Tautā iemīļotajam aktierim un režisoram Intaram Rešetinam šajās dienās nācās izbaudīt jauno, “liberālo” realitāti pēc tam, kad viņš pie šā attēla atļāvās pierakstīt: “Kurp virzāmies?”
Pēc šī it kā nevainīgā jautājuma pret Rešetinu tika izvērsts masīvs virtuālais mobings labākajās totalitāro sektu tradīcijās, apvainojot “atpalikušo” aktieri neiecietībā, homo/transfobijā un putinismā (?!), jo minēto fotogrāfiju aktīvi izmantojot arī Kremlis savos propagandas nolūkos.
Jāpaskaidro, ka Parīzē 14. jūlija (Bastīlijas ieņemšanas) svinībās uzņemtajā fotogrāfijā redzama ASV Sabiedrības veselības dienesta admirāle Reičela Levīna un ASV kodolinženieris Sems Brintons. Reičela Levīna 2011. gadā noslēdza dzimuma maiņas procesu, un abi ir LGBTQ kopienas aktīvisti.
Var tikai piekrist, ka apspriest citu cilvēku tērpus vai fizisko izskatu nav labais tonis, taču tāpat jāpiekrīt, ka tā ir samērā plaši izplatīta prakse, ja vien apspriežamais cilvēks nav nosacīti “aizsargājamo” sarakstā. Dažādu politiķu vai influenceru ģērbšanās stilu katrs var apsmiet, apņirgt cik vien tīk, tāpēc no šī aspekta pārmetumi Rešetinam ir nedaudz “aiz matiem” pievilkti.
Par šo nelielo incidentu varētu arī nerakstīt, jo ikvienai publiskai personai pašai būtu jāsaprot, ka mūsdienās, gluži tāpat kā jebkuros citos laikos, ir sava labās uzvedības etiķete un šajā etiķetē izrādīt kaut mazāko mulsumu par vīrieti kleitā vai sieviešu kurpēs nozīmē parādīt tikai savu “atpalicību”. Savu nepiederību “smalkajai sabiedrībai”. Rešetins drīz vien apjauta šo savu kļūdu un ierakstu dzēsa. Jautājums izsmelts, un ejam tālāk.
Problēma ir cita. Eiropā pēc gandrīz astoņdesmit miera gadiem atkal ir sācies postošs, asiņains karš, kurā bojā iet cilvēki. Tūkstošiem un desmitiem tūkstošu cilvēku. Nevienam nav pat ne mazākās nojausmas, cik vēl cilvēku dzīvību šis karš aiznesīs, līdz tas tiks izbeigts un absolūtais ļaunums būs neitralizēts (uzvarēts).
Pilnībā piekrītu, ka karš nevar būt attaisnojums cilvēku morālās latiņas pazemināšanai, taču vienlaikus jādomā, vai karš ir īstais brīdis sociālajiem eksperimentiem un to popularizēšanai. Kā mēdz teikt sociālajos tīklos - tikai jautāju. Bildē redzamais admirālis kleitā un sieviešu kurpēs nerada pārliecību, ka Francijā, kur šī bilde uzņemta, visi saprot situācijas nopietnību, kas kā eksistenciāls drauds nāk no Putina Krievijas.
Ja Rietumu politiskā šķira demonstrētu vienotu, neiedragājamu apņēmību dot asu pretsparu Putina agresīvajiem plāniem, tad nerastos nekādi jautājumi. Diemžēl vienīgā neiedragājamās apņēmības demonstrācija ir asi, kolektīvi uzbrukumi tādiem kā Rešetins, kurus par mazāko atkāpi no “ģenerālās līnijas” var apvainot nepietiekamā iecietībā pret tā dēvēto kvīru kopienu.
