Pirms nedēļas rakstīju, ka Krievijas armijas sakāve pie Harkivas agri vai vēlu atspoguļosies politiskās konsekvencēs. Nupat Samarkandā Uzbekistānā notikušajā Šanhajas sadarbības organizācijas valstu samitā šīs politiskās konsekvences parādījās pat ļoti skaidri.
Vispirms atcerēsimies, kāda bija situācija pirms Putina uzsāktā iebrukuma Ukrainā šā gada 24. februārī. Līdz tam viņš uzvedās uzsvērti bravūrīgi, pat diplomātiski nepiedienīgi. Visiem lika sevi gaidīt, ieskaitot nu jau nelaiķi Anglijas karalieni un Romas pāvestu. Par parastiem politiķiem pat nerunājot. Savulaik ASV valsts sekretāram Džonam Kerijam viņš lika sevi gaidīt uzgaidāmajā telpā trīs (!) stundas.
Vēl pagājušā gada decembrī Krievija izvirzīja ultimātus NATO, un ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs rupjā formā lika NATO valstīm aizvākties līdz 1997. gada robežām “ar visām parpalām”. Tiekoties pie aerodroma izmēra galda ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, Putins par Ukrainu atļāvās paņirgāties jau uz jēlību robežas, sakot: “Patīk, nepatīk, paciet, manu skaistulīt.”
Arī pasaule, kaut to tā atklāti neatzina, patiesībā no Krievijas diezgan stipri baidījās. Galu galā - otrā stiprākā armija pasaulē. Vēl 23. februārī šos vārdus par otro stiprāko armiju pasaule izrunāja bez mazākās ironijas. Vienkārši kā faktu. Bezmaz vai neapstrīdamu. Nav ne mazāko šaubu, ka arī pats Putins bija pilnīgi pārliecināts, ka viņa rīcībā ir armija, kura dažu dienu laikā (pat bez kodolieroču izmantošanas) var no zemes virsas noslaucīt gandrīz visas pārējās pasaules armijas, izņemot ASV, Ķīnas un vēl varbūt dažu valstu armijas. Tā domāja ne tikai Maskavā.
Ko mēs redzam tagad? Vispirms aplūkosim fotogrāfiju no šīs “draudzīgās” “īstu” vīru (lasi: diktatoru) pasēdēšanas pie galda. Kur tur ir Putins? Viņu pirmajā brīdī pat grūti ieraudzīt. Tur acīmredzami dominē pavisam citi “riktīgie” veči. Putins tur sēž kā sīks, neievērojams večuks, kuru “lielie” pieaicinājuši pie galda aiz cieņas pret viņa sirmajiem matiem un kādreizējo autoritāti. Bet tagad nekādas autoritātes vairs nav.
Īpaši uzkrītoša ir Azerbaidžānas līdera Ilmhana Alijeva demonstratīvi neatkarīgā poza, par spīti tam, ka Azerbaidžānas armija pēdējā laikā regulāri provocē Armēniju. Pēdējā ilgus gadus bija naivi paļāvusies uz Krievijas protekciju. Taču tagad izrādījās, ka Krievijas protekcija ir caura kā reketieru “jumts” - samaksu iekasē, bet ja reāli nākas aizstāvēt, tad tikai noplāta rokas, ko šajās dienās tā izdarīja gluži oficiāli, atsakoties iejaukties kārtējā Armēnijas - Azerbaidžānas konfliktā.
Tā kā no 2023. gada 1. janvāra šajā “jumta” organizācijā “Kolektīvās drošības līguma organizācija” (ODKB, krievu transkripcijā) savu dalību aptur Kazahstāna, bet Armēnijai šī organizācija nekādu drošību nodrošināt nespēj, tad vairums analītiķu uzskata, ka arī šī organizācija pavisam drīz atmirs dabīgā nāvē. Tāpat kā visādas SNG un citas Krievijas impēriskās jūtas uzturošas struktūras, kurās vēl nesen pārliecinoši dominēja Krievija.
