Kā sēliete atrada ceļu pie Lielvārdes jostas
Sēlijā dzimusī Sanita Kozuliņa nav uzaugusi ar mītu par Lielvārdes jostu, jo tikai pirms 17 gadiem apstākļu sakritības dēļ nokļuvusi Lielvārdē un sākusi par to interesēties. Tagad viņas vaļasprieks ir Lielvārdes jostu aušana. Turklāt – bez stellēm. «Mēs tik daudz runājam par to, ka šī josta ir unikāla, bet nesaprotam, ko tas īsti nozīmē. Etnogrāfi zina, ka tā ir unikāla tehniskā ziņā, cilvēks parastais atceras kaut kādu leģendu... Tāpēc aicinu – noaudiet kaut vienu, atbildes atnāks pašas,» saka Sanita Kozuliņa.
Sakrālo informāciju meklējot
Sanita Kozuliņa strādājusi Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā par krājuma glabātāju, un kā jau daudzos mazos muzejos, kur visi dara visu, arī viņa vadījusi ekskursijas, stāstījusi arī par vienu no tās vietas lepnumiem - Lielvārdes jostu. Iepriekš sagatavotas informācijas nav bijis, sākusi vākt to kopā pa druskai. «Es zināju tikai visiem pieejamo stāstu par to senumu un maģisko spēku. Interese dabiski izauga līdz tam, ka meklējām rokā sievas, kas tobrīd Lielvārdē šādas jostas auda, gribējām veidot filmu. Mūsu apņemšanās bija uz Latvijas 90. dzimšanas dienu uztaisīt filmu par sakrālo informāciju, kas ieausta jostās. Mīts par jostu kā īpašo zināšanu krātuvi, kas visiem nav saprotama, bija ļoti populārs. Un mēs, skarbi sakot, aplauzāmies, jo neviena audēja, pat tā, kas šīs jostas auda visilgāk, - no Latgales nākusī Genovefa Zaharāne - mums tā vienkārši pateica - aužu un aužu, avīzē lasīju, ka, lūk, viena zīmīte nozīmē to, cita - to. Sapratām, ka negūsim atbildes par sakrālo informāciju,» stāsta Sanita Kozuliņa. Izprašņājušas četras audējas, kas Lielvārdes jostas darinājušās stellēs, un neviena no viņām nav pat pateikusi to, ka senajos laikos tās austas bez stellēm. Sanita skaidro: par to nebija zināšanu, turklāt stellēs aust ir ātrāk, vieglāk, ērtāk. Tikai viena no audējām pateikusi ko tādu, ko varētu saistīt ar ezotēriku - ka nedrīkst aust sliktā garastāvoklī, dusmās... «Cilda Kupce, kas visu mūžu nostrādājusi par skolotāju, aizejot pensijā, sāka aust Lielvārdes jostas. Citas lielākoties auda tā saukto Paegles rakstu*, bet Cilda rakās tālāk, un tieši viņa teica, ka josta nav jākopē, jo Lielvārdes jostas jēga ir tajā, ka pats komponē, pats to radi...» atceras Sanita Kozuliņa.
Jostas ir dzīvas
«Jostas sastāv no rombiem, pārejām un trīsstūrīšiem - tie ir trīs pamatelementi, kas vizuāli cits citu papildina, līdz ar to jostu var likt kā puzli. Ja paskatās - jebkurā jostā tā ir, jostas ir loģiskas un lakoniskas, jāsāk tik pētīt. Tieši Cilda man pateica, ka vecās jostas nav identiskas. Lielvārdes jostas aust nav nekas sarežģīts, jo Krustpils jostas, arī rakstainās celaines ir daudz sarežģītāk aust. Tīri tehniski. Lielākā sarežģītība - izdomāt rakstu. Lai to austu, ir jābūt labai loģiskai un abstraktai domāšanai, cilvēkam ar īpašām smadzenēm,» uzskata Sanita Kozuliņa. Ja viņai būtu iespēja ceļot laikā, noteikti vēlētos satikt to cilvēku, kurš pirmais sācis aust Lielvārdes jostu, jo «smadzenes viņam bijušas ļoti jaudīgas, un mūsdienās viņš noteikti būtu programmētājs. Lai ko tādu radītu, ir jābūt īpašam Dieva dotam smadzeņu komplektam, viņš bijis ne tikai labs meistars, bet arī ļoti talantīgs.»
Sanita sevi atzīst ne tikai par radošu, bet arī loģiski domājošu, un viņa sākusi pētīt dziļāk. «Man patīk lietas saprast, un man nepatīk cilvēkiem melot, un droši vien tas bija galvenais dzinulis, kas mani veda arvien dziļāk šajā tēmā, bet Cilda man parādīja ceļu - jostu var komponēt katrs pats,» saka Sanita. «Katram cilvēkam piemīt īpašību kopums, kas viņu virza, un man patīk izmeklēt, manām smadzenēm visu laiku vajag kaut ko graužamu - radošu un tehnisku vienlaikus. Un jostas ir garšīgs graužamais, plus vēl tā ir miniatūra forma.»
