Par informācijas izplatīšanu, ko Krievijas varas iestādes uzskata par bruņotos spēkus apmelojošu, draud cietumsods līdz trim gadiem vai naudas sods no 700 000 līdz 1,5 miljoniem rubļu.
Šīs nedēļas sākumā Rīgā ieradās vairāki ļoti ietekmīgi pasaules politiķi. Pirmdien ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens un Izraēlas ārlietu ministrs Jairs Lapids, otrdien Kanādas premjerministrs Žistēns Trudo, Spānijas premjers Pedro Sančess un NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs. Visi viņi tikās ar Latvijas augstākajām amatpersonām. Kādu ziņu viņiem nodeva Levits, Kariņš, Rinkēvičs, un kādu viņi mums?
Pēc Krievijas agresijas Ukrainā nekas vairs nebūs kā agrāk un Latvijas robeža ar Krieviju un Baltkrieviju būs, tēlaini izsakoties, kā okeāna krasts. Tikai šajā okeānā nevarēs ne kuģot, pat ne peldēties vai pabradāt, jo tas būs toksisks – tāds kā gudrona dīķis. Un tā visticamāk būs ilgi. Un tas vēl ir viens no labākajiem scenārijiem. Par sliktākiem scenārijiem negribas pat domāt.
Tas, ka vēl svētdien, desmitajā dienā pēc kara sākuma, Makrons pacietīgi pusotras stundas klausījās Putina “lekciju” par to, kā Rietumi visus šos gadus Krievijai darījuši pāri, liecina par daudz ko. Tas liecina, ka pasaule, vai vismaz Francija noteikti, vēl nav sapratusi, kas notiek. Kāpēc to tik droši var teikt?
„Ļoti drīz Krievijas iedzīvotāji sajutīs pamatproduktu deficītu. Es nerunāju par visādiem aifoniem, kuru imports jau ir apturēts, bet gan par pārtiku, apģērbu, automobiļiem, sadzīves tehniku,” saka Čikāgas universitātes doktors, ekonomikas profesors Maksims Mironovs. Apkopojot dažādu avotu informāciju, palūkosimies uz kaimiņzemes perspektīvām.
Ukrainā pašlaik notiek karš, kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci. Cilvēki ir spiesti bēgt no briesmīgā posta un nāves. Pēc BBC datiem, pašlaik jau vairāk nekā miljons Ukrainas iedzīvotāju ir šķērsojuši Ukrainas robežu ar Rumāniju, Poliju un citām kaimiņvalstīm. Tiek lēsts, ka valsti pametīs aptuveni četri miljoni cilvēku, taču šis vēl var nebūt pēdējais skaitlis. Iespējams, bēgļu būs vēl vairāk.
Šajās dienās tiek vilktas dažādas paralēles un piemeklētas analoģijas. Vieni Krievijas iestigšanu Ukrainas karā salīdzina ar Vjetnamu, citi norāda, ka Krievija strauji slīgst Ziemeļkorejas virzienā.
ANO Ģenerālajā asamblejā 2. martā notika balsojums par rezolūciju, kurā tika pausts starptautiskās sabiedrības nosodījums Krievijas agresijai pret Ukrainu un nosodīta Baltkrievijas iesaiste šajā karā.
Cik liela ir krievu nācijas (Krievijā) un krievu tautības cilvēku (citur pasaulē, tajā skaitā Latvijā) vainas daļa pie tā, kas šobrīd notiek Ukrainā? Lai arī šis jautājums var likties otršķirīgs, jo tagad svarīgākais ir novērst pasaules karu, atbildēt uz to ir ārkārtīgi būtiski, lai nespertu nepareizus soļus, balstoties uz aplamu informāciju.
Jau noslēdzas pirmā nedēļa, kopš Krievija sākusi karu pret Ukrainu. Ja Vladimiram Putinam bija ieplānots zibenskarš (ātra un viegla uzvara), tad Putina un Krievijas militāristu iecerētais nav izdevies. Lai gan vairākos virzienos Krievijas armijas kontrolē ir nonākušas daudzas Ukrainas pilsētas, kopējais Krievijas armijas pārvietošanās ātrums pat Ukrainas dienvidu daļā neliecina par panākumiem.
Krievijas sāktais karš pret Ukrainu ir radījis bēgļu straumes. Pagaidām Latvijā ir kādi trīs vai četri simti bēgļu, bet jādomā, ka šeit nonāks daudzi tūkstoši.
Lai arī pasaules ziņu aģentūras un tādi raidorganizāciju milži kā BBC un CNN par karu Ukraina ziņo 24 stundas diennaktī bez pārtraukuma, šajās reportāžās iezīmējas kāds būtisks elements, kurš ir viens no šī kara izcelšanās cēloņiem.
Patiesi smagās sankcijas, kuras Ukraina gaidīja astoņus gadus, par kurām Rietumi runāja astoņus gadus, bet līdz šim tālāk par runām netika, beidzot ir ieviestas.
Svētdienas pēcpusdienā Kremļa pilnībā kontrolētā ziņu aģentūra “RIA Novosti” publicēja videoreportāžu, kurā Putins uzdod saviem “consiglieri” Šoigu un Gerasimovam sagatavot stratēģiskos atturēšanas ieročus (kodolieročus) īpašā kaujas gatavībā. Citiem vārdiem, neslēpti draudēja visai pasaulei. Tas faktiski nozīmē netiešu atzīšanos, ka Ukrainas kampaņa ir izgāzta. Ja ne militārā ziņā, tad politiski noteikti.
Pirmās kara dienas vakarā tika izsludinātas jau iepriekš piesauktās un, jādomā, jau iepriekš gatavotās “neiedomājami” smagās sankcijas. Cik šīs sankcijas bija smagas, parādīja nākamās dienas, tas ir, piektdienas, rīts Maskavas biržā, kur tirdzniecība atsākās ar indeksu 22% kāpumu.
Ar putojoša šampanieša strūklām Čehijā, Ostravas pilsētā, rūpnīcas “Škoda Vagonka” montāžas cehā tika “apmazgāti” jaunie elektrovilcieni, kuriem jau šogad jāsāk pārvadāt Latvijas pasažierus.
24. februāra rīts sākās ar nepieteikta kara sākumu starp Krieviju un Ukrainu. Jau piecos no rīta pēc Latvijas laika tika slēgta gaisa telpa civilai aviācijas satiksmei Krievijas dienvidrietumos, bet stundu pēc tam visos Krievijas telekanālos tika paraidīts Krievijas prezidenta Vladimira Putina paziņojums par militāra iebrukuma (karadarbības) sākšanu Ukrainā.
Ceturtdienas rīts atnesa ziņas, kuras bija neizbēgamas kopš Putina pirmdienas uzrunas televīzijā, kurā viņš skaidrāk par skaidru lika saprast, ka Ukrainas valstiskuma likvidācija (militāras operācijas ceļā) ir neapspriežams jautājums.
Krievijas prezidenta Vladimira Putina lēmums atzīt Ukrainas Doņeckas un Luhanskas separātisko republiku neatkarību ir izsaucis asu rietumvalstu reakciju. Šoreiz tā ir skarbāka nekā bija pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas. Pret virkni Krievijas politiķu, uzņēmēju un amatpersonu ir noteiktas sankcijas. Sankcijas ir arī pret divām Krievijas valsts bankām utt.