Šajā ziņā
ļoti zīmīga bija Kazahstānas prezidenta Kasima Žomarta Tokajeva nesenā vizīte Baku pie Alijeva. Lai gan abi krievu valodu prot tikpat kā dzimto valodu, viņi savā starpā demonstratīvi sarunājās angļu valodā. Tas bija skaidrs signāls Putinam, ka viss cauri. Krievijas dominance bijušās PSRS telpā ir beigusies.
Nevēlamies neko kopīgu ar jebko, kur kaut mazākajā mērā jaušama “krievu pasaules” smaka.
Lai nevienam nebūtu nekādu pārpratumu, Ķīnas vadonis Si Dzinpins pirms ierašanās Samarkandā bija īsā vizītē Kazahstānā, kur, stāvot blakus Tokajevam, skaidri deklarēja, ka stingri iestājas par Kazahstānas teritoriālo integritāti. Skaidri liekot saprast visiem Kazahstānas sadalīšanas saldo fantāziju cienītājiem Kremļa TV, ka publiska šīs tēmas apsūkāšana kļūst pazemojoša viņiem pašiem.
Šā gada 19. jūlijā Teherānā Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, tiekoties ar Putinu, lika pēdējam divas minūtes sevi gaidīt. Video ar šīm divām minūtēm, kuru laikā Putinam bija grūti noslēpt šo sev tik neierasto stāvokli, kādā viņš visus šos gadus bija nostādījis citus, aplidoja visas pasaules sociālos tīklus. Tagad Samarkandā līdzīgu attieksmi atļāvās nodemonstrēt pat Kirgizstānas prezidents Sadirs Džaparovs. Tiesa, ne divas minūtes, bet tomēr.
Tā uzsvērtā godbijība, kāda Centrālāzijā tika demonstrēta pret Putinu vēl pavisam nesenā pagātnē, ir pagaisusi kā rīta migla. Jāuzsver, ka Austrumos visiem šiem cieņas izrādīšanas “sīkumiem” tiek piešķirta milzu nozīme. Tieši uz šīm niansēm balstās visa turienes dzīves kārtība.
Samarkandas samits parādīja visai pasaulei, ka Putina pašuzpūstās varenības ēra ir beigusies. Nekādas “otrās stiprākās” armijas viņam nav. Viņam vispār nav armijas. Viņam ir tikai laupītāju un marodieru banda, kas tagad, kad internetā klīst neapgāžami pierādījumi par Prigožina “Vagner” grupas kaujinieku rekrutēšanu Krievijas cietumos un zonās, vairs nav nekāds tēlains salīdzinājums, bet visparastākā realitāte.
Bet kā tad Krievijas “lielais draugs” Ķīna? Par Ķīnu jau sen nevienam nav nekādu ilūziju. Tā tiešām ir valsts, kurai nav nekādu citu “augstāku”, “ideoloģisku” vai “morālu” interešu kā viens savas egoistiskās, pragmatiskās, materiālās intereses bez mazākā sentimenta. Ķīnas “draudzība” ir draudzība tiktāl, cik tā ir izdevīga. Tas arī atspoguļojās Sji un Putina tikšanās rezultātos. Vārdos draugi un atbalsts, darbos - neko tādu, kas varētu sarežģīt daudz svarīgākās ekonomiskās attiecības ar ASV un ES. Par kaut kādām militārām sadarbības formām pat nerunājot.
Neaizrausimies. Skaidrs, ka Putina varas resurss vēl ir pietiekams, lai viņš vismaz Krievijā kādu laiku vēl varētu justies drošs. Vēl ir pilna Eiropa, arī Ziemeļamerika ar noderīgajiem un apmaksātajiem idiotiem, nemaz nerunājot par trešās pasaules valstīm, kur jebkurš, kurš ir pret ASV, ir “labais”. Pat ja viņš ir īsts cilvēkēdājs. Tā ka Putinu jau pilnībā norakstīt ir pāragri, bet tā vien izskatās, ka “veiksme” jeb, kā mēdza teikt kāds viņa līdzinieks, providence no viņa ir novērsusies. Ar to arī visu pasauli apsveicam.
