Personības

Otrdien redakcijā uz galda atradu īstu brīnumu. Grāmata baltos vākos, sarkanu bloka maliņu. Kirkes grāmata. Tā aptver aizraujošu stāstu par četru paaudžu māksliniekiem. Hronoloģiski viss sākās ar vectēvu Francisku Varslavānu un vecomammu Soņu. Tad nāk tēvs – Gunārs Kirke un mamma – Večella Varslavāne. Tad nāk Frančeska Kirke un viņas meita Laura Sileniece. Mākslas zinātniece Anita Vanaga radījusi dzimtas stāstu, bet grāmatas nebūtu, ja nebūtu Frančeskas Kirkes [grāmatā un sarunā saukta par Franku] nepieciešamības to radīt. Sarunā ar Neatkarīgo viņas par to stāsta abas, viena otru papildinot.

«Līdz ar jauno ēku ir mainījusies cilvēku attieksme pret bibliotēku. Ir daudz gadījumu, kad cilvēki atzīst, ka bijuši skeptiski noskaņoti pret šo ēku, bet, atnākot uz bibliotēku un redzot, kas tur notiek, uz mums skatās ar citu attieksmi. Realitāte savu lomu nospēlējusi,» saka Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, tomēr uzsver – ēka ir uzcelta, bet bibliotēka tās plašākajā nozīmē aizvien attīstās, tās būvniecība laikam jau nekad netiks pabeigta.

Svētdien, 17. maijā, Dailes teātrī viena no šīs sezonas pēdējām pirmizrādēm – Pītera Šefera lugu Equus iestudējusi režisore Laura Groza Ķibere. Kā jau ierasts viņas pēdējos iestudējumos, savā komandā režisore aicinājusi arī jauno horeogrāfi Lieni Gravu, kura pirms gadu mijas saņēma latviešu teātra visprestižāko apbalvojumu – Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada kustību mākslinieks.

«Mazdēls jau sapratis, ka mūs abus ar sievu var tīt ap pirkstu kā grib, un viņš to dara meistarīgi, un mēs arī ļaujamies. Kā citādāk?» smaidot saka aktieris Juris Kalniņš un neslēpj, ka šobrīd viņa galvenais prieka eliksīrs esot mazdēls, kurš kopā ar meitu atbraucis ciemos no Austrālijas. Arī šī sezona aktierim ir bijusi ļoti veiksmīga, un rīt, 13. maijā, Dailes teātrī Mārtiņa Zīverta lugas Rīga dimd iestudējuma pirmizrāde, tajā viņš atveidos galveno – birģermeistara Bergena – lomu.

«Uzzinot lomu sadalījumu, sajūta bija ārkārtīgi dīvaina: domāju, no kura gala ķerties klāt šim varonim, kas ir tik leģendārs un tik daudz interpretēts,» saka Nacionālā teātra aktieris Egils Melbārdis. Viņš spēlē Šerloku Holmsu Valda Zilvera un Jura Hirša mūziklā Bāskervilu leģenda, kas tapis pēc Artura Konana Doila slavenā šausmu romāna motīviem un ko Nacionālajā teātrī iestudējis režisors Edmunds Freibergs. Pirmizrāde – ceturtdien.

«Ansamblis Dzeguzīte ir fenomens Latvijas kultūrā, turklāt visus 45 gadus tas spējis noturēt ļoti augstu profesionalitātes latiņu,» uzskata Zigda Martinsone – kādreizējā ansambļa dalībniece, Dzeguzītes ilggadējās vadītājas Dailas Martinsones meita, kura jau 15 gadus ansamblī strādā ar vismazākajiem bērniem, un visus dziedāt gribošos bērnus sagatavo Dzeguzītes koncertgrupai.

Ziņa par to, ka Alvis Hermanis sadarbībā ar Mihailu Barišņikovu iestudē izrādi Brodskis/Barišņikovs, kas šā gada oktobrī piedzīvos pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī, saviļņoja Latvijas kultūrtelpu kā dīķī iemests akmens.

«Par nākotni manos gados nedomā, tomēr es esmu tāds, kam dzīvot patīk, esmu vieglprātīgs un dzīvoju vienai dienai. Tāds vienmēr esmu bijis, ne tikai šobrīd,» saka leģendārais latviešu kino režisors Rolands Kalniņš. Viņa veidotā filma Ceplis (1972) joprojām ir viena no visvairāk izrādītajām pašmāju televīzijās, jo īpaši – pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām, šobrīd viņš strādā pie filmas par latviešu komponistu Ādolfu Skulti.

«Šī sezona man pagājusi Latvijas zīmē, jo es salīdzinoši daudz laika pavadīju Rīgā – gan strādājot pie jauniestudējuma Valentīna, gan šobrīd gatavojot Annas lomu viencēlienā Vīlas,» saka slavenais latviešu soprāns Inga Kalna. Rīt, 8. maijā, Latvijas Nacionālajā operā īpašs notikums mūzikas gardēžiem –Inga Kalna dziedās pirmizrādē Džakomo Pučīni operā Vīlas.

Pagājušās nedēļas nogalē Minhenē (Vācija) astoņdesmit deviņu gadu vecumā mūžības ceļos pēc sirdslēkmes aizgājusi 20. gadsimta baleta pasaules dīva Maija Pļisecka (20.11.1925 – 02.05.2015.)

Šonedēļ uz kinoekrāniem Latvijā iznāk igauņu veidotā mākslas filma 1944 – vēstījums par to karavīru likteņiem, kuri 2. pasaules kara laikā cīnījušies frontes pretējās pusēs. Pēc statistikas, 55 tūkstošus igauņu iesauca Sarkanajā armijā, bet vismaz 72 tūkstošus Trešā reiha armijā. Uz filmas pirmizrādi Rīgā 4. maijā bija ieradies arī filmas režisors Elmo Niganens, kurš Igaunijā jau sen iemantojis kulta režisora statusu. Niganens ir Tallinas teātra Linnateater mākslinieciskais vadītājs, pirms dažiem gadiem Nacionālajā teātrī veidojis Antona Hansena Tammsāres darbu Zeme un mīlestība.

«Bērnībā es ļoti gribēju, lai man uzdāvina penāli, bet to man uzdāvināja jau uz piecdesmit gadiem – kad presei biju atklājusi savu bērnības sapni. Tagad? Es nevaru izšķirties, gribu rolsroisu vai bugati...» smaidot saka Nacionālā teātra aktrise Indra Burkovska. Viņu šodien sveicam apaļos šūpuļsvētkos!

«Kad rudenī iestudējām Romeo un Džuljetu, horeogrāfi Valentīna Turku un Leo Mujics, uzzinot, ka trim dejojošām balerīnām tiek dota iespēja veidot savus viencēlienus repertuāra izrādei, teica: «Jūs vispār apzināties, ko tas nozīmē? Miljona vērta iespēja!» To apzinos, bet galvenais tomēr ir – sevi neapgrūtināt ar liekām ilūzijām par panākumiem un pārāk nesatraukties par to, kā šo darbu uztvers kritika un publika,» saka baletdejotāja un nu arī diplomēta horeogrāfe Elza Leimane-Martinova. Šovakar Latvijas Nacionālajā operā notiks baleta jauniestudējuma Neiepazītās teritorijas pirmizrāde.

Ko mums vajag paspēt paveikt pirms nāves – šādu jautājumu uzdod Margareta Edsone lugā Prāts, kas iestudēta Nacionālajā teātrī. Galvenās lomas atveidotāja Daiga Kažociņa uzskata, ka šo darbu varētu saukt «par 21. gadsimta traģēdiju un, kā jau labai traģēdijai raksturīgi, tā neiztiek bez komisma elementiem».

Dziesminieks Kārlis Kazāks pie saviem klausītājiem ar lielāka mēroga koncertiem nāk diezgan reti – ik pa pāris gadiem. Nu šāda reize atkal ir pienākusi: 24. aprīlī mūzikas namā Daile notiks viņa ceturtā soloalbuma prezentācijas koncerts.

Leģendārajai horeogrāfei, tautas deju ansambļa Zelta sietiņš ilggadējai vadītājai Baibai Šteinai šodien aprit 75 gadi. Nozīmīgo «pusapaļo» jubileju viņa pavadīs, «diži un raženi» strādājot, bet svinības ieplānotas 28. aprīlī, kad notiks deju uzveduma Aspazija un Rainis, Iepazīt, iemīlēt ar deju un dzeju pirmizrāde.

Gunāra Priedes Rakstu sējumi grāmatveikalu plauktos parādās klusi, tomēr ar viņu saistīts vesels laikmets kultūrā, kas pārkāpj tikai dramaturģijas vai tikai teātra vēstures robežas. Ko nozīmē mūsdienās strādāt ar Priedes, ar Raiņa dokumentiem, par to Neatkarīgās saruna ar teātra zinātnieci Ievu Struku.

Nupat Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja Ināras Sluckas režisētā izrādē Manona Lesko. Tas nav Ināras pirmais darbs operā, pirms tam viņas režijā tapuši vēl divi iestudējumi: Vilkaču mantiniece un Dauka.

Toreiz, 1995. gadā, vēl dzīvojām Atmodas eiforijas beigu noskaņās un ideja veidot radiokanālu, kurā skanētu tikai latviešu mūzika, bija iederīga un skaidra. Tāpēc savādi, ka toreizējā radio un televīzijas padome ilgi un dikti stīvējās, līdz tika pieņemts lēmums (ar vienas balss pārsvaru!) atbalstīt šo ideju. Skaidrs, ka vislielākais ieguvējs no šāda radio būtu Raimonds Pauls un citi latviešu komponisti – autortiesību honorāri augtu līdz ar popularitāti. Un šis popularitātes vilnis bija tik varens, ka 2000. gadā Latvijas Radio 2 (LR2), kas atskaņoja tikai latviešu mūziku, bija viena no populārākajām radiostacijām Eiropā, proporcionāli rēķinot pēc tās daļas, kas iekarota vietējā tirgū. Skeptiķi un smalkie intelektuāļi nu varēja tikai brīnīties: kaut kādu «šlāgeru radio» klausās teju katrs otrais latvietis.

«Ja Dievs kaut ko atņem, tad kaut ko iedod arī pretī,» uzskata dziedātāja Ieva Kepe. Izcilais dramatiskais soprāns, kas savulaik sajūsmināja skatītājus ne tikai Latvijā, lieliski atveidojot Turandotu, Aīdu, Salomi un daudzas citas lomas, jau gadus piecus atrodas skatuves otrajā pusē un Latvijas Nacionālajā operā turpina strādāt par režisora asistenti. Rīt, 10. aprīlī, viņa bez lielas kņadas atzīmēs savu 50. dzimšanas dienu – savā teātrī, bet bez benefices.

«Tam, ka nokļuvu radio, nav nekāda sakara ar to, ka tur strādāja mans tēvs. Mani šurp atvilka Gunārs Freidenfelds, kurš tolaik bija mūzikas redaktors Latvijas Radio 2. programmā. Viņš ir mans darbaudzinātājs, un paldies viņam par to!» saka Latvijas radio 2 žurnāliste un muzikoloģe Daiga Mazvērsīte.

«Es mānītos, ja teiktu, ka neesmu pamanījis, ka Valsts prezidenta vēlēšanu kontekstā tiek locīts arī mans vārds. Taču šis jautājums ir vienīgi Saeimā ievēlēto un pārstāvēto politisko partiju rokās, un man nav iemesla domāt, ka tās šim jautājumam nepieies pietiekami atbildīgi, lai pieņemtu lēmumu, kas tiešām ir labs mūsu valstij kopumā,» saka Māris Riekstiņš, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO). Viņu šodien suminām 52. dzimšanas dienā!