“airBaltic” jāpasteidzas pārvērst naudā visas civilizētās pasaules ticību un cerību atgriezties pirmskovida laikos, kad aizlidot uz vakariņām ārzemju restorānā bija tikpat normāli kā aiziet uz restorānu tepat aiz stūra.
Vakar “airBaltic” atrādīja savu četrdesmito “Airbus A220-300" lidmašīnu, kas atkal dekorēta ar Latvijas karoga krāsu salikumu un šoreiz sakabināta ar Dziesmu un deju svētkiem. Tāpēc lidmašīnu sveica ne vien satiksmes ministrs Jānis Vitenbergs ar “airBaltic” prezidentu Martinu Gausu, bet arī kultūras ministrs Nauris Puntulis ar kori “Balsis”. Pieņemsim to par zīmi, ka “airBaltic” pārskatāmā nākotnē neprasīs no šiem ministriem, t.i., no valdības un valsts kārtējo daudzmiljonu naudas pabalstu, bet varbūt pat atdos kaut daļu no saviem parādiem valstij.
“airBaltic” valstij dārgi izmaksājis, bet par to Latvijai ir sava aviokompānija un šai aviokompānijai pats modernākais avioparks pasaulē vidēja garuma pārlidojumu lidmašīnu grupā. Uz tādām lidmašīnām tik tiešām var balstīt biznesa plānu, kas paredz nopelnīt tik daudz naudas, lai vismaz samaksāt par šim lidmašīnām aviokompānija varētu. Protams, ka tagad lidmašīnas tiek saņemtas uz parāda un Latvijas valsts godavārda.
Valsts godavārds ir izteikts naudā kā ieguldījumi oficiāli uzņēmuma pamatkapitālā, bet īstenībā apgrozāmajos līdzekļos, uz kuru rēķina aviosabiedrība izdzīvoja kovidgadus. Kā jau pēc jebkuras krīzes, tajā izdzīvojušajiem pienākas prēmija, - krīzē neizdzīvojušo tirgus daļas.
“airBaltic” ģeogrāfiskais, t.i., tagadējais ģeopolitiskais novietojums diemžēl liedz smelt pēckovidgadu naudu ar vislielāko karoti. Pirmkārt, uz četrdesmit lidmašīnu ir daudz par daudz, lai apkalpotu nepilnus divus miljonus Latvijas iedzīvotāju un tūristus, kuru skaits ierobežots pēc definīcijas, ka uz šejieni brauc miera un klusuma mīļotāji. Otrkārt, Latvija taču atrodas uz robežas ar lidojumiem slēgto Krievijas gaisa telpu. Normālā laikā no tās vajadzēja nākt milzīgam tranzītpasažieru daudzumam. Ja austrumu virziens nav izmantojams, tad daudz grūtāk sapīt tādu lidojumu tīklu, kurā Rīga tik un tā būtu no pasažieru viedokļa pamatota pārsēšanās punkts. Ja “airBaltic” to pratīs izdarīt tā, lai izvairītos no nemitīgiem zaudējumiem, tad tas jau būs labs rādītājs.
“airBaltic” mājaslidostas novietojuma mīnusi var kļūt par milzīgiem plusiem atkarībā no tā, kā beigsies Krievijas sāktais karš Ukrainā. Ar kara ieganstu Krievija ir nolaupījusi līzingā ņemtās ārzemju lidmašīnas un zaudējusi tiesības uz to apkopi atbilstoši lidmašīnu ražotāju prasībām. Vairs nav iespējams sakopt lidmašīnas tā, lai tās drīkstētu parādīties civilizēto valstu gaisa telpā, jo ir paaugstināts risks, ka tās uzgāzīsies kādam uz galvas. Citus noteikumus Krievija varētu diktēt kā uzvarētāja karā vai izlūgties kā veikla sarunvedēja lielvalstu cīņā par kara izbeigšanu Ukrainā tā, lai katra no šim valstīm gūtu savu labumu. Ja karš Ukrainā nebeigsies Latvijai nelabvēlīgi no šāda viedokļa, tad “airBaltic” ar savu jaudīgo floti baudīs dabiskā monopola priekšrocības praktiski tukšā Krievijas aviopārvadājumu tirgus apgūšanā.
Vakar sarīkoto svētku noskaņā pārlūkosim fotoliecības, kas dokumentē “airBaltic” gaitu līdz savai tagadējai gaisa flotei.
