Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) vieslektore Līna Garā sarunā atklāj, ka "šī nav profesija, kur var vienkārši izlaist kādu cauri. Ir jābūt noteiktām prasībām un studentiem šīs prasības ir jāizpilda.
Man, pasniedzējai, ir jābūt šim skolotājam, kas iedvesmo studentus paņemt maksimumu no studiju kursa. Es prasu tik daudz, cik nepieciešams.” Viņas ikdiena aizrit, strādājot par fizioterapeiti. Un ne tikai augstskolā, bet arī Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcā. Viņas raksti ir publicēti dažādos žurnālos, nododot tālāk zināšanas, kā arī rakstot par tēmām, kas ir ne tikai tuvas, bet arī nepieciešamas cilvēkiem.
Vai jau bērnībā zināji, ka vēlies ikdienā palīdzēt? Kādu sevi atminies?
Domājot par palīdzēšanu, nekad neesmu aizdomājusies par to. Bērnībā sevi atminos ar skaļāko balsi no visiem. Tā bija mana daba. Tas bija tas, kas mani atšķīra no citiem. Turklāt es mēdzu cīnīties par savu taisnību. Vēlāk sevi atminos, kā līderi, taču laika gaitā tas kaut kur pazuda. Lai gan augstskolas gados līderes dzinulis atgriezās.
Tātad atgriezies pie savām saknēm.
Tā sanāk, jā.
Kā izlēmi par labu fizioterapijai? Vai ģimenē kāds ir fizioterapeits?
Fizioterapijas ceļu no ģimenes eju pirmā. Pēc vidusskolas vēlējos studēt citu nozari. Tolaik domāju doties mākslas virzienā, taču izvēlējos pavisam ko citu. Fizioterapija man bija izaicinājums. Skolas gados gāju mūzikas skolā, spēlēju trīs instrumentus - flautu, klavieres, kā arī oboju, spēlēju orķestrī.
Mūzikas skolas gaitās arī apmeklēju komponēšanas nodarbības, kur komponēju mūziku klavierēm, bet mans klupšanas akmens bija komponētās mūzikas pierakstīšana notīs.
Varbūt tāpēc arī neturpināju šo ceļu, taču studijās es neaizmirsu par mūziku un noietajiem gadiem šajā dzīves posmā. Tieši tāpēc savu bakalaura darbu rakstīju saistībā ar mūziku un fizioterapiju, precīzāk, kā uzlabot obojistu elpošanas sistēmas darbību. Šo pētījumu vēlāk publicēju starptautiskā medicīnas žurnālā.
Sanāk, ka izvēlējies profesiju, ko no tevis nemaz negaidīja?
Noteikti neviens no manis to negaidīja! Īpaši no meitenes, kurai sporta stundās bija rozā sporta tērps. Tagad esmu fizioterapeite.
Kas deva ierosmi šajā virzienā?
Man likās, ka es savu dzīvi saistīšu ar skatuvi, jo jutu, ka man ir kaut kas no mākslas. Viena no izvēlēm bija LU Sociālo zinātņu fakultāte, multimediju producēšana, bet, mazliet aprunājoties ar ģimeni, viņi mani iedvesmoja un iedrošināja par labu fizioterapijai. Lai arī neviens no manas ģimenes nav ne medicīnā, ne fizioterapijā, viņi bija tie, kas mani tur redzēja. Un tā es izvēlējos stāties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Nodomāju: “Aiziet! Darām tā!”, un tā arī iestājos.
Ģimene, pazīstot tevi, redzēja vairāk. Tieši viņi redzēja, kurā virzienā tu varētu sevi pierādīt. Paldies ģimenei!
Paldies ģimenei!
Esmu dzirdējusi, ka studēt fizioterapiju, maigi izsakoties, ir izaicinoši. Cik sākumā sākāt un cik beigās finišējāt?
