Alvis Hermanis: naivi cerēt, ka Krievijā dzīvojošie atbrīvosies no impēriskās domāšanas

“ Es maskaviešus pazīstu kā raibus suņus. Tas ir normāls maskaviešu snobisms. Viņi ar to savu Maskavas pierakstu domā, ka visa pārējā pasaule ir kaut kāda sādža. Pat ierodoties Amerikā, viņi tā izturas. Pret Rietumu pasauli viņi izturas ar pilnīgi nesaprotamu augstprātību. Tas ir viņu Molotova kokteilis – mazvērtības komplekss sajaukts ar pilnīgi nepamatotu lieluma māniju. Un galvenais – to viņi paši nejūt,” intervijā “Neatkarīgajai” saka Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs, režisors, sabiedrisko un politisko procesu vērotājs Alvis Hermanis © Gints Ivuškāns/F64

Par Krievijas opozicionāru impērisko domāšanu, par rītdienas Eiropu, par to, ko darīt ar Navaļnija fondu, par Izraēlas modeli, kā sadzīvot ar agresīviem kaimiņiem, – par šīm un citām aktualitātēm saruna ar Alvi Hermani.

Par konkrēto gadījumu - to, kas notika ar TV “Doždj”?

Kā mēs runājam par TV “Doždj” vai TV “Rain”? Biju pārsteigts, ka mūsu jaunā paaudze nav lietas kursā, ka tā ir viena un tā pati televīzija.

Mēs varam lietot sākotnējo - “Doždj”.

Šis “Doždj” gadījums ir būtisks ar to, ka tas ir kā patiesības mirklis, pagrieziena punkts pavisam citos mērogos, ja runājam par Krievijas opozīciju un par mūsu attieksmi pret viņiem. Tas, kas šajās dienās notika, ir milzīgs radikāls pagrieziena punkts.

Kas notika ar mūsu sabiedrību šajās dienās, ar mūsu izpratni par kaimiņvalsts cilvēkiem, kuriem esam devuši mājas?

Iepriekšējais ārpolitikas koncepts, ka Rīga varētu būt ģenerālštābs krievu opozicionāriem, opozīcijas medijiem, ja pareizi sapratu, nāca no ārlietu ministra, visticamāk ar Valsts prezidenta piekrišanu. Šī iniciatīva bija oriģināla un kaut kādā ziņā varbūt par forša. Bet tā bija riskanta - kā kazino - loterija. Likt uz to, ka Krievijā varētu notikt sacelšanās vai nu ielās, vai Kremlī un tad notiktu režīma maiņa, un to visu, protams, vadītu Rīgā bāzētie opozīcijas mediji, un tādā veidā Latvija nākotnē iegūtu priekšrocības attiecībā uz lielo kaimiņu. Mēs kaut kādā ziņā atkal būtu nospēlējuši latviešu strēlnieku lomu, tikai vēsturiski otrādi. Izskatās, ka šī loterija nenostrādāja. Piemēram, šajās dienās Viļņā notika kārtējā opozicionāru konference, kur viņu ekonomisti un politologi bija diezgan vienisprātis, ka režīms Krievijā ir ļoti stabils. Nav nekādu nedz ekonomisku, nedz politisku pazīmju, ka tas varētu mainīties, pat ja mainās pirmā persona. Tātad šīs cerības neattaisnojās, un neattaisnojās arī tās cerības, kuras tika liktas uz Krievijas opozīciju, viņu intelektuālajiem resursiem un viņu spējām. Bez šaubām, pārsteigums ir arī ukraiņiem un mums visiem, ka viņi vienkārši visu laiku izvēlējās pacifistisku pozīciju - mēs pret karu. Konkrētā veidā ar konkrētiem, pragmatiskiem soļiem par Ukrainas militāro uzvaru viņi nekad nav iestājušies. Tāpat viņi nekad nav aicinājuši uz bruņotu sacelšanos vai pretošanos Krievijā. Līdz ar to mēs viņus esam stipri pārvērtējuši. To abstrakti varētu nosaukt par Rinkēviča konceptu, kurš ir novecojis. Ideja bija laba, bet diemžēl nesanāca. Vajadzīgs jauns koncepts. Cik es saprotu, piemēram, Izraēlā netērē laiku cerībām, ka varbūt varētu pāraudzināt musulmaņus kaimiņvalstīs, un nelolo cerības, ka musulmaņi nāks pie prāta, metīs mieru uzbrukumiem un kļūs tādi paši kā mēs. Izraēla tādām muļķībām laiku netērē un turpina rūpēties par savu drošību. Ja pareizi esmu sapratis, arī igauņi pirms kāda laika ir nonākuši pie šī ārpolitikas koncepta. Viņi ir izvēlējušies Krievijas krievu problēmas nerisināt principā, tāpēc, ka tas nav svarīgi. Interesanti un kaut kādā ziņā bezjēdzīgi nodarboties ar viņu problēmām. Šāda tagad ir atklāsme.

