Pēdējo mēnešu laikā ne vienā vien piena saimniecībā iebraukuši piena uzpircēji, kuri sola iepirkt pienu par augstāku cenu nekā esošais piena noņēmējs. Brīvajā tirgū tas, protams, nav aizliegts, taču iepriekšējo gadu rūgtā pieredze liecina, ka ne vienmēr solījumi tiek pildīti. Pēc aptuvenām aplēsēm atsevišķi uzpircēji un pārstrādes uzņēmumi zemniekiem kopumā bija palikuši parādā piecus miljonus eiro par nodoto pienu.
Daļa parādu ir dzēsta, daļu zemnieki vēl gaida, bet daža saimniecība piena parādu dēļ vispār pārtraukusi nodarboties ar piensaimniecību. Zemnieki, kuri iepriekš iekrituši šādu solītāju nagos un joprojām gaida samaksu par nodoto pienu, brīdina pārējos akli neuzticēties augstākas piena cenas solītājiem.
Latvijā ir vairāk nekā 50 piena pārstrādes uzņēmumu - lielāki un mazāki, aktīvāki un mazāk aktīvi, senāki un nesen dibināti, un visiem viņiem ir vajadzīgs piens, lai saražotu produkciju, ko pārdot. Brīžos, kad pēc piena pārstrādes produktiem (lielākoties industriāliem) pasaulē nav pieprasījuma un tie ir lēti, aktīvi lielākoties strādā tie, kuri ražo plaša patēriņa piena produktus - pienu, krējumu, biezpienu, sviestu. Savukārt brīdī, kad pasaulē parādās piena produktu deficīts, ar produktu cenu kāpumu vēlas nopelnīt ne viens vien uzņēmums, sākas cīņa par pienu kā izejvielu industriāliem produktiem. Tieši tas notiek arī šobrīd - zemniekiem tika solīta augstāka cena par pienu, lai atteiktos no esošā sadarbības partnera. Piensaimnieki atgādina, ka šāda situācija bija jau pirms vairākiem gadiem un zemnieki, kuri noticēja uzpircēju un atsevišķu uzņēmumu solījumiem, joprojām gaida savu naudu.
Sējas novada “Robežnieku” saimnieks Normunds Kalniņš ir viens no retajiem zemniekiem, kas par naudas atgūšanu no bijušā Saeimas deputāta un iekšlietu ministra Dzintaru Jaundžeikara saimniecības “Kalnbudes” par nodoto pienu cīnījās ar tiesas palīdzību. Viņš visās tiesu instancēs uzvarēja, bet naudu joprojām nav atguvis. Taču optimismu viņš nav zaudējis, jo naudu cer atgūt, turklāt notikušo N. Kalniņš uztver kā mācību. “Naudas zaudēšana un vēlākā tiesāšanās ar Dz. Jaundžeikaru mani padarīja gudrāku,” “Neatkarīgajai” teic N. Kalniņš.
Viņš atceras, ka sākotnēji, kad “Robežnieki” nolēma pārdot pienu Dz. Jaundžeikara “Kalnbudēm”, N. Kalniņam pat nebija radušās aizdomas, ka kaut kas varētu noiet greizi - Dzintara Jaundžeikara vārds viesa uzticību, “Kalnbudes” bija atradušas pienam noietu Polijā un zemniekiem solīja maksāt pat par 30% vairāk nekā citi piena noņēmēji. Un sākumā tā tiešām bijis - par pienu tika maksāta nolīgtā cena. Turklāt, pateicoties tam, visā Latvijā kāpa piena iepirkuma cena un arī vietējie pārstrādes uzņēmumi, lai noturētu sadarbību ar piena ražotājiem, sāka maksāt augstāku cenu. Diemžēl sadarbība ar Jaundžeikaru “Robežniekiem” beidzās bēdīgi. “Kalnbudes” palika parādā zemniekiem, arī “Robežniekiem”.
