Viktors Avotiņš / Autori

Referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu mani nesatrauc nemaz. Ja vien pār latviešiem nenolaidīsies kāds sevišķi ērmīgs pilnmēness, latviešu valoda arvien būs vienīgā valsts valoda, un demokrātija būs uzvarējusi abās pusēs.

Neatkarīgā intervē Saeimas deputātu Jāni Ādamsonu (Saskaņas centrs).

Ceturtajā decembrī notiks partijas Jedinaja Rossija (Vienotā Krievija) pārreģistrācija Krievijas parlamenta apakšpalātā – domē. Protams, ar pilsoņu piedalīšanos. Pirmo reizi dome tiks ievēlēta uz pieciem gadiem.

Tikko saskaitījusi tautu, valdīšana grasās saskaitīt tautas mantu. Saskaitīt, kas tautai kabatās, valdīšana gribējusi jau vairākkārt (1997., 1998., 2000., 2001., 2002., 2003., 2005., 2007., 2008...) bet allaž kaut kas tai traucējis tā saukto nulles deklarēšanu ieviest.

Etniskajās attiecībās mums tagad ir truluma līdzsvars. Katra no pusēm, kam praktiskas un secīgas nacionālas vai liberālas politikas vietā labākas šķiet pozas un izrādes, veikušas savu gājienu.

Mēs daudz tikām un tiekam aicināti atrādīties. Tik daudz, ka atrādīties mums nozīmē arī klanīties. It kā galvenais atrastos ārpus mums pašiem. It kā mēs būtu kādam parādā savu pastāvēšanu. It kā kāds cits un citur būtu atbildīgāks par to, kas ar mums notiek.

Sāk tiesāt saistībā ar 2009. gada 13. janvāra notikumiem apsūdzētos. Salieciet virsrakstā pieturas zīmes, kā gribat. Bet, manuprāt, tie visi, izņemot marodierus, ir attaisnojami.

Ja esošajai valsts pensiju sistēmai draud defolts, bet Latvijas politiķi nespēj nodrošināt pensijas vecuma paaugstināšanai pozitīvus argumentus (dzīves ilguma, reālas darbaspējas vecuma pastāvīgs pieaugums, vecāko paaudžu veselības ainas uzlabošanās, stabils padzīvojušu cilvēku pieprasījums darba tirgū...), tad skaidrs, kāpēc tā tiek sludināta kā nenovēršamība, kas jāpieņem bez diskusijām – mēs to ieviesīsim, un jūs to norīsiet.

Līdzko Grieķija ierunājās par referendumu, Eiropas priekšnieki atņirdzās. Kāpēc? Visi taču zināja, ka bijušais Grieķijas premjers Papandreu pieķēries tiešajai demokrātijai. 2009. gadā viņš gribēja referendumu par Lisabonas līgumu.

Latvijas varai un arī nupat bijušajai kultūras ministrei jābūt pateicīgām Latvijas sabiedrībai, ka tā no valsts kā varas institūta līdz šim gribējusi tik maz. Tā nav kā pienākas prasījusi pat efektīvu atdevi no savu nodokļu naudas.

Uz Zemes mīt jau septiņi miljardi cilvēku. Tas tika uztverts ar interesi, taču bez īpaša saviļņojuma. No vienas puses – septiņi miljardi (sesto miljardu cilvēce sasniedza 1998. gadā, bet 8 miljardu robežu tiek prognozēts pārsniegt pēc 14 gadiem) ir neaptverams skaitlis, no otras – diez kas tas nav. Visu šo pulku var izvietot aplī, kura rādiuss nav lielāks par 90 kilometriem.

Tautā esot pieprasījums pēc atklātiem balsojumiem. Tādēļ virkne amatpersonu, ko līdz šim vēlēja slēgti, jāvēlē atklāti. Manuprāt, pirms apmierināt šādu pieprasījumu, tas pienācīgi jāpamato.

Nodokļu maksātāji nemaksā naudu ārstu un slimnīcu uzturēšanai. Tie maksā naudu, lai tauta izārstētos. Vismaz – lai tautas veselības līmenis nepazeminātos. Ja tā nenotiek, nodokļu maksātāji uztur profesionālus nespējniekus (kā kopumu) un šo nespējnieku stutētu veselības politiku.

Jaklausītos koalīcijas politiķus, tad tiesiskumam te jāaust kā gaišai saulītei no aizapvāršņa. Man gan šķiet, ka tiesiskums vāļājas zem šo pašu politiķu kājām. Apvārsnī pēc tiesiskuma lūkodamies, tie vēsā mierā mīcās pa to.

rotams, dažādu dzīvu būtņu piesaukšanā pārejā no zīdītājiem (Repše par kādu teica «cūka») uz bezmugurkauliniekiem (Zatlers par kādiem teica «tārpi») var meklēt simbolisku šo politiķu un valsts politikas attīstības raksturojumu.

Neatkarīgais producents Edvīns Inkēns uzskata, ka Latvijas Televīziju (LTV) ir pārņēmis Ziņu dienests, turklāt LTV problēma ir pliekanās ziņas.

Ja Valda Zatlera priekšstati par akceptam piedāvātās valdības profesionalitāti (sk. delfi.lv) balstās tādā pašā spējā vērtēt cilvēkus, kā veidojot partiju, tad mums tiešām klāsies jautrāk nekā līdz šim.

Koalīcijas veidošana izpaudās kā profānu spēles ar valsti. Koalīcija nepieņēma elementāru stabilizācijas ieteikumu no Valsts prezidenta. Koalīcija savas izdarības centrēja nevis uz valsts pārvaldi, bet iekšējām intrigām un pretrunām. Tāpēc nav ticības un nav garantiju, ka šī koalīcija spēj izveidot konkrētā situācijā rīcībspējīgu Ministru kabinetu.

Prieks bija skatīties, cik elegants padevās 11. Saeimas starts. Dinamisks, atraktīvs, mistisks, pilns kaislību, prieku un bēdu. Nevar lāgā saprast, kas, piemēram, bija galvenais nolūks, – neievēlēt Valdi Zatleru par spīkeru vai sagraut pieteikto koalīciju. Nu jādomā, ka šajā Saeimā stabilāko koalīciju varētu izveidot Nacionālā apvienība un Saskaņas centrs.

Nepaguva Zatlera Reformu partija (ZRP) lāgā iekārtoties Saeimas stallī, kad tai jau gadījās seši kumeliņi. Daži no šiem kumeliņiem bija bijuši ZRP bundzinieki un vēl pirms tam paspējuši pazīst arī citas politiskās mātes. Kā jau daudzi Saeimā. Kā jau daudzi. Tomēr seši – tas ir liels (pār)metiens.

Ja es būtu saprātīgs, tad arī parakstītos zem vairāku ietekmīgu Eiropas runasvīru vēstījuma Par Atbildības un solidaritātes paktu. Taču nez kāpēc ienāca prātā Mārtiņš Luters («prāts ir sātana pirmā mauka»), un es nolēmu šodien būt nesaprātīgs.

Tātad – Latvijas politiskā sistēma nolēmusi arī turpmāk izmantot labi ja divas trešdaļas valsts sociālā potenciāla, bet vienu trešdaļu padarīt par lielāku antagonistu nekā līdz šim. Bet – tā kā arī Latvijai neies secen visas pasaules smagums, lēmums – turpināt politiski airēt valsti ar vienas kopienas roku – ir drosmīgs gājiens.