Vācieši modificējuši nacistu nerealizēto jēdzienu “judenfrei” par pasaules glābšanai no pārapdzīvotības nepieciešamo “kinderfrei”.
Savu tagadējo nozīmi “kinderfrei” ieguva it kā tikai nesen līdz ar 2019. gada pavasarī izdotu grāmatu “Kinderfrei statt kinderlos”. Ne viens, ne otrs no šiem vārdiem nav skaidri un skaisti izsakāms latviešu valodā. Ar šo grāmatu Neatkarīgā jau ir iepazīstinājusi, atveidojot tās nosaukumu neizbēgami samocītā veidā “Bērnu nevarēšanas vietā negribēšana”. Līdzība starp “kinderfrei” un “judendrei” ir tieši tas, kāpēc arī latviešiem šis “kinderfrei” jāpatur vērā. Vēsturiskais precedents ir tāds, ka uzradās šeit vācieši ar savu “judenfrei” un padarīja arī Latviju par ebreju slepkavošanas vietu. Tagadējais “kinderfrei” ir pakārtots uzdevumam ne gadu simtos, bet gadu desmitos samazināt pasaules iedzīvotāju skaitu nepilniem 10 miljardiem līdz nepilnam miljardam. Darbības mērogu ziņā "judenfrei” izrādīsies tikai kā bērnu spēle attiecībā pret “kinderfrei”, kas neizbēgami skars arī Latviju.
Nelīdzēs atrunas, ka Latvijā jau tāpat piedzimušo skaits ir divreiz mazāks par nomirušo skaitu un Latviju jau 100 gadus nevar vainot par piedalīšanos pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumā. Šajos gados Latvijā ir bijuši daži iedzīvotāju skaita pieauguma periodi, bet, pirmkārt, vairāk uz mehāniskā nekā uz dabiskā pieauguma rēķina un, otrkārt, tādā tempā, kas tik un tā bija stāvēšana uz vietas, ja salīdzina ar iedzīvotāju skaita pieaugumu pa desmit reizēm pasaulē kopumā un līdz simts reizēm atsevišķās vietās. Ja šādas atrunas līdzētu, tad vāciešiem būtu vēl vairāk tiesību lepoties ar zemu dzimstību vai vienkārši ignorēt jautājumu, kas uz viņiem neattiecas. Tomēr notiek tieši pretējais. No tiem, kuri izmirst, tiek prasīts, lai viņi izmirtu vēl ātrāk, lai izglābtu pasauli jeb tos, kuri strauji vairojas, no viņu vairošanās sekām.
No vienas puses, tā taču ir neiedomājama, neiespējama un nepieļaujama nekaunība! No otras puses, tas ir pilnīgi dabiski un loģiski, ka tie, kuru ir vairāk un kuriem ir spēks turpināt vairošanos, diktē noteikumus tiem, kuru ir mazāk un kuriem spēka nav.
Lai vācieši turpmāk izmirtu vēl ātrāk, viņiem jāpilda dažādi paklausības uzdevumi, starp kuriem ir arī uzdevums ignorēt gan ar acīm, gan ar ausīm uztveramo analoģiju starp “kinderfrei” un “judenfrei”. No vācu avotiem izdevās atrast tikai vienu, kurā šī analoģija atzīmēta kopā ar faktu, ka analoģija tiek ignorēta: “Tas neizraisa nekādu sabiedrības sašutumu, ja Vācijā iznākusi grāmata prasa pasaulei kļūt “brīvai no bērniem” (kinderfrei), darinot šo vārdu kā atbalsi necilvēku vārdnīcā dotajam jēdzienam “brīvs no žīdiem”(judenfrei),” rakstīja vācu publicists Markus Kralls grāmatā “Globālais haoss”, kuras izdošanu nokārtojis no irāņiem cēlies un pašvaldības deputāta statusu Vācijā ieguvušais Ramins Paimani. Internets apliecina, nekāda sašutuma tiešām nav. Tur tagad jau ir simtiem ierakstu par to, kā lozungu “Kinderfrei statt kinderlos” popularizējusi tā autore Verena Bunšveigere (1980, Brunschweiger ir viņas bezbērnu laulībā iegūts uzvārds), un tikai daži ieraksti, kuros viņas darbošanās nosodīta. Un no tiem dažiem nosodošajiem ierakstiem tikai vienā, t.i., šeit citētajā, paskaidrots Vācijas situācijā jo īpaši kompromitējošā jeb sāpīgā izcelsme grāmatas nosaukumam; grāmatas autore vārdā saukta netiek.