“Mums nevarēja ienākt prātā, ka šādā veidā Latvijā var izrīkoties ar zemniekiem, jo mēs jau tā esam Eiropā pabērnu lomā. Bet mūsu īpatnējā tiesas sistēma to pieļauj. Tagad Dz. Jaundžeikars nodibinājis jaunu piena uzņēmumu uz sievas vārda un bizness turpinās. Mani šokē, ka tas ir iespējams. Tos zemniekus, kas pārgāja uz jauno uzņēmumu, brīdināju, lai neuzkāpj uz grābekļa. Diemžēl viņi nepaklausīja,” sacīja N. Kalniņš.
Aģentūra LETA 2019. gadā vēstīja, ka Vidzemes rajona tiesas Limbažos, Valmierā un Madonā skatīja četru Vidzemes zemnieku saimniecību un vienas privātpersonas prasības pret bijušo iekšlietu ministru un kādreizējo Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāju Jaundžeikaru, kura piena uzpirkšanas uzņēmums “Kalnbudes” 2018. gadā bija palicis parādā par piegādāto svaigpienu. Lauku atbalsta dienesta (LAD) Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Kristīnes Ilgaža toreiz atzina, ka vairākas zemnieku saimniecības un privātpersona tiesā iesūdzējušas Dzintaru Jaundžeikaru, kura piena uzpirkšanas uzņēmums “Kalnbudes” 2018. gadā bija palicis parādā par piegādāto svaigpienu. Lauksaimnieki no uzņēmuma “Kalnbudes” tiesā vēlējās piedzīt vairāk nekā 110 000 eiro.
“Visās zemnieku pārstāvības lietās process tiesā pret SIA “Kalnbudes” pagaidām vēl nav noslēdzies, tiesvedība beigusies divās lietās ar prasības apmierināšanu zemnieku labā. Šobrīd vislielākais iesniegumu skaits ir par nodotiem, bet nesamaksātajiem liellopiem pagājušajā gadā. Uz 1. februāri tiesā iesniegti 46 šādi pieteikumi par liellopiem, bet par nodoto un nesamaksāto pienu ir četras lietas - kopā 50 pārstāvības lietas. LAD pieredze liecina, ka nereti pēc brīdinājuma vēstules saņemšanas atbildētājam un prasītājam tomēr izdodas vienoties par parāda atmaksu arī ārpus tiesas procesa,” “Neatkarīgajai” uzsvēra LAD Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Kristīne Ilgaža.
Dzintars Jaundžekars “Neatkarīgajai” apstiprināja, ka turpinās tiesu procesi, tāpēc viņš pagaidām atturas no komentāriem. Viņš piekrīt “Neatkarīgās” iepriekš paustajam, ka situācija šobrīd piena nozarē tiešām ir smaga, un pēc viņa vērtējuma tā nākotnē kļūs vēl sarežģītāka.
Līdzīgi kā N. Kalniņam arī Priekules pagasta z/s “Pauguri” saimniekam Uldim Innim nerādās ne mazākās šaubas, kad saimniecība uzsāka sadarbību ar Bauskas novada uzņēmumu “Baltic Dairy Board”, kas solīja labāku cenu par pienu. Turklāt ražotne bija jauna un moderna, toreiz to slavēja pat zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Diemžēl sadarbība neizvērtās tāda, kā cerēts. “Baltic Dairy Board” 2018. gadā sāka kavēt maksājumus un palika zemniekiem parādā. “Pauguri” netiesājās, bet piekrita uzņēmuma piedāvātajam kompromisam - daļējai parāda atmaksai. Summa, ko uzņēmums bija palicis parādā “Pauguriem”, bija tiešām liela. Saimniecībai nācās ņemt kredītu, lai varētu nodrošināt saimniecības darbu un realizēt iecerēto. Šobrīd “Pauguru” piens nonāk “Food Union”, kur no tā tiek gatavoti sieriņi “Kārums”, “Neatkarīgajai” stāstīja U. Innis.
Naudu par nodoto pienu “Baltic Dairy Board” palika parādā arī vienai no pirmajām Breša zemnieku saimniecībām - Stelpes pagasta saimniecībai “Berķi”, kura ar piena lopkopību nodarbojās jau kopš pagājušā gadsimta beigām. “Baltic Dairy Board” nesamaksātās piena naudas dēļ saimniecība pati iekļuva parādos un tai nācās skaidroties ar Valsts ieņēmumu dienestu. Saimnieks Gundars Šelfs 2018. gadā rakstīja atklātu vēstuli Valsts prezidentam, premjeram, Saeimai un toreizējai VID vadībai, taujājot, vai Latvijai ir vajadzīga saimniecība, kas maksā nodokļus. “Izrādās, nav vajadzīga,” “Neatkarīgajai” ar nožēlu teica G. Šelfs.
