Viktors Avotiņš / Autori

Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs sarunājas ar Neatkarīgo par kristietības sasaisti ar mūsdienu cilvēku un latvisko.

Saistībā ar Ukrainu negrasos būt oficiālo versiju instruments un rupors. Tāpēc, ka uzskatu tās visas par melīgām. Vai tās nāk no Krievijas, ASV, ES vai oficiālās Latvijas. Jo neticu tiem, kas oponentus vērtē, bet savas versijas propagandē.

Protams, neesmu redzējis visu, kas attiecināms uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņu. Taču redzējis esmu visai daudz un no redzētā secinu, ka šī bija viena no nevīžīgākajām priekšvēlēšanu kampaņām atjaunotajā Latvijā. Gan attieksmē pret vēlētāju, gan attieksmē pret iegūstamo mandātu. Manuprāt, pati kampaņa, tās saturs, kandidātu pašizrādīšanās stils bija vēlētāju zemās aktivitātes galvenais iemesls. Es gan piedalījos vēlēšanās, taču uzskatu, ka rīkojos zem savas pašcieņas. Un turpmāk uzskatīšu, ka Latvijas politiskās kultūras kvalitāti pamatā nosaka tas cilvēku slānis, kurš, izpaužoties tīklā, nemēdz domāt, attīstīt piedāvāto tēmu, vērtēt, labot vai kritizēt to, bet izrāda, ka smadzenes tiem apstājušās. Lai arī sirds vēl sitas. Jo, manuprāt, Eiropas Parlamenta deputātu kandidāti tieši šo slāni izvēlējās par savu galveno adresātu. Acīmredzot pieaicinātie PR speciālisti vērtēja partiju potenciālo auditoriju un nonāca pie secinājuma, ka tai vislabāk patiks Duņka, kura gribēs Eiropā.

Nupat lasīju, ka Īzākam piemeties dzemdes iekaisums. Dak-teris Bronšteins izrakstījis viņam krutākās zāles pret to. Zāles Īzākam palīdzējušas, bet kaimiņš Zālamans pateicis, ka Īzākam nav ne dzemdes iekaisuma, ne pašas dzemdes.

Starptautiskā mediju kluba Formāts A3 aicināts, 6. maijā Rīgā priekšlasījumu sniedza vēstures doktors, Novgorodas universitātes valsts un tiesību vēstures katedras profesors Boriss KOVAĻOVS. Kovaļova kungs ir kolaboracionisma pētnieks un starptautiski atzīts eksperts šajā jomā. Intervijā Neatkarīgajai viņš stāsta par kolaboracionisma uztveri PSRS un mūsdienās.

Rakstīt par Ukrainu beidzot kļuvis viegli. Pat domāt vairs nevajag. Paņem tik kādu no oficiāliem notikumu traktējumiem un melo šo taisnību kā savējo. Sauc pilsoņu karu par pretterorisma operāciju, tīšām jauc federalizāciju ar separātismu, likumības ziņā salīdzināmas darbības pēc patikas dēvē vai nu par brīvības cīņām, vai noziegumiem. Utt.

Reformu partija pati sevi iztaisa par Vienotības inkubatoru, pareizāk – broileru fabriku, kura nodrošina Vienotību ar dzīvu politisko gaļu. Šis darījums liecina, ka vara abas nobružājusi līdz tipiskām nomenklatūras partijām, kuras vislabprātāk pašatražojas nevis sabiedrībā, bet savā kastā, savā vidē.

Kamēr ārstu kā profesionāla kopuma darba rezultāts neizpaudīsies pozitīvā tautas veselības stāvokļa dinamikā un kamēr skolotāju kā profesionāla kopuma darba rezultāts neizpaudīsies pozitīvā sabiedrības kvalitātes (ieskaitot varu) dinamikā, tikmēr es uzskatīšu, ka šie kopumi nepilda tiem uzdoto sociālo pasūtījumu kā pienākas un tāpēc viņu darba apmaksa ir viņu iekšēja problēma.

Aprīļa beigās slāju pa Valdemāra ielu. Gribējās dzert. Iegāju tējnīcā, kas uz Valdemāra un Dzirnavu ielas stūra. Izrādās, slāpes ne vienmēr noved no ceļa. Dažreiz tās noved pie kultūras.

Niķis mētāties ar vārdiem var novest pie tā, ka vajadzīgā brīdī ļaudis būs inerti vai bezpalīdzīgi. Tostarp informatīvā kara pieminēšana kļūst histēriskāka un histēriskāka. Priekš kam – pūļa uzbudināšanai vai sabiedrības, masu apziņas saprātīgai mobilizācijai? Nekādu informatīvo karu es te pagaidām neredzu. Jo man šķiet, ka karam nepieciešamas vismaz divas reāli karojošas puses. Attieksmē vien nav ne uzvaras, ne rīcības, ne gudrības. Pagaidām jāteic, ka Krievijas informatīvā invāzija šeit nesastop nekādu pretestību. Daži it kā kontrpasākumi drīzāk liecina, ka oficiālā Latvija šajā karā drīzāk ir Krievijas sabiedrotā, nevis pretiniece.

