P.S.Kultūra

Patrīsija S. Rīda, Kerolaina Stīvermēra. Apburtā šokolādes krūze. Tulkojusi Agita Brazauska. Zvaigzne ABC

Reiz, nemaz ne tik sensenos laikos, dzīvoja teātra kritiķe, kurai vienkārši nedrīkstēja ļaut izteikties par Oskaru Vaildu. Viņai tas bija kā narkotikas. Šķiet, līdzīgu efektu man izraisa Lorensa Darela romāni. Nav jau gluži tā, ka, tos lasot, gribas vien pacilāti dvest – ak, Darels! Bet tālu no tā nav, jo viņš patiesi ir ģeniāls. Ir maķenīt smieklīgi to atkārtot jau, šķiet, piektajā rakstā, tāpēc atliek vien mierināt sevi ar atziņu, ko pārējai pasaulei darīja zināmu Old Vāverlī todreiz, kad viņš iekoda kājā policistam, skumji nopūtās un teica – katram sava vājība.

Vakar Dailes teātris rīkoja preses konferenci, lai vēstītu par jaunumiem – par Dailes teātra direktoru uz turpmākajiem trim gadiem Kultūras ministrija apstiprinājusi bijušo Dailes teātra tehnisko direktoru Andri Vītolu, kurš pildīja direktora pienākumus pēc tam, kad no amata pērn tika atstādināts Aivars Līnis. «Dailes teātris pats par sevi ir leģenda un man tas ir liels izaicinājums, vadīt šo leģendu, sacīja jaunais teātra direktors.

Līdz 3. martam Agijas Sūnas mākslas galerijā apskatāma neparasta izstāde. Tajā piedalās mākslinieki, kurus pagājušā gada vasarā virs koku galotnēm pacēla gaisa balonu speciālists un pilots Gunārs Dukšte. Izstādē Gleznas sākas debesīs pārstāvēti mākslinieku Madaras Gulbis, Kārļa Siliņa, Māra Upzara, Bārbaras Gulbes darbi un pilota Gunāra Dukštes fotogrāfijas, kurās atspoguļoti Latvijas dabas vērojumi no putna lidojuma.

Jau piekto gadu plašākai publikai tiek piedāvāta Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes studentu diplomprojektu skate. Šogad jauno arhitektu izstādi ar nosaukumu Ražena raža līdz 28. februārim var aplūkot Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Mežaparka Lielās estrādes nākamā rekonstrukcija līdzekļu trūkuma dēļ pagaidām nav plānota. Pilsētas attīstības departaments pavēstījis, ka pēc 2008.gadā veiktās rekonstrukcijas Dziesmu svētku estrāde ir labā kvalitātē un tajā pilnvērtīgi var norisināties gan nākamie, gan arī turpmākie dziesmu un deju svētki.

No pēdējā laika grāmatu piedāvājuma uzmanību piesaista šis – pamatīga albuma izmēra izdevums Pagājušo gadu Latvija 1945 – 1990. Tā apakšvirsraksts nezinātājam saturu paskaidro tuvāk: «kā dzīvojām, no kā iztikām, ko apsmējām, par ko priecājāmies».

Ekonomistu saimē nav vienprātības par to, vai 1929. gadā sākusies pasaules ekonomiskā krīze ir pielīdzināma globālajai krīzei, ko piedzīvojam mēs, taču Lielās depresijas laika zīmes – bezdarbs, bankroti, kredīti uz kārnā kakla, pusratā atstātas būves, bezcerība –, kas spēji nomainīja šķietamā uzplaukuma gadus jeb zelta divdesmitos, ir skaidri saskatāmas šolaiku Latvijā. Pārlapojot tā laika Latvijas presi, līdzības ir acīmredzamas – mūslaiku reformu veicējiem nudien daudz nekas nav bijis jāizdomā, tikai jāpielāgo konkrētai situācijai un problēmai.

Esiet gatavi, kad Valmieras teātrī skatīsieties Viestura Meikšāna Vīnu un nezāles - jaunā izrāde ar jums spēlēsies. Viss sāksies viegli un vienkārši, un smieklīgi. Jums piedāvās farsu par gļēvo vīru un sievu-ģenerāli. Tad atplaiksnīs kas dīvains, bet tūlīt nodzisīs. Un varmācīgs, kas arī drīz pagaisīs.

Februāra sākumā pirmizrādi piedzīvoja jaunā radošās apvienības Nomadi objektu izrāde Vasaras sala. Aizkustinošo stāstu par ģimeni, kas mīt vasaras mājā, skatītājiem sarūpējuši Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, Juta Vanaga un Kristīne Vītola. Tas radīts, iedvesmojoties no somu rakstnieces Tūves Jansones Vasaras grāmatas.

Pēc izcilā amerikāņu klasiķa Džeroma D. Selindžera nāves sākusies kņada ap viņa atstāto literāro mantojumu. Saistībā ar to pasaules presē parādījušies vairāki intriģējoši minējumi.

Rīt Ārzemju mākslas muzejā tiks atklāta izstāde Rodēna laiks, kurā skatītāji aicināti novērtēt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekciju dārgumus un salīdzināt tos ar tā paša perioda Francijas mākslas piedāvājumu, kas savukārt iepazīstams izstādē Gleznots Normandijā.