Lai izdzīvotu, saimniecība sākotnēji samazināja ganāmpulku, bet pēc tam pilnībā atteicās no piena lopkopības. “Žēloties par pagājušo nav vērts. Esam atraduši jaunu nodarbošanos,” optimistiski teic Gundars Šelfs. “Berķos” tagad tiek audzētas izcilas galda vīnogas.
Savukārt Lēdurgas pagasta saimniekam Mārtiņam Gierkenam, kas arī sadarbojās ar “Baltic Dairy Board” un kuram arī uzņēmums bija palicis parādā, naudu izdevās atgūt uzreiz. Arī ar Vescaules pagasta “Poteru” saimniecību “Baltic Dairy Board” ir norēķinājusies pilnībā. Naudu saimniecība atguvusi pērna gada pavasarī. “Poteri” pienu nodod kooperatīvam, un tas daļu piena šobrīd ved nodot uz “Baltic Dairy Board”. Pašlaik problēmu neesot.
Kooperatīvās sabiedrības “Audarmuiža” vadītājs Andis Eveliņš ir lepns, ka sabiedrībai pēdējos gados neviens piena pārstrādes uzņēmums nav palicis parādā. Pēc pirmās sliktās pieredzes ar “Kurzemes pienu” kooperatīvs vairs neuzticas nevienam uz vārda. “Lai būtu droši, ka par pienu tiks samaksāts ir jāprasa priekšapmaksa par vismaz divām nedēļām. Un tad, ja tiek kavēta samaksa, pienu godīgi nodod līdz pēdējam samaksātajam centam un draudzīgi šķiras. Protams, tas nenozīmē, ka visi piena pārstrādes uzņēmumi paši gribēs maksāt priekšapmaksu. Ir jāķer moments. Brīdī, kad piena trūkst un uzņēmumiem tas ir ārkārtīgi vajadzīgs, prasību par priekšapmaksu izdodas iekļaut līgumā,” ar padomu dalās Andis Eveliņš.
Zemniekiem ir bijusi rūgta pieredze arī ar citiem piena uzņēmumiem. Piemēram, Krimuldas pagasta saimniecībai “Silmalas” naudu par nodoto pienu palika parādā “Latvian Dairy”. Saimnieks Raimonds Veinbergs par naudas atgūšanu no “Latvian Dairy” vairs nedomā. Uzņēmums ir pasludināts par maksātnespējīgu. “Labākajā gadījumā atgūsim PVN,” spriež R. Veinbergs.
Savukārt Vilkpulkas pagasta z/s “Kalnbrindas” ievērojamu summu jau 2015. gadā palika parādā piensaimniecības kooperatīvs “Trikāta KS”. “Ne tikai neatguvām naudu par nodoto pienu, bet pat vēl dabūjām piemaksāt. Valsts atbalsts zemniekiem, jo īpaši mazajiem zemniekiem, ir ļoti vajadzīgs. Ceram, ka mūs sadzirdēs,” “Neatkarīgajai” teica “Kalnbrindu” saimniece Spodra Paukšena.
Tiesa, ne visi zemnieki, kuri tika apkrāpti, ir gatavi tiesāties vai stāstīt savu bēdu stāstu. Tādu ir vairāki simti, un parāda kopējā summa - vairāki miljoni. Aģentūra LETA vēstīja, ka 2019. gadā “Latvian Dairy” un “Baltic Dairy Board” kopumā zemniekiem par nodoto pienu bija parādā apmēram piecus miljonus eiro.
Medijos lasāms arī par citu par zemnieku nedienām ar piena pārstrādes uzņēmumiem. Piemēram, “Latvijas Avīze” aprakstījusi zemnieku rūgto pieredzi, ar ko viņi dalījās Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) pērn organizētajā diskusijā.
