Viktors Avotiņš / Autori

Neatkarīgā intervē Eiropas Parlamenta deputātu Ivaru Godmani.

Tātad – kopš 2000. gada emigrācijas dēļ Latvija zaudējusi vismaz 200 000 cilvēku (vēl 120 000 – negatīva dabiskā pieauguma dēļ). Ja Latvija saglabās (sk. M. Hazans, Lietišķā Diena) esošo emigrācijas intensitāti (40 000 cilvēku gadā) vēl septiņus gadus, tā zaudēs vēl 280 000 cilvēku.

Koalīciju ar Saskaņas centru nosaka politiska nepieciešamība. Šo nepieciešamību radījušas līdzšinējās «latviešu» koalīcijas un to veidotās valdības. Sākot ar Latvijas ceļa un beidzot ar Vienotības valdībām.

Ekonomikas doktors, Latvijas Universitātes profesors, akciju sabiedrības BDO direktors Andris Deniņš intervijā Neatkarīgajai stāsta par to, kas jādara, lai valsts uzplauktu.

Būs vai nebūs Valsts prezidentam liela ietekme nākamās valdības veidošanā, ir atkarīgs no tā, kādas informācijas nesējs šobrīd ir prezidents. Taču šī ietekme nebūs atkarīga ne no aģentūras TNS aptaujā fiksētajiem ekonomiski aktīvo cilvēku viedokļiem, ne ar no tā, ka prezidents ir prezidents.

Ar Saskaņas centru, bez Saskaņas centra – tā šķiet svarīga izšķiršanās. Tomēr ne tas – būs vai nebūs SC koalīcijā – satrauc visvairāk. Jebkura koalīcija, ja vien tā domā par valsti, var realizēt visiem kopīgas, visai valstij svarīgas idejas jebkurā kombinācijā.

Man ne sevišķi patīk sievietes, kuras katru mīļu brīdi klāsta savām draudzenēm: «Ak, kāda es biju zoss, ka viņu apprecēju.» Cerībā, ka kāds šo zosi pažēlos. Vēl latgalieši teic, ka mazam bērnam divas pakaļas par daudz.

Latvija līdz šim bijusi līdzīga Krievijai. Tām abām valsts būve šķitusi sekundāra lieta. Krievija valsts būves vietā galvenokārt nodarbojas ar trubas sūkāšanu. Savukārt Latvija valsts būves vietā galvenokārt nodarbojas ar valsts resursu fragmentāciju, izgaiņāšanu un izsūkāšanu.

Ja klausīties partiju priekšvēlēšanu retoriku un to izteikumus citai par citu, tad Latvijas pilsoņi sestdien iestūma Saeimā kombināciju, kura, salīdzinot ar 11. Saeimas situāciju, padarīs Latvijas politiku vēl irdenāku, nestabilāku un sabiedrībai svešāku.

Reiz kādā reinkarnācijā biju vista. Mums bija sava vistu valstiņa, vistu parlaments un kredīts pie Hāna kunga. Taču kādā brīdī mēs jutām, ka sākam izmirt. Lai to novērstu, mēs uzreiz pieņēmām likumu, ka Kolumba ola bija tikai vistas ola un nekāda cita. Tas nelīdzēja.

Astotajā septembrī klausījos LTV1 rīkotās deputātu kandidātu debates. Starp spalvu pucēšanu un asprātībām bija dzirdami daži ij plaisai starp varu un sabiedrību, ij arī valsts pārvaldei veltīti teikumi.

Kam nav jāskatās, tiem acis vaļā. Piemēram, Temīdai. Bet tiem, kam būtu jāredz, acis aizlietas. Ar interesēm, ar kukuļiem, ar slinkumu... Tāpēc visredzīgākās valstī ir apkopējas. Viena redz, ko neredz apsardze, cita redz, ka par ievēlētu saskaitīts, kas nemaz nav ievēlēts...

Es zinu, nav labs tonis sacīt – kad mēs augām, zāle bija zaļāka. Un tomēr, kad pirms vairāk nekā divdesmit gadiem vēlēja LR AP, tad informāciju par to, kā atrast Tautas frontes kandidātus, katrs varēja dabūt ja ne viņu vēlēšanu apgabalos, tad Tautas frontes mītnē.

Ja Nacionālas asamblejas deputāti Kvebekā nobalso par aizliegumu sikhiem ienākt parlamenta ēkā ar saviem rituālajiem nažiem vai ja dažviet Eiropā nevēlas, lai skolas bērnu drānas liecina par nacionālo piederību, tad tā man šķiet vien ārišķība, slīdēšana pa multikulturālisma politikas radīto problēmu virspusi, vēlme tikt ar tām galā mehāniskā vai represīvā ceļā.

Būdams demokrāts, domāju, ka arī bomži, ubagi un analfabēti ir līdztiesīgi būt politikā. To tik boļševistiskais Voldiņš gvelza – mācīties, mācīties, vēlreiz mācīties, un tad katra ķēkša...

KNAB zemkultūras līmenī publiski izspēlētais intrigantisms, iekšējā koleģialitātes krīze līdz ar pārraugošo vai augstākstāvošo instanču «KNAB problēmas» risinājuma formu, saturu un tempu, manuprāt, padarījuši biroju par teju spilgtāko «administratīvā vājuma» piemēru valstī.

Manuprāt, jo tuvāk nāk tās ārkārtas vēlēšanas, jo par politiku kļūst rakstīt vieglāk un vieglāk. Proti, informācija, ko partijas piedāvā publikai, kļūst seklāka un seklāka. Tās apjēgai nepieciešamais smadzeņu vīļu skaits arvien samazinās.

Sestdien Ikšķilē notika 13. Latvijas politiski represēto salidojums. Dziesmu dāvanas represētajiem sniedza operdziedātāji Inga Šļubovska un Juris Ādamsons, bet runas dāvanas – vairāki politiķi.

Latvijas katoļu baznīcas galva Zbigņevs Stankevičs savā Aglonas sprediķī teica, ka «Latvijas aizvadīto divdesmit gadu problēma ir tā, ka mums ir bijusi neatpestīta politika un ekonomika.

Akadēmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Tālavs JUNDZIS intervijā Neatkarīgajai stāsta par puču pirms divdesmit gadiem.

Rakstnieks, LR Augstākās padomes un sestās Saeimas deputāts Vladlens Dozorcevs stāsta Neatkarīgajai par 1991. gada augusta puču un tagadni.

Angļi esot ļoti politkorekti un toleranti. Pēc Londonas grautiņiem šis politkorektums nāk no medijiem virsū kā vēmiens. Caur notikumu vērtējuma aptuvenību. Caur vēlēšanos atrādīt juridiskos un psiholoģiskos tiešās darbības aspektus, bet noklusēt kontekstus, apiet dziļāku sociālu un etnisku situācijas novērtējumu.