Ja mana atmiņa neviļ, tad jau pirmajā nedēļā kāds izstājās. Tas dēļ šīs profesijas specifikas, ko varēja novērot klātienē, jau pirmajās dienās. Pabeidzām trīs, varbūt pat četras reizes mazāk, nekā mēs sākām. Tie, kas pabeidza, manuprāt, bija īsti cīnītāji. Grūti man salīdzināt, kā ir mācīties citur, bet studēt bija kā pa kalniem. Bija savi augstumi, savas lejas. Bija grūtākas, smagākas dienas, bet kopumā tas viss bija tā vērts.
Vai atminies savu bakalaura izlaidumu? Gandarījumu juti?
Jā, bet tad arī sekoja brīdis, ko nu… Ko darīt tālāk?
Kas sekoja tālāk?
Pēc bakalaura pabeigšanas bija brīdis, kad es nezināju, ko es vēlos darīt, jo bija jāsāk dzīvot profesionāli. Taču to vasaru, kas bija pēc diploma iegūšanas, es apzināti paņēmu brīvu, lai atpūstos un paceļotu. Kad atgriezos, tad sāku meklēt savu pirmo fizioterapeita darbu.
Pie tā mēs vēl nonāksim, taču, atgriežoties mazliet vēl pie studijām, kas bija pats izaicinošākais?
Tas, cik ļoti atšķīrās ikdiena. Ja iepriekš dzīvoju mazpilsētā, tad dzīve galvaspilsētā bija pavisam cita. Man bija nepieciešams laiks, lai pierastu un aprastu pie dzīves, kas bija tālu prom no mājām. Mana ikdiena krasi atšķīrās no ierastā.
Pieaugušo dzīve! Vai bija brīži, kad cīnījies ar sevi?
Ar mani ir tā, ja es kaut ko iesāku, tad arī pabeigšu. Ja ir iesākts, tad ir jāpabeidz, lai arī cik grūti klātos.
Jums bija jāapgūst arī latīņu terminoloģija. Cik naktis negulēji?
Man latīņu valoda bija viens no vieglākajiem priekšmetiem, salīdzinot ar pārējiem. Man pat būtu izaicinošāk šobrīd būtu pateikt, kā sauc kādu muskuli latviski, jo es pārzinu latīniski.
Tālāk pēc bakalaura izlēmi par labu maģistram. Tev patīk mācīties?
Man patīk attīstība. Es tiecos pēc tās. Es gribu būt ļoti labs speciālists - zinošs un daudzpusīgs. Ja es fokusējos uz šo pusi, tad man ļoti patīk mācīties. Ja mēs runājam, vai man patīk iekalt visu galvā tā, ka - mācīties, mācīties, tad nezinu gan.
Tātad tu mācies nākotnes dēļ?
Jā, es mācos, lai pilnveidotos, nevis mācos - mācīšanās pēc. Mācos arī, lai nesēdētu uz veciem lauriem. Un man ir svarīgi sevi izaicināt.
Esi domājusi par studijām doktorantūrā?
Domas studēt tālāk nekur nav pazudušas, tomēr dzīve nedaudz ievirzījās citādākā rakursā.
Kad studēji maģistros, tu jau strādāji savā profesijā?
Jā, studējot maģistrantūrā, es biju jau pilna laika fizioterapeite.
Kā nonāci līdz pirmajai darba vietai?
Godīgi sakot, sūtīju daudz CV, līdz nonācu vietā, kur pat neatbildu atlases kritērijiem, taču mani šī vieta piesaistīja. Man atbildēja, es aizgāju, es pierādīju sevi un es dabūju šo darbu. Mans pirmais darbs bija Valsts sporta medicīnas centrā.
Šī bija liktenīga darba vieta, jo es ne tikai sapratu, kādā virzienā vēlos doties, bet man tika pavērtas daudzas durvis, kur es vēl tagad darbojos.
Sanāk, ka mazliet pat zvaigznēs ierakstīta darba vieta?
Tās simts vietas, kas mani nepaņēma, nebija domātas man. Es tagad mazliet pārspīlēju par skaitu, bet idejiski - jā, man bija jānonāk tur. Tā bija lemts.
Cik ilgi jau strādā par fizioterapeiti?
Kopš 2017. gada.
Un pa šiem gadiem esi gājusi tikai uz priekšu?
