Nevalstiskām organizācijām zems reitings tāpēc, ka viena to daļa iztop valdošajai varai

Sabiedrība par atklātību “