“”Latvian Dairy” stāsts bija par lielu krāpšanu, shēma shēmas galā - mākslīgi uzcēla cenas, un zemnieki nonāca psihozē. Piesola dažus centus vairāk, un zemnieki skrien. Līdzīgi kā Jaundžeikara gadījumā. Vairāk jārunā par biznesa ētiku, to, ka līgumi jālasa un jāpilda abām pusēm. Saimnieki uz to bieži uzķeras. Arī no mūsu kooperatīva vairāki biedri, pat valdē esošie, pārkāpa līgumus un aizskrēja nodot pienu citur, kur maksāja vairāk. Saprotu, ka katrs cents var būt no svara, bet visu laiku mainīt uzpircēju ir risks. Piensaimniecība ir tāda pati uzņēmējdarbība kā jebkura cita. Piena bizness vispār ir drausmīgs baumu, solīšanas, raustīšanās, individuālo piedāvājumu bizness. Bija laiks, kad Latvijā piena cena bija gandrīz lielākā Eiropā, par četriem centiem augstāka nekā Polijā. Tas bija nenormāli, un to vajadzēja ar prātu izvērtēt, saprast, ka tā nevar būt, nevis priecāties. Rezultātā daudzi kooperatīvi un ar piena biznesu saistītie smagi cieta. Saimniekiem būtu vairāk jāpaļaujas uz stabiliem sadarbības partneriem. Ja rīt Latvijā parādītos kāds, kas solītu četrus centus par piena litru vairāk, atrastos daudzi, kas aizmirstu gan to, ka tikuši apkrāpti, gan sāgu ar Jaundžeikaru,” citējot Balvu novada z/s “Līči” īpašnieku Jāni Auziņu, rakstīja “Latvijas Avīze”.
Saskaņā ar aģentūras LETA rīcībā esošo informāciju, “Latvian Dairy” 2017. gadā sāka darbu bijušajā “DK Daugava” piena pārstrādes rūpnīcā Jaunjelgavas pagasta Sērenē, savukārt 2018. gadā “Latvian Dairy” tika pasludināts par maksātnespējīgu. “Latvian Dairy” Latvijas zemnieku saimniecībām par piegādāto pienu kopumā palika parādā 2,7 miljonus eiro. 2019. gadā SIA “Latvian Dairy” piederējušo piena pārstrādes un siera ražotni iegādājās jaundibinātais piena pārstrādes uzņēmums “Sērenes piens”.
“Sērenes piena” īpašnieki ir Andris Eģītis un Jānis Ruskis, kuriem pieder attiecīgi 70% un 30% kapitāldaļu. Abi uzņēmuma īpašnieki ilgus gadus darbojušies pārtikas nozarē. Eģītis ir zvērināts advokāts, savulaik pildījis arī uzņēmumu “Laima” un “Gutta” padomes locekļa pienākumus, bijis padomes loceklis Čehijas pārtikas ražošanas uzņēmumā “Hame s.r.o.”. Savukārt Ruskis pārtikas rūpniecībā strādājis gan “Laimā” dažādos mārketinga un pārdošanas amatos, gan arī bijis uzņēmuma eksporta daļas vadītājs, no 2010. līdz 2014. gadam vadīja “Jaunpils pienotavu” un līdz 2016. gadam bijis arī kooperatīva “Piena ceļš” izpilddirektors. Abi īpašnieki guvuši ienākumus no savas profesionālās un privātās uzņēmējdarbības, kas arī ieguldīti “Sērenes piena” pamatkapitālā un investēti uzņēmuma attīstībā, vēsta LETA.
Aģentūras LETA rīcībā esošā informācija liecina, ka “Baltic Dairy Board” (iepriekš “Sigilo KV”) 2012. gadā izsolē iegādājās maksātnespējīgo piena pārstrādes uzņēmumu “Bauskas piens” un sāka būvēt piena rūpnīcu. Piesaistot arī Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu 1,7 miljonu eiro apmērā, tika iegādātas jaunas inovatīvas tehnoloģiskās iekārtas, lai ražotu produkciju ar augstu pievienoto vērtību. “Baltic Dairy Board” rūpnīca tika nodota ekspluatācija 2015. gada 22. decembrī, bet ražošana sākās 2016. gada 15. janvārī.
Šo uzņēmumu 2016. gadā apmeklēja toreizējais premjers Māris Kučinskis, toreizējais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, bet 2017. gadā arī toreizējais Valsts prezidents Egils Vējonis. Amatpersonas bija ļoti apmierinātas ar uzņēmumā redzēto.
“Šis ir pozitīvs piemērs starp piena pārstrādes uzņēmumiem, kas arī šajā sarežģītajā situācijā spēj rast risinājumu veiksmīgai darbībai, kļuvis par nozīmīgu Latvijas piena nozares dalībnieku un ieguvis atpazīstamību citur pasaulē piena/sūkalu proteīna produktu ražošanā, paraugs, kā ar inovatīviem produktiem var veiksmīgi startēt ārvalstu tirgos,” toreiz ražotni uzteica zemkopības ministrs Jānis Dūklavs.
2017. gadā laikraksts “Dienas Bizness” SIA “Baltic Dairy Board” bija ierindojis starp 500 Latvijas uzņēmumiem ar lielāko apgrozījumu, bet jau 2018. gadā “Baltic Dairy Board” nonāca starp uzņēmumiem, kas cietuši lielākos zaudējumus.
2018. gada janvārī un februārī uzņēmums sāka kavēt samaksu zemniekiem, bet martā pārtrauca regulāri iepirkt svaigpienu no piena ražotājiem. Tas tika skaidrots ar uzņēmuma vēlmi vairāk koncentrēties uz biotehnoloģisku produktu ražošanu, piemēram, daudzveidīgu GOS (galacto-oligosaharīdu) ražošanu sīrupa un pulvera veidā, bet līdz tam ražotos piena un sūkalu produktus bija plāns ražot tikai pēc pasūtījuma.
2018. gada vasarā Iecavas pagasta zemnieku saimniecība “Jumis” Zemgales rajona tiesā Bauskā iesniedza SIA “Baltic Dairy Board” maksātnespējas pieteikumu, jo uzņēmums bija palicis zemnieku saimniecībai parādā naudu par divu mēnešu periodā piegādāto pienu. “Baltic Dairy Board” lūdza tiesisko aizsardzību, un 2018. gada 18. maijā Zemgales rajona tiesa šo lūgumu apmierināja, ierosinot “Baltic Dairy Board” tiesiskās aizsardzības procesa lietu. Savukārt jau augustā Zemgales rajona tiesa apstiprināja “Baltic Dairy Board” iesniegumu par tiesiskās aizsardzības procesa pieteikuma atsaukšanu un civillietas izbeigšanu. 2019. gada maijā Zemgales rajona tiesa Bauskā atkal ierosināja SIA “Baltic Dairy Board” tiesiskās aizsardzības procesa lietu, bet decembrī to izbeidza.
2019. gadā lsm.lv vēstīja, ka “Baltic Dairy Board” ir palicis zemniekiem parādā. Zemnieku saimniecības “Pauguri’’ saimniekam Uldim Innim Bauskas uzņēmums “Baltic Dairy Board” bija parādā vairāk nekā 160 tūkstošus eiro par nodoto pienu. Viņa saimniecībai šī summa ir astoņu mēnešu algu izmaksas darbiniekiem. Tas piena lopkopības saimniecībai radīja arī problēmas ar savām saistībām, un nācies ņemt kredītu.
Pagājušā gada pavasarī par piena pārstrādes uzņēmuma “Baltic Dairy Board” lielāko īpašnieku kļuvis Lietuvā reģistrētais piena pārstrādes uzņēmums “Vilkyškiu pienine” liecina LETA rīcībā esoša informācija. Tagad “Baltic Dairy Board” kapitāldaļas 70% apmērā pieder uzņēmumam “Vilkyškiu pienine”, savukārt 30% SIA “KIK Asset Management” .
“Baltic Dairy Board” vadītājs Kaspars Kazāks “Neatkarīgajai” sacīja, ka uzņēmums jau ir dzēsis gandrīz visus parādus zemniekiem, palikusi vien kāda astīte - aptuveni pieci procenti.
Banka “Citadele” šā gada janvārī piešķīra 4,5 miljonu eiro aizdevumu piena pārstrādes ražotnei Bauskā “Baltic Dairy Board”, informēja bankas “Citadele” pārstāvji.