Nav runa tikai par Latviju un konkrēto Rešetina tvītu. Runa ir par Rietumu pasauli kopumā. Pārliecība, ka visa “civilizētā” pasaule ir pēc Koelju parauga sadevusies rokās, lai palīdzētu Ukrainai pārvarēt tai uzklupušo ļaunumu, nav. Katru reizi, kad Rietumu līderi ver vaļā muti un sāk runāt par “krīzi” vai “konfliktu” Ukrainā (tāpat kā Krievijas amatpersonas cenšoties nelietot vārdu - karš), nepazūd sajūta, ka viņi pa muti viļā karstu kartupeli, kuru vislabprātāk izspļautu. Tikai nekādi nevar atļauties to darīt. Tad nu mokās, cenšoties kaut kā izspraukties starp Scillu un Haribdu; starp atbalstu Ukrainai un centieniem pārāk nesadusmot Putinu.
Latvijā aizsardzības ministrs Artis Pabriks skaitās viens no tiem politiķiem, kurš ir dedzīgs Ukrainas aizstāvis un nelokāms Putina politikas pretinieks. Taču ne velti lietoju vārdu - skaitās, jo arī viņš nonācis zem pazīstamā Putina režīma kritiķa un atmaskotāja Aleksandra Ņevzorova ironijas uguns. Var jautāt - kas tāds Ņevzorovs ir, ka viņš jāņem par kritēriju, vērtējot, cik kāds dedzīgs vai nepietiekami dedzīgs Ukrainas aizstāvis? Kas viņš tāds, lai viņā ieklausītos?
Ņevzorovs ir plaši pazīstams bijušais impērists un neslēpts rašists vēl no perestroikas laikiem. Ilgus gadus viņš bija Krievijas politiskās šķiras impēriskā gala mīlulis un šajās aprindās gaidīts viesis. Tāpat kā Putins un viņa komanda, arī Ņevzorovs nāk no Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) un labi pazīst ne tikai režīma redzamos, bet arī aizkulišu darboņus. Viņš ir arī bijis vairāku sasaukumu Krievijas Valsts domes deputāts. Citiem vārdiem, ārkārtīgi labi informēts cilvēks, kurš turklāt, kā pats atzīst, visu šo impērisko halucināciju drudzi pats uz savas ādas izslimojis.
Pēdējais aspekts ir īpaši svarīgs, jo nav labāka slimības sapratēja kā tas, kurš pats to līdz matu galiņiem pārcietis. Neceļos nogājušo jauniešu glābējs Edijs Klaišis diez vai spētu atrast tik labu kontaktu ar saviem “glābjamajiem”, ja savulaik pats nebūtu šo rūgto biķeri līdz mielēm izdzēris. Tā arī Ņevzorova kādreiz pārslimotais impērisms ļauj viņam labāk izprast putinisma šausminošo būtību. Ko par Pabriku saka Ņevzorovs?
“Telegram” kanāla “NEXTA Live” ziņu, kurā citēts Pabriks: “Ukraina ir tik ļoti novājinājusi Krievijas armiju, ka Krievija uzdrošinātos sākt jaunu karu ne agrāk kā pēc diviem gadiem,” Ņevzorovs komentēja šādi: “Njā. Diemžēl arī Latvija turpat. Tagad arī viņa kopā ar visu pārējo Eiropu un ASV taisās demonstrēt to fenomenālo puņķu rīšanu, kura ļāva Krievijā izveidoties fašismam un diktatūrai. Kad bija iespēja atbrīvoties no problēmas divu stundu laikā, Eiropa astoņus gadus mirkšķināja acu plakstiņus un gaidīja šausminošā murga izaugšanu. Sagaidīja. Un tagad, tā vien šķiet, taisās vēl pāris gadus vienkārši kratīt ar pirkstu, gaidot, kamēr Putinam atkal izaugs Ukrainā izsistie ilkņi. Ņevzorovs.”
Mūsu civilizāciju visvairāk apdraud tieši šī, Ņevzorova vārdiem runājot, fenomenālā puņķu rīšana, nevis Rešetina biklais jautājums - kurp virzāmies? Lai gan arī uz Rešetina jautājumu būtu vēlams dzirdēt jēgpilnu atbildi, ne tikai zākāšanos par jautātāja “tumsonību”. Patiešām - uz kurieni?
