Kokins: Ja gribam iespraukties eirozonā, tad jāšauj sev kājā
Saruna ar ekonomistu, aktīvu partijas Vienotība biedru Gati Kokinu par Latvijas ekonomisko politiku un nepieciešamajiem soļiem, lai panāktu Nacionālajā attīstības plānā deklarēto ekonomisko izrāvienu.
– Pirmdien Saeimā notika starptautiska konference ar visai dīvainu nosaukumu – Kā salaulāt fiskālo disciplīnu un izaugsmi. Salaulāt jau var jebko, bet vai vajag šīs lietas laulāt un vai šī laulība ir ilgtspējīga?
– Ja runājam par fiskālo disciplīnu, tad svarīgi – kādā kontekstā. Ja ar fiskālo disciplīnu saprotam saprātīgu budžeta deficītu krīzes laikos, lai valsts nezaudētu savu kredītspēju un spēju labajos gados šo parādu atdot, tad tas ir viens stāsts. Tagad mums ir cits stāsts – izpildīt Māstrihtas kritērijus un tādā veidā iekļauties eirozonā, kas prasa virkni taupības pasākumu. Jautājums – cik tas ir nepieciešams. Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums jāķeras klāt pie man iemīļotā jautājuma par centrālās bankas lomu. Ja centrālās bankas politika ir tāda, kāda tā ir, tad, protams, jāiestājas eirozonā. Nav nekādas jēgas uzturēt valūtu kā tādu grāmatvedisku substanci ar koeficientu 0,7, ja tās vietā var lietot eirovalūtu. Gaidīt uz Latvijas Bankas politiku, kura būtu kaut kas vairāk nekā valūtas padomes paveids, pagaidām neviens nav gatavs. No tā izriet – ja neko nemainām, tad jāstājas eirozonā. Ja mainām, tad šo jautājumu var apspriest un var izrādīties, ka eirozonā ir daudz lietderīgāk iestāties pēc desmit gadiem, kad ar aktīvu monetāro politiku daudzas lietas mēs šeit būtu saveduši kārtībā.
– Kā vērtējat Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča ietekmi uz Latvijas ekonomisko situāciju pēdējo desmit, piecpadsmit gadu kontekstā?
– Domāju, ka šī ietekme ir nekāda, jo monetārā politika, kuru ir izvēlējusies Latvijas Banka, ir pasīva un vienīgā ietekme ir šie periodiskie Rimšēviča kunga paziņojumi, ar kuriem viņš mēģina sabiedrisko domu noskaņot, lai izdarītu spiedienu uz valdību.
– Ja monetārā politika netiek mainīta, tad kādi ir instrumenti, lai panāktu deklarēto izaugsmi?
– Instrumenti ir pietiekami, bet jāskatās, kāda ir mūsu politiskā griba tos izmantot. Ja skatāmies uz brīvā tirgus dievu, tad viens no instrumentiem būtu iespēju robežās samazināt kaut kādu nodokļu slogu un gaidīt, kad brīvais tirgus uznesīs ekonomiku virsotnē. Šeit ir vairāki riski. Pirmais: turpinot dzīvot ar mazu valsts atbalstu izglītībā un veselības aizsardzībā, notiek arvien lielāka sabiedrības noslāņošanās, kas dod ļoti negatīvu efektu tautsaimniecības iespējām attīstīties. Trūkst darbinieku, un tiem, kas ir, ir jāmaksā nesamērīgi liela alga, kas palielina noslāņošanos. Otra lieta ir industrializācija. Dabisku iemeslu, lai Latvijā uzplauktu kāda rūpniecības nozare, vairs nav. Ja valdība ar tiešām veicināšanas metodēm neko nedarīs, tad ir liels risks, ka jaunais ekonomikas bums būs balstīts uz tirdzniecību un nekustamo īpašumu. Īstermiņā tas gan uzlabos sabiedrības ienākumu struktūru, bet ilgtermiņā nepadarīs mūs konkurētspējīgākus. Tātad ir jābūt divām lietām. Cīņai pret sabiedrības noslāņošanos un drosmei pateikt, ka esam gatavi rūpniecību tieši atbalstīt caur industrializācijas fondu vai kā citādi.
– Mēs tikāmies vasarā Vienotības dibināšanas kongresā, un jūs izteicāties, ka līdzīgas idejas gūst arvien lielāku atsaucību Vienotības biedru vidū. Ir pagājis laiks, un neredzu, ka Vienotības līderu retorikā kaut kas būtu mainījies. Ekonomiskais uzstādījums ir palicis vecais.
– Jāsaka, ka tā situācija ir tāda... daudzšķautņaina. Ja runājam par Vienotības ministru attieksmi, tad tā ir ļoti piesardzīga pret šādu tiešu stimulēšanu. Tas ir fakts. Arī Zatlera Reformu partijas ministru darbībā mēs to neredzam. Viņi runā par nodokļu sistēmas izmaiņām, samazinot darbaspēka nodokļus, kas neapšaubāmi ietekmēs biznesa jomu. Tā ir identificēta kā viena no galvenajām problēmām, bet visi pārējie stimulācijas pasākumi joprojām tiek uzlūkoti ar bažām, jo Latvijā nav tādu tradīciju. Mēs esam bijuši galēji labēji, un pastāv šīs bažas. Jautājums, cik ātri mēs tās pārvarēsim.
– Slavenais amerikāņu domātājs Frensiss Fukujama rakstā Nākotnes vēsture norāda uz šauras finanšu grupas globālo kontroli pār masu informācijas līdzekļiem, kas apgrūtina sistēmas reformas. Arī Latvijā ekonomisko domu pilnībā nosaka finanšu sektora pašpasludinātie eksperti. Līdz ar to jūsu idejām nav pieprasījuma sabiedrībā.
– Domāju, ka tas nav tik lielā mērā Latvijas finanšu oligarhijas sazvērestības produkts.
– Nav runa par sazvērestību. Viņiem vienkārši ir nauda, par ko algot ekspertus, kas veido ekonomisko uzskatu modi.
– Tā drīzāk ir loģiska ķēdīte tam, ka sabiedrība, mediji, atsevišķi žurnālisti meklē vienkāršas atbildes. Pilnīga uzticēšanās tirgus ekonomikai dod relatīvi vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Savukārt man mīļš autors [austriešu ekonomists] Jozefs Šumpēters saka pretējo – nav vienkāršu atbilžu uz sarežģītiem jautājumiem. Tad, kad Latvija atradās PSRS plānveida ekonomikas haosā, tad tas bija vienkāršs un pareizs solis – visiem iedot vienkāršu uzstādījumu, lai pēc iespējas ātrāk izietu no šā haosa. Bet desmit gadus pēc tam mums jau bija jāsāk domāt nedaudz sarežģītāk. Mums bija jāsaprot, ka brīvā tirgus roka ir tikai viena no modernās ekonomikas sastāvdaļām. Izaugsmi var efektīvāk panākt ar proaktīvu valdības rīcību. Šī diskusija ir sākusies, un jau kopš 2007. gada ir parādījušās arī alternatīvas idejas. Bet jāpiekrīt, ka tās nav attīstījušās līdz tādam briedumam, lai kļūtu par pozīciju valdībā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"