Ilgu laiku viens no neatbildētajiem jautājumiem bija tas, kāpēc senās jostas ir tik smalkas, salīdzinot ar mūsdienās pieejamām, un tas kļūst jo īpaši skaidri redzams, kad sen austu jostu noliek blakus mūsdienās darinātajai. Nejauši sastapusi Liliju Treimani, pie viņas pirmo reizi ieraudzījusi, ka jostas var aust bez stellēm, ar pavisam vienkāršiem līdzekļiem šo brīnumu var uztaisīt. «Tas bija daudz interesantāk, turklāt tā ir atgriešanās pie senās tehnikas. Un vēl tas, ka bez stellēm austās jostas ir dzīvas,» saka Sanita. «Lielvārdes jostu unikalitāte ir cilvēku īpašajā attieksmē pret lietām, notikumu gaitu, pret laiku, jo, lai uzaustu, vajag daudz laika un nesteigties. Josta noliek uz pauzes - ātri nekas nebūs. Lai jostu uztaisītu perfektu, ir jābūt diega izjūtai, un tas vai nu ir dots, vai nav. Vēl ir jābūt gatavam knibelēties - vienā centimetrā ir desmit rindiņas, un stundā var noaust četrus centimetrus, varbūt kāds arī vairāk, bet ne vairāk kā sešus. Tātad cilvēkam ir bijis svarīgi radīt ko tādu, kas aizņem tik daudz laika. Un nevis nokopēt, bet pašam izdomāt. Arī citos novados ir skaistas jostas, bet šajā ir patoloģiski - izcelties, ar savu darbu parādīt, ka man ir vissmukāk. Lielvārdē ir īpaša vēlme savā nozarē iet dziļumā, nopulēt un nospodrināt un būt labākajam... Laikam jau - kādu ūdeni dzeram, tādi esam.»
Audiet paši!
Savu pirmo jostu Sanita noaudusi pirms gadiem sešiem, un šis vaļasprieks iegājis nopietnās sliedēs. Naudu viņa joprojām nepelna ar jostu aušanu, bet strādājot Dabas muzejā, tomēr jostu pētīšana jau ir tādā stadijā, ka būtu jāķeras klāt grāmatas rakstīšanai. Viens no argumentiem, lai to darītu, ir fakts, ka publiski ir pieejami tikai daži no Lielvārdes jostas rakstiem, kas arī visur tiek izmantoti. «Protams, es gribētu, lai visa Latvija nestaigā vienādās Lielvārdes jostās tikai tāpēc, ka ir pieejams raksts,» neslēpj Sanita. Viņas Lielvārdes jostas rakstu kolekcijā ir vairāk par 80 eksemplāriem, divus no tiem viņa arī izlikusi savā mājaslapā internetā, pārējais atstāts grāmatai. «Tā ir sava veida izmeklēšana - atrisināt šīs tehnikas, jo Latvijā nav labas mācību literatūras par to, kā to darīja,» zina teikt Sanita. Ik pa laikam arī uzrodoties pa skolniekam, kurš pie Sanitas nāk «parunāties par mistisko», bet, viņas iedrošināts, pats sāk aust, un tad interese par mistiku aiziet otrajā plānā. «Cilda teica - par Lielvārdes jostu publiski drīkst runāt tikai tas cilvēks, kurš ir noaudis vismaz vienu Lielvārdes jostu. Jo aužot redzi, kā raksts veidojas, ka Lielvārdes jostā tehniski nevar iestūķēt jebkuru zīmi, un tad mistika atkāpjas...» saka Sanita. Rādot savu pirmo jostu, viņa piebilst, ka tajā esot tādas zīmes, kuras tagad vairs jostās neauž. «Aušana ir ilgs process, tā laikā daudz jādomā. Pirmajā jostā esmu ieaudusi tādus rakstus, kuri man patika, kurus tolaik tik ļoti gribēju ieaust, šodien vairs pat nedomāju tos ieaust. Un es pat negribu to izskaidrot - kāpēc tā bija, jo šodien jūtos citādi, aužu citas zīmes, citādāk veidoju jostu. Protams, jostā tiek ieausta mana attieksme pret dzīvi konkrētajā brīdī. Ir dažas zīmes, ko es nekad neaužu un laikam nekad arī neaudīšu jostās,» neslēpj Sanita un aicina mācīties aust pašiem. «Jostas aušana ir kā meditācija. Sākumā nākas īpaši koncentrēties, jo kļūdas pieļaut nedrīkst. Senajiem cilvēkiem bija pārmantotā bāze - viņiem bija skaidrs, kā tehniski jostu aust, un tad jau radošais moments - raksta veidošana - bija loģisks nākamais solis. Mūsdienu cilvēkam vajag priekšā rakstu, vismaz sākumā... Mēs tik daudz runājam par to, ka josta ir unikāla, bet nesaprotam, ko tas īsti nozīmē. Etnogrāfi zina, ka tā ir unikāla tehniskā ziņā, cilvēks parastais atceras kaut kādu leģendu... Tāpēc aicinu - noaudiet kaut vienu, atbildes atnāks pašas.»
* 20. gs. 50. gados Arvīds Paegle pēc nedaudz mainīta 19. gadsimta Lielvārdes jostas parauga uzauda tā saukto Paegles jostu, kas mūsdienās kļuvusi par vispazīstamāko Lielvārdes jostas rakstu