Situācija liecina, ka ar šādu impērisko kaimiņu nāksies vien sadzīvot ļoti ilgu laiku. Kopš cara laikiem nekas jau nav mainījies - Krievijas impēriskā domāšana mazākumtautības vienmēr uzskatīja par zemāku šķiru. Bet jāsadzīvo būs. Kā sadzīvot?

Vilšanās šajās dienās ir tāda, ka impēriski domājošie ir Putina režīma atbalstītāji. Mēs viņus varam par saukt par idiotiem. Bet ir arī Krievijas liberālie impēristi. Viņos arī impērisma komplekss iesēdies tik dziļi, ka es gaismu tuneļa galā neredzu. Ļoti maz ir tādu, kuri ir sapratuši, ka ne tikai Putina režīms ir jāmaina, bet jāmaina arī krievu cilvēka apziņa.

Tas taču ir neiespējami!

Es personīgi pazīstu dažus cilvēkus, kuriem tas ir izdevies. Bet tie ir ļoti reti gadījumi. Manā priekšā daži ir atzinuši, ka viņos visu laiku bijusi iekšā šī impērijas sērga. To viņi ir apzinājušies un tagad cenšas no sevis to izdeldēt. Cerēt, ka tas izdosies lielākajai daļai, gan tā kā nevajadzētu.

Vai impēriskā apziņa bija tas pamudinājums, kādēļ TV ”Doždj” pārkāpa noteikumus un ēterā pauda atbalstu Krievijas armijai?

Trakākais ir tas, ka viņi to pilnīgi nejūt. Es maskaviešus pazīstu kā raibus suņus. Tas ir normāls maskaviešu snobisms. Viņi ar to savu Maskavas pierakstu domā, ka visa pārējā pasaule ir kaut kāda sādža. Pat ierodoties Amerikā, viņi tā izturas. Pret Rietumu pasauli viņi izturas ar pilnīgi nesaprotamu augstprātību. Tas ir viņu Molotova kokteilis - mazvērtības komplekss sajaukts ar pilnīgi nepamatotu lieluma māniju. Un galvenais - to viņi paši nejūt.

Un mums arī turpmāk ar šādu kaimiņu nāksies sadzīvot?

Jā. Tādēļ jau es arī visu laiku pieminu Izraēlu, kurā bieži uzturos. Viņu pieeja man šķiet pareiza. Mūsu situācija kļūst aizvien līdzīgāka. Viņi dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, taču atrodas nepārtrauktā gatavībā sevi aizsargāt. Nav tur ko šausmināties. Kopš arhaiskiem laikiem tā bija cilvēku eksistences pamatsituācija.

Pašreizējā situācija arī jums ir sāpīga? Maskavā iestudējāt teātri, komunicējāt ar kolēģiem.

Protams, esmu gājis cauri veselai rindai vilšanos. Jāatzīst arī savs naivums un kļūdas. Kaut vai taisīt to “Gorbačovu”. Man likās, ka tas varētu būt tāds partizānu gājiens Putina Krievijā. Vēlējos viņiem atgādināt par vārda brīvību, ka bija tāds Gorbačovs. Izrādās, ka no manas puses tas bija pilnīgi naivi. Mēs visi taču mācāmies. Kurš tad varēja paredzēt, ka šādi viss pagriezīsies.

Kādu jūs modelētu rītdienas Eiropu pēc kara?