Man patiesi nepatīk sēdēt uz vietas. Tas tāpēc, ka es visu laiku vēlos attīstīties. Šis dzinulis ir tas, kas virza mani uz priekšu.
Tātad neesi rutīnas cilvēks?
Noteikti nē. Es nemaz nespētu katru dienu darīt vienu un to pašu.
Tāpēc arī fizioterapija sirds dziļumos, ir man radīta, jo šeit nav rutīnas.
Zinu, ka esi arī LSPA vieslektore. Kā tas ir? Vienu daļu savu pasniedzēju, kad pati vēl studēji, tagad saukt par kolēģiem.
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā vadu noteiktus studiju kursus un klīnisko praksi. Visu mācību gadu pavadu LSPA. Ne visus pasniedzējus satieku, tomēr tie, ar kuriem ir lielāks kontakts, uzskatu vairāk par kolēģiem, nevis saviem pasniedzējiem.
Vai tu aizdomājies, ka nonāksi tik tālu? Būsi vieslektore augstskolā?
Ja es skatos un domāju, kāds bija laiks, kad studēju bakalauru, atklāti sakot, nekad nebiju aizdomājusies par vietām, kur esmu pašlaik.
Nekad nedomāju, ka nonākšu lektores amatā augstskolā, savā Alma Mater. Taču šobrīd man tas viss liekas tik ikdienišķi un pierasti, ka neliekas nekas vērienīgs.
Kāda tu esi studentu acīs?
Kā studenti mani redz… Šī nav profesija, kur var vienkārši izlaist kādu cauri. Ir jābūt noteiktām prasībām un studentiem šīs prasības ir jāizpilda. Man, pasniedzējam, ir jābūt šim skolotājam, kas iedvesmo studentus paņemt maksimumu no mana studiju kursa. Es prasu tik daudz, cik nepieciešams.
Vēl tu raksti arī žurnālos. Pastāsti, lūdzu, sīkāk. Ko tev nozīmē savu vārdu ieraudzīt žurnālos?
Pirmais žurnāls, kurā es ieraudzīju savu vārdu ir mammamuntetiem.lv izdotais žurnāls “Zīdainis”, jau pēc nosaukuma var spriest, par ko es šajā žurnālā rakstu. Māmiņas grūtniecības laikā, pēcdzemdību periods un protams zīdainīši, viss no fizioterapeita skatupunkta, kad man pašai tas bija pats aktuālākais periods dzīvē. Paldies Ingai Akmentiņai - Smildziņa un Gunitai Krilovai, kas deva man iespēju un joprojām ļauj darboties šajā žurnālā. Otrs žurnāls ir “Mana Veselība”, kur rakstu saistībā ar vispārīgākām fizioterapijas tēmām, šeit paldies redaktorei Džinai Briškai.
Katru žurnālu gaidu ar satraukumu, kad ieraugu rakstīto jau drukātā veidā.
Ko tev nozīmē būt ārstniecības personai? Jūs esat tie, kuriem uztic, nebaidīšos teikt, trauslāko, kas mums ir - dzīvību, savu ķermeni… Tu dienas beigās apzinies, kur esi, kas esi, cik daudz dzīves maini?
Pie manis, kā pie ārstniecības personas, kā pie fizioterapeites, pacienti nāk regulāri. Citreiz pat gadiem. Tā nav viena vizīte. Man ir prieks redzēt, ka manas darbības, kā arī iesaistīšanās no pacienta, var rezultēties ar sasniegumiem. Tikai kopā mēs varam sasniegt ļoti daudz. Katra uzvara, ko mēs sasniedzam rehabilitācijas procesā, man dod prieku un sasilda sirdi.
Esi aizdomājusies arī par to, lai arī tā, protams, ir tava ikdiena, bet tu strādā ar bērniem. Un strādā, lai viņus attīstītu. Tu esi tā, kas rūpējas par viņu dzīves kvalitāti.
Ikdiena noteiktās ārstniecības iestādēs var ļoti atšķirties. Un saslimšanas, ar ko strādāju ir dažādas.
Es ļoti ceru, ka es esmu šis iedvesmotājs un motivators gan bērnam, gan vecākiem neapstāties un iet uz priekšu, jo diagnoze nav pats cilvēks.