Te jāpiebilst, ka skaitīti ieraksti, ko sagādājuši dažādi plašsaziņas līdzekļi, nevis atsauksmes jeb komentāri šo plašsaziņas līdzekļu platformās un sociālajos tīklos. Tā tomēr ir atšķirība, vai uzstājas izdevums un tā darbinieks ar savu vārdu un bieži vien arī seju, vai anonīms komentētājs. Komentāru sadaļā ne reti iegriežas veselais saprāts ar brīdinājumu, ka V. Brunšveigeres prasība izpildes gadījumā viņa, tāpat kā visi pārējie, vairs nesaņems pensijas, jo neesošas nākamās paaudzes nepelnīs pensionāriem naudu. Daži zinātāji piebilst, ka V. Brunšveigerei kā ģimnāzijas skolotājai pienāktos izdienas pensija no 55 gadu vecuma pretēji būtiski augstākiem pensionēšanās vecumiem Rietumeiropā strādājošo vairākumam.
V. Brunšveigere ir likusi uz spēles un zaudējusi savu skolotājas algu ap 40 tūkstošiem eiro par mācību gadu. Pēc grāmatas “Kinderfrei statt kinderlos” iznākšanas 2019. gada martā traci sacēla viņas skolēnu vecāki. Ar to viņai vajadzēja rēķināties, savā grāmatā apsaukājot savu audzēkņu mātes par mombijiem (mombie = māte + zombijs) un tēvus - par tētiotiem (daddiot: vācvalodas anglicisms daddy + idiots). Tikai šādi cilvēki ir spējīgi radīt bērnus, jo bērns pēc definīcijas apliecina savu vecāku nepilnvērtību. Bērni šādiem pieaugušajiem vajadzīgi, lai vismaz kādu laiku ap viņiem būtu vēl mazvērtīgākas būtnes, uz kuru rēķina izcelties un tādējādi apmierināt savu egoismu. No šādas publikas taču nevarēja gaidīt neko citu, kā vien prasību atlaist V. Brunšveigeri no darba. Sekoja partijas “Alternative fur Deutschland” (AfD) pieslēgšanās šai prasībai. Darbība notika Bavārijas zemē, kuras landtāgā pārstāvētās partijas AfD deputāts Markus Bauerbahs situāciju aprakstīja pilnīgi precīzi: “Ja skolotāja uzskata bērnus, kuri viņai jāmāca, par apgrēcību pret apkārtējo vidi, tad tas ir vairāk nekā problemātiski.” Rezultātā viņa tika palaista atvaļinājumā, ko izmantoja nākamās grāmatas uzrakstīšanai un publicēšanai 2020.gada martā. Jaunās grāmatas saturs ir iepriekšējās grāmatas pārvārījums. Neilgi pirms 2020/21. mācību gada sākuma savā “Facebooks” kontā pavēstīja nevis par atgriešanos skolā, bet par nonākšanu portāla “literaturkritik.de” štatā, kur tagad ražīgi publicējas.
Jāuzsver vēlreiz, ka visi citi ne tikai netiktu pieņemti, bet tiktu padzīti no publicistikas, ja atklātos, ka viņi tik tieši izmantojuši nacistu vārdnīcu, kā to darījusi V. Brunšveigere ar “kinderfrei - judenfrei”. Turpretī “kinderfrei” un tā autore vāciešiem ir jālolo.
Atbildot uz kādā no intervijām uzdotu jautājumu par atlaišanu no darba skolā V. Brunšveigere sāka ne tikai žēloties, bet arī liegties, ka atlaišanu viņa nebūt nav godīgi nopelnījusi. Nē, “ar manu publicistiku manam dienestam skolā nav nekāda sakara. Manuprāt, tās ir kurpes no diviem dažādiem pāriem, kurus nedrīkst sajaukt,” viņa apgalvoja. Te nu redzams, ka V. Brunšveigere nenomirs ne no prāta pārpilnības, ne no liekulības trūkuma. Šādā stilā taču arī sešu bērnu māte varētu taisnoties, ka viņas grāmatas pret bērnu radīšanu ir pilnīgi kaut kas cits: varbūt bērni seksa baudas dēļ un grāmatas - naudas dēļ, vai arī otrādi, ka bērni sagādā naudu (pabalstus), grāmatas - baudas (slavu) u.tml.
V. Brunšveigeres atbilde uz jautājumu par atlaišanu no darba skolā izskanēja kā iesildīšanās atbildei uz galveno jautājumu, kas tika uzdots citā intervijā: “Vai tomēr nebūtu prātīgāk, ja mēs atliktu sava dzīves veida mainīšanu, bet kaut ko iesāktu pret pārmērīgo cilvēku skaitu citās pasaules daļās?” Nē, “tas ir diezgan rasistiski un virspusēji,” atbildēja V. Brunšveigere. Proti, “30 afrikāņu bērni patērē tikpat daudz resursu, kā viens vāciešu bērns” utt. No tā, ka viens vecāku pāris Āfrikā neatstāj 30 pēcnācējus, V. Brunšbveigere secina, ka dzimstība Āfrikā nav jāierobežo vispār.
Resursu patēriņu V. Brunšveigere atbilstoši tagadējam stilam vienkāršo līdz CO2 emisijai, kas Rietumeiropā esot 58,6 tonnas gadā vienam cilvēkam. Tieši tas ir galvenais arguments, kāpēc nedrīkst dzimt bērni. To droši vien varētu paciest, ka bērnu parādīšanās apliecina viņu vecāku nepilnvērtību jeb nepiepildītās cerības paveikt kaut ko ievērojamu, ko vecāki pāradresē saviem bērniem, bērnubērniem utt. nezināmā nākotnē kaut pēc 1000 gadiem. No tā, ka pasaules pārapdzīvotība tik tiešām apdraud tūkstošgadīgo nākotni, V. Brunšveigere secina, ka labāk pārraut paaudžu pēctecību uzreiz.
Ļoti slidens ir veids, kā katram bērnam bagātajās valstīs tiek pierakstīta vaina par 58,6 tonnām CO2 gadā. Īstenībā šīs tonnas, ja tās vispār atbilst realitātei, iegūtas no visas saimnieciskās un jebkādas citas darbības, izdalot kopējo emisiju ar iedzīvotāju skaitu. Tieši bērni šajā darbībā piedalās relatīvi mazāk, ieskaitot šeit arī CO2 radīšanu ar darbībām, ko veic nevis bērni, bet pieaugušie bērnu dēļ. Ja gada laikā valstī nepiedzimtu neviens bērns, nesamazinātos CO2 izmešu daudzums, ko rada šīs valsts armija ar saviem tankiem, lidmašīnām, kuģiem, šāviņiem un raķetēm. Uz izmešu daudzumu samazināšanos nāktos gaidīt gadus desmit ar tādu pieļāvumu, ka valstis mierīgi noraudzīsies, kā sarūk to armijas, jo karavīrus attiecīgajā valstī vairs nevar savākt ne iesaukšanas, ne algošanas kārtība. Ticamāk, ka valstis iesaistīs armijās daudzus no V. Brunšveigeres minētajiem 30 nēģeriem, uz kuriem Eiropā (arī ASV, arī Kanādā, arī Austrālijā un vēl citur) tūlīt pat nāktos norakstīt tās pašas 58,6 tonnas CO2 gadā.
Loģiskās pretrunas V. Brunšveigeres un līdzīgos prātojumos signalizē, ka šādi prātojumi ir taisnošanās, uzdodot rietumeiropiešu nespēju radīt pēcnācējus par apzinātu izvēli, par pasaules glābšanu utt. Jau kopš 1972. gada viss iedzīvotāju skaita pieaugums Vācijā ir tikai mehāniskais pieaugums. Latvija pēc šāda rādītāja atpalika no Vācijas par gadiem divdesmit jeb vienu paaudzi. Arī tagad dzimstība, t.i., dzimstības koeficienti Latvijā ir augstāki nekā Vācijā par spīti Eiropas Savienības pūliņiem tos izlīdzināt pēc viszemākajiem rādītājiem savienībā. Pēc nacistu paraugiem darinātā “kinderfrei” laišana apritē tagadējā Vācijā it kā nejauši notika neilgi pirms tiem dzimstības samazināšanas pasākumiem, ko Latvija tagad īsteno Covid-19 aizsegā.