Lai mediju politiskie teksti martā un maijā atgrieztos pie Otrā pasaules kara satura, mums Latvijā oficiālā līmenī vajadzētu pasludināt, ka izšķirošā loma šā kara iznākumā bija Hondurasai. Un tā jau arī bija. Hondurasa pieteica karu Trešajam reiham 1945. gada aprīļa vidū, un, raugi, Vācija bezmaz nekavējoties kapitulēja.

Starptautiskā mediju kluba Formāts A3 aicināta, Rīgā aprīlī priekšlasījumu sniedza Krievijas Ārpolitisko pētījumu un iniciatīvu institūta ģenerāldirektore, Krievijas Federācijas Sabiedriskās palātas locekle Veronika KRAŠEŅINŅIKOVA. Intervijā Neatkarīgajai viņa pauž savu viedokli par situāciju Ukrainā un vērtē mūsu ar Krieviju saistītos uztveres stereotipus un bailes.

Kā jau tika solīts, Tautas kustība No sirds Latvijai pirmdien dzemdēja partiju, kuru nosauca tāpat kā mammu. Dzemdības bija sirsnīgas, «lūpas runāja to pašu, ko sirds» (Z. Mauriņa). Domāju, ka šī partija principā varētu atrast ceļu arī uz manu vēlētāja sirdi. Ne tikai caur vēderu. Taču pagaidām uz šā ceļa ir akmeņi. Piemēram.

Eiropas Parlamenta deputāts Ivars GODMANIS sarunājas ar Neatkarīgo par Latvijas desmit gadiem Eiropas Savienībā.

Ziņa, ka «pilngadību sasniegušie bēgļi un personas ar alternatīvo statusu Latvijā varēs saņemt 256 eiro ikmēneša pabalstu, bet bērniem pabalstā paredzēts izmaksāt 76 eiro mēnesī» (LETA), radījusi Latvijas ļaudīs pilnīgi pamatotu, maigi sakot, neizpratni. Ne Iekšlietu ministrija, ne Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pagaidām nav sniegusi attiecīgo, valdībā jau akceptēto noteikumu pamatojumu. Tāpēc varam brīvi improvizēt.

Uzņēmējs, bijušais satiksmes, ekonomikas ministrs un Rīgas vicemērs, partijas Vienoti Latvijai priekšsēdētājs Ainārs ŠLESERS intervijā Neatkarīgajai stāsta par nācijas izlīgumu, vērtē atsevišķus aspektus Latvijas politikā un tautsaimniecībā.

Uzņēmējs, bijušais satiksmes, ekonomikas ministrs un Rīgas vicemērs, partijas Vienoti Latvijai priekšsēdētājs Ainārs Šlesers intervijā Neatkarīgajai stāsta par nācijas izlīgumu, vērtē atsevišķus aspektus Latvijas politikā un tautsaimniecībā.

1991. gada barikāžu dalībnieku Mārupes biedrības ierosinājums valstij parūpēties par īpašu barikāžu dalībnieku sociālo nodrošinājumu un pensijām nekādā ziņā nav pelnījis tādas seklas atrunas, kādas Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai sakarā ar biedrības ierosināto likumprojektu sniegušas Labklājības, Finanšu un Tieslietu ministrijas. Ministrijas teicas «augstu novērtējam un cienām ikviena barikāžu dalībnieka pašaizliedzīgo un drošsirdīgo rīcību, aizstāvot Latvijas neatkarību» (LM, 6.03.2014.), bet nevēlas šo cilvēku dēļ ne par milimetru izrāpties laukā no formālās rutī nas rāmjiem.

Satīriķis Mihails ZADORNOVS nesen atzinīgi izteicās par Krimas jauno statusu, bet skeptiski par leģionāru gājienu 16. martā. Saeima saņēma ierosinājumu atņemt viņam uzturēšanās atļauju. Intervijā Neatkarīgajai Mihails Zadornovs stāsta par sevi, Ukrainu, Krieviju un latviešiem.

Saeimas deputāts (Saskaņas centrs), bijušais iekšlietu ministrs un Robežsargu brigādes priekšnieks Jānis ĀDAMSONS intervijā Neatkarīgajai vērtē Ukrainas notikumu rezonansi Latvijā.

«Karš izdevīgs tumsoņiem, miers izdevīgs talantiem,» teica Miša (Zadornovs). Miša man draugs. Vai «sens draugs», kā viņš ierakstīja kādā savā grāmatā. Lai arī mēs tiekamies labi ja reizi desmit gados. Bet, «lai būtu draugs, nav jābūt sunim», teica Miša.

Līdz šim man, pirmkārt, šķita, ka mēs atrodamies NATO iekštelpā, nevis ārtelpā. Līdz šim man, otrkārt, šķita, ka Latvijas attiecības ar NATO ir partnerības, nevis aizbildnības attiecības.