Nav nekā jauna šajā pasaulē, gribas kārtējo reizi izsaukties, skatoties Kārļa Auškāpa jaunāko izrādi Gaisa grābekļi Dailes teātrī. 20. gadsimta 30. gadu pasaules ekonomiskā krīzes aina līdzinās tam, kas notika Latvijā 90. gadu sākumā un šodien. Par to arī šī saruna ar Kārli Auškāpu – par laiku, kas griežas riņķa līnijā, par teātri pārmaiņu laikā.

Autors – Valdis Grēviņš, režisors – Kārlis Auškāps, scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa, mūzikas režisors - Juris Vaivods, kustību konsultante – Inga Krasovska.

Gada pirmais mēnesis aizvadīts un turpmāk nākamā mēneša pirmajā sestdienā Neatkarīgās kultūras lapās pavilksim svītru, mūsuprāt, interesantākajiem un paliekošajiem aizgājušā mēneša notikumiem. Neuztveriet to, kā topu – te nebūs ne pirmo ne desmito vietu, ja notikumu būs daudz, centīsimies tos izcelt visus – tā lai vēlāk Neatkarīgo pārlapojot, būtu redzams, kas kultūrā bijis tas, ar ko esam dzīvojuši. Ja kaut kādu iemeslu dēļ kultūras aktivitātes pierims, piemēram, vasaras periodā, kad profesionālajā mākslā reizēm valda klusais periods, tad notikumu apkopojumu sniegsim nevis reizi mēnesī, bet gan retāk.

Ar izrādēm ir tāpat kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt. Tāpat kā ar laika apstākļiem, uztura bagātinātājiem, vīrusiem un lāstekām pie Rīgas namu jumtiem. Salīdzināšanu turpinot, izrādes, tāpat kā pārtikas produktus, var iedalīt veselīgajās un kaitīgajās, kā arī vēl smalkāk jeb subjektīvāk – garšīgajās un negaršīgajās. Attiecībā uz Andra Buļa izrādi Lidojums Teātra observatorijā apstājos pie siera, šokolādes, riekstiem un makaroniem. Tie, pēc uztura speciālistu domām, ir sliktie produkti, taču mērenās devās neko kaitīgu nodarīt nevar.

Swedbank mākslas balva izveidota 2000. gadā un tiek rīkota kā Swedbank un KUMU mākslas muzeja sadarbības projekts. Šogad pirmo reizi nominantu izstāde notika Latvijā, Rīgas pilsētas izstāžu zālē Rīgas mākslas telpā. Konkursa starptautiskā žūrija, kuru šogad vadīja Īrisa Millere Vestermane no Modernās mākslas muzeja Zviedrijā, par uzvarētāju atzina lietuvieti Jonu Gasjūnu, uzsverot viņa ieguldījumu sociālistiskās pagātnes pārvērtēšanā. Mākslinieks savus darbus veido kinematogrāfiskā manierē, notikumus gleznās attēlojot daudzslāņaini, tādējādi skatītājos raisot pretrunīgas emocijas. Gleznojot, viņš izmanto ne tikai krāsu, bet arī degošas sveces liesmu un dūmus.

Otrdien, 16. februārī Dailes teātrī pēdējo reizi ir iespēja noskatīties viesrežisora no Maskavas Romana Kozaka izrādi Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi, kas tapusi pēc Fjodora Dostojevska romāna Spēlmanis motīviem.

Jāatzīst, šis nebija plānots raksts, tomēr pēc pagājušās piektdienas Vilim Lācim veltītās Nacionālo dārgumu diskusijas raidījumā 100 g kultūras ir sajūta kā nebeidzamā jautājumu un atbilžu vakarā. Kādam šķitis ļoti spēcīgi, kādam fragmentāri un sekli, kādam viesu par daudz, kādam laika par maz, bet kopumā tomēr negaidīti aizraujoši. Paldies par jūsu spriedumiem, tomēr ne jau tāpēc kavēju jūsu laiku un uzmanību. Galvenais tomēr ir Vilis Lācis. Šajās dienās apritēja 70 gadu, kopš filmas Zvejnieka dēls pirmizrādes Splendid Palace, kuras laikā allaž tik rāmā latviešu publika 1940. gada sākumā izgāza kinoteātra durvis. Lai kā mēs izliktos, ka mūs tas vairs neinteresē – problēma Vilis Lācis ir kā Augeja stallis, kas jāpieveic, lai mēs no plintnieču un pavļiku morozovu sabiedrības varētu kļūt par tik ļoti kāroto demokrātisko, eiropeisko kultūras sabiedrību.

Līdz 21. februārim var iesniegt tēmu pieteikumus Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotajai zinātniskajai konferencei Režisoram un aktierim Leonīdam Leimanim 100. Latviešu režisora un aktiera Leonīda Leimaņa (1910-1974) spilgtās, teatrālās personības un mākslinieciskā mantojuma izpētei veltītā konference notiks 16. aprīlī, viņa 100. dzimšanas dienā.

Šogad Rīgas budžetā naudas kultūras pasākumiem būs par 20 procentiem mazāk nekā 2009. gadā. Līdzekļi pamatīgi apšķērēti tiem pasākumiem, kuri līdz šim tika uzskatīti par 2014. gada kultūras programmas sagatavēm, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu ar savu provokatīvo pieteikumu Force majeure.

Izstāde Maskas. Karnevāla laiks Stikla galerijā skatāma līdz 18. februārim.