Šodien tieši lasīju interesantu rakstu, kur viens krievu cilvēks “Doždj” kontekstā teica - vai tad cilvēkiem nav ienācis prātā, ka nākotnes brīnišķīgajai Krievijai atgriešanās Eiropā būs iespējama, balstoties tikai uz Austrumeiropas valstu akceptu, nevis uz Francijas vai Vācijas, kā viņi līdz šim bija pieraduši. Viņi nesaprot to, ka smaguma centrs Eiropā tagad ir Austrumeiropas pusē, pirmām kārtām Ukrainas, Polijas, Baltijas. Šis ir jaunais Eiropas smaguma centrs.

Kādu redzat Ukrainas rītdienu?

Variācijas var būt visdažādākās no sliktākajām līdz visfantastiskākajām. Visreālākais scenārijs - ar spēka palīdzību Krievijas armija tiks izspiesta no Ukrainas. Neesmu pārliecināts par Krimu. Pēc tam Ukraina saņems NATO palīdzību pretgaisa aizsardzībai, līdzīgu tai, kura aizsargā Izraēlu. Un tā sadzīvošana, iespējams, būs visu mūsu dzīvi. Dzīvosim ar domu, ka tur aiz sētas ir kaut kāda dīvaina civilizācija un mums jādara viss, lai tā būtu pēc iespējas vāja, lai tai nav spēka uzbrukt kaimiņiem. Tāpēc tagad ir pretrunīga situācija ar Navaļnija fondu. Fonda pamatideja ir cīņa ar korupciju. Citu ideju viņiem nav. Citas idejas par citu tēmu no viņiem nav dzirdētas. Paradoksāli, bet tagad pretkorupcijas cīnītāji Krievijā mums un Ukrainai ir vieni no visbīstamākajiem cilvēkiem.

Mums taču ir izdevīgi Krieviju novājināt. Jautājums: ko lai mēs darām ar to Navaļnija fondu? Ir vai nav viņi mūsu sabiedrotie? Man arī nav skaidras atbildes. Tas ir uzskatāms piemērs, kad nav saprotams, kas mums ir izdevīgi un kā rīkoties, lai būtu izdevīgi nevis Krievijas krieviem, bet mums.

Varbūt viņiem jāpieprasa oficiāli pozicionēties?

Nezinu. Par to pozicionēšanos. Bija pilnīgi skaidrs, ka “Doždj” auditorija bija Krievijas krievi - 15 miljoni skatījumu mēneša laikā. Ir pilnīgi neiespējami, ka viņi atrodas šajā frontes pusē un nerunās par “mūsu armiju”. Bez šaubām, tā ir viņu armija. Tas ir loģiski, bet šī dilemma ir atrisināma tikai tādā veidā, ka viņiem ir jāturpina strādāt no neitrālas valsts. Šī problēma ar “Doždj” agri vai vēlu piemeklēs ikvienu valsti, kura ir nostājusies Ukrainas pusē. Protams, ka viņi kaut kādā ziņā ir mūsu sabiedrotie. Kura gan varētu būt šī neitrālā valsts? Arī Kazahijā viņi iebrauktu auzās. Arī citās valstīs, tādās kā Gruzija. No vienas puses, Gruzija nepiemēro Krievijas bēgļiem sankcijas, bet man pazīstami cilvēki no Tbilisi stāsta, ka viņi ir nelaimīgi par tiem simt tūkstošiem, kas tur ir nomitinājušies uz visiem laikiem. Bija iebraukuši 700 000, no viņiem 100 000 palikuši.

Katrā ziņā šis gadījums ar “Doždj” kalpo par trigeru, lai Latvijas ārpolitiskā stratēģija tiktu pārdefinēta. Labi būtu, ja tas nenotiktu tajā Ārlietu ministrijas slepenajā pagrabā, kur telefoni neķer sakarus. Tam vajadzētu notikt sabiedriskā diskusijā.

Par ielu pārdēvēšanu un Puškina pieminekļa nojaukšanu - kāda ir jūsu pozīcija? Vai nebraucam otrā grāvī?

Manuprāt, tagad ir simt reižu svarīgākas problēmas.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.