Tu mēdz pārdzīvot par saviem pacientiem? Ticu, ka ir dienas, kad tev ir jābūt kā klintij, bet iekšēji varbūt nemaz tā nejūties.
Atklāti sakot, es nevaru būt empāts, kas pārdzīvo par pacientu, jo man ir jāietur emocionālā distance, lai es skaidri varētu novērtēt, kā palīdzēt. Un palīdzēt ilgstoši. Tas, kas manā profesijā ir jāprot, ir spēja būt kritiskai, lai saprastu, ko pacients spēs izdarīt. Es pati zinu, kas ir tas, ko es varu izdarīt savās maksimālajās robežās. Tāpat zinu, ka darbu nedrīkst nest uz mājām.
Tava darba vieta ir Bērnu Klīniskā Universitātes slimnīca, kā aizrit ikdiena tur? Kas ir izaicinošākais?
Dienas sākumā es iepazīstos ar saviem pacientiem. Tā kā es vēl vadu klīnisko praksi fizioterapijas studentiem, tad ir noteiktas dienas, kad pie manis nāk studenti. Viņi vēro ikdienas darbu, iesaistās un mācās. Katru dienu ir dažādi un pacientu skaits atšķiras. Kopš 2018. gada strādāju šeit.
Ko esi iemācījusies?
Darbs Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcā, kā lielākajā bērnu slimnīcā, man ir iemācījis daudz. Esmu uzlabojusi prasmi strādāt ar dažādiem pacientiem un papildinājusi profesionālās zināšanas.
Fizioterapija ir iemācījusi to, ka nedrīkst apstāties, jo visu laiku ir ko mācīties, ko uzzināt. Mācīties jaunas tehnikas, metodes, kas ļautu labāk palīdzēt pacientiem.
Darbs ar bērniem, turklāt tādiem, kam ir nepieciešama speciālista palīdzība, lai atvieglotu ikdienu, manuprāt, nav medus maize.
Ar bērniem strādāt ir pavisam citādāk, nekā ar pieaugušajiem. Katram vecumposmam ir savas īpatnības. Ir jābūt pieejai, jo, kas strādā vienam vecumposmam, nestrādās otram. Studenti, kas nāk pie manis praksē un redz, kā es strādāju ar zīdaini, varētu padomāt daudz savā galvā. Skats no malas ir viens, bet man ir svarīgi pievērst visu uzmanību. Tāpat es veidoju kontaktu ar pacientiem. Man ir būtiska sadarbība.
Aizejot uz darbu, tu nekad nezini, kas tevi sagaida, vai tomēr zini?
Katru dienu mans pacientu loks ir ļoti dažāds. Un ne vienmēr es zinu, kas mani sagaida. Ir pacienti, kas kalendārā ir sarakstīti uz priekšu un ir pirmreizējie pacienti, par kuriem varu arī nezināt neko.
Tu pati baidies no ārstiem?
Agrāk es noteikti teiktu - jā, bet šobrīd atbilde drīzāk svērtos uz nē.
Vai esi jutusi no saviem pacientiem bailes? Kā tiec galā ar tām?
Katrs vecumposms ir citādāks, tāpat kā cilvēks, tāpēc mans uzdevums ir kārtīgi iepazīstināt pacientu ar rehabilitācijas plānu un iedrošināt pacientu, tādejādi pārvarēt bailes.
Papētot arī tavus sociālos tīklos, redzu, ka tēmas, par kurām runā skaļi, ir dažādas - rētaudi, kolikas, diastāze. Kāpēc tev ir svarīgi runāt skaļi?
Savos sociālajos tīklos es runāju par fizioterapijas tēmām, ar ko es pati ikdienā darbojos. Par daudzām tēmām, par kurām runāju, cilvēki nemaz nav aizdomājušies. Bieži vien ieraksti, sagatavotie uzskates materiāli palīdz pacientiem un ir kā uzskates materiāls tam, ko mēs esam darījuši.
Es veidoju uzskates materiālus, jo ir pacienti, kas atnāk uz vizīti, bet pēc tam, kad aizver ārstniecības kabineta durvis, viss runātais pazūd.
Ja es paskatos uz sevi, kā uz pacienti, tad šie uzskates materiāli ir tie, kas man pašai ir palīdzējuši, bet visi nemaz to nenodrošina.
Tu sevi sauc par karjeristi?
Mans vīrs mani tā sauc. Es pati tā gan neteiktu, jo daru vienkārši to, kas man patīk.
Es ticu, ka tava darba diena ir tik piesātināta, ka prasās atjaunošanās. Kur smel spēku un enerģiju?
Ģimene ir mans enerģijas lādiņš. Arī karsta vanna ar vannas bumbām, sporta zāles apmeklējums, un pastaiga, lai sakopotu domas. Tāpat arī brīvdienas svaigā gaisā kopā ar meitiņu un vīru mani atjauno.
Vai fizioterapeiti Latvijā ir novērtēti?
Manuprāt, Latvija vēl ir tajā līmenī, kad ne visi saprot un zina, kas vispār ir fizioterapeits. Ne visi apzinās šīs profesijas vajadzību noteiktās dzīves situācijās. Fizioterapeita darbs krasi atšķiras no tā, kādā nozarē tu strādā. Vai tas ir ambulatorais darbs vai darbs ar sportistu.
Sabiedrības stereotipi ir dažādi. Esmu pamanījusi, ka ir daļa, kam liekas, ka fizioterapeits ir masieris, rehabilitologs, medmāsa, treneris, skolotājs.
Kas ir fizioterapeits?
Fizioterapeits ir ārstniecības persona, funkcionālais speciālists, kas veic personas funkcionālā stāvokļa novērtēšanu, analizē iegūto informāciju un klīniskās atradnes ietekmi uz personas ikdienas aktivitātēm un saistību ar pašsajūtu, ķermeņa funkcijām. Pēc rūpīgas izmeklēšanas un iegūtās inormācijas analīzes, kopīgi ar personu tiek izvirzīti terapijas mērķi un izvēlētas personai atbilstošas un pieņemamas terapijas metodes.
Pati tikko kā pieminēji fizioterapeita darbu ar sportistu. Zinu, ka tev šī ikdiena arī nav sveša.
Savā pirmajā darba vietā nonācu līdz regbijam. Kopš 2018. gada es darbojos arī šajā jomā, ko nekad nedomāju, ka nonākšu un ka strādāšu arī ar izlasi. Tolaik es aizvietoju citu fizioterapeiti, bet tas rezultējās ar panākumiem. Es pierādīju sevi un mani uzaicināja turpināt sadarbību, līdz nonācu pastāvīgajā komandas sastāvā.
Sports paliek sports. Kā sastrādājies ar izlasi?
Es darbojos regbija komandā “Livonija” un man ir bijusi pieredze strādāt ar jauniešiem, sieviešu un arī vīriešu komandām. Ārpus regbija kluba “Livonija” esmu strādājusi arī ar U18 izlases meitenēm, kā arī sieviešu un vīriešu izlasēm. Kas ir pavisam cita pieredze un iemaņas.
Esi izjutusi stresu?
Darbs komandā atšķiras no tā, kas ir ikdienā. Būšana pie laukuma, skatoties spraigo spēli, var būt izaicinoši, jo nekad nezini, kas notiks. Precīzāk - kas var notikt.
Tikko aizdomājos arī par profesionālo sportu. Nekad neesi vēlējusies būt kāda Latvijas sportista fizioterapeite?
Mana ikdiena ir tik piesātināta un daudzveidīga, ka neatliek laika par to domāt. Šobrīd tas nav mans ceļš. Es paļaujos, lai gan esmu pamanījusi, ka es pati dzīvi ņemu grožos.
Tātad tev ir svarīgi ieklausīties sirdsbalsī?
Bieži vien sirds saka vienu, bet prāts domā, ka tas mums nav vajadzīgs, bet tāpat agri vai vēlu, mēs vienkārši nonākam pie tā, ko sirds teica sākumā. To es arī novēlu citiem. Klausīties savā sirdsbalsī.
