kaut vai pēdējā DP pārskatā.

Es nebūšu tik pieklājīgs un korekts kā Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis, sacīdams (Neatkarīgā, 22.05.2017.), ka «šīs vēlēšanas atšķiras ar to, ka atklāti un par valsts budžeta līdzekļiem tiek veidota kampaņa pret esošajām pašvaldībām. (..) Galvenā tēma ir – visi visur esot aizsēdējušies.»

Fizikas un ekonomikas doktors, Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis intervijā Neatkarīgajai raksturo pašvaldību priekšvēlēšanu laika kopainu un dažādu varas līmeņu attiecības.

Atklāti sakot, man spēlēšanās ar pilnvaru palielināšanu vai samazināšanu varas augstākajos varas līmeņos bez principiāla, kompleksa varas kvalitātes, pārvaldes novērtējuma liekas vien amizieris ar sabiedrību, nopietnu pārmaiņu šķietamības radīšana.

Latvijas Biznesa konfederācijas Goda prezidents Ēriks Rozencveigs uzskata, ka valsts stāvoklis ir teju vai pilnībā identificējams ar tās ceļu stāvokli. Intervijā Neatkarīgajai viņš vērtē šo sasaisti un tās kvalitāti.

Man vārds «pašvaldība» ir sinonīms vārdam «tautvaldība». Tātad – pie varas te esam mēs. Tātad – ir pašsaprotami, ka arī pašvaldību medijiem noteicošā ir vietējās tautas, nevis vietējās varas griba. Un tajos, manuprāt, jāstrādā žurnālistiem.

Pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs, vairāku Saeimu deputāts Jānis Jurkāns, raksturojis notikumus ASV, Eiropā, to iespaidu uz Latviju un pašas Latvijas spēju rīkoties adekvāti situācijai un sev par labu, intervijā Neatkarīgajai secina, ka Dievs ir no Latvijas aizgājis.

Pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs, vairāku Saeimu deputāts Jānis Jurkāns, raksturojis notikumus ASV, Eiropā, to iespaidu uz Latviju un pašas Latvijas spēju rīkoties adekvāti situācijai un sev par labu, intervijā Neatkarīgajai secina, ka Dievs ir no Latvijas aizgājis.

Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) martā īsu brīdi bija skatāma izstāde Nākotnes dokuments (īstenotāji – projekta autors Andris Teikmanis, producente Inese Bauģe, scenogrāfs Kristiāns Brekte, dizaingrafiķis Rauls Liepiņš), kuraiekļaujas LMA valsts simtgades svinību norišu ietvaros īstenotajā projektā Nākotnes māksla/Nākotnes zīmes. Divdesmit pirmajā martā izstādi noslēdza tās autora, LMA prorektora, mākslu doktora Andra Teikmaņa un filozofa, Latvijas Universitātes profesora Igora Šuvajeva saruna par nākotni, kurā visai aktīvi iesaistījās arī citi klātesošie. Te ir vien ļoti fragmentārs ieskats abu kungu sacītajā.

Man šķiet, ka Latvijas demogrāfiskā situācija mūsu politiķiem ir tikai konstatācijas vērta.

Piektajā un sestajā maijā biju akreditēts Latgales kongresa simtgadei veltītajos pasākumos Rēzeknē. Tie bija svētki. To kopvērtējumā manas domas pilnīgi sakrīt ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša viedokli (sk. nra.lv). Vēl (un ne tikai saistībā ar šiem pasākumiem) varētu piebilst, ka Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija (RTA) top par ievērojamu Latgales intelektuālās, kultūras dzīves centru.

Divdesmit astotajā aprīlī Rēzeknē noslēdzās Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas, Rēzeknes, Ludzas, Madonas, Līvānu pašvaldību, Latvijas innovatoru apvienības un Biomasas tehnoloģiju centra īstenotā projekta Latvijas ilgtspējas dimensijas – izglītoti cilvēki un dabas vērtību saglabāšana forumu posms.

Ceturtais maijs ir mūsu kopīpašums. Visu to, kuriem 1990. gadā bija vismaz divdesmit, un arī to, kuri pieauga pēc tam.

Zvērinātu advokātu, starptautiskā advokātu biroja Eversheds Bitāns vadošo partneri Agri Bitānu es uzmeklēju sarunai par Latgales 1917. gada kongresa nozīmi un sekām ne tāpēc, ka viņš jurists, bet tāpēc, ka viņš latgalietis, Latgales patriots un vispusīgi gudrs puisis. Turklāt viņš ir iesaistīts kongresa simtgades pasākumu organizācijā. Tātad – zina situācijas kontekstu. Šī intervija ir tulkojums no latgaļu valodas.

Ekonomikas doktors, profesors, akciju sabiedrības Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs intervijā Neatkarīgajai vērtē valsts politikas atsevišķas izpausmes. Nodokļu politiku, veselības aizsardzību, pensiju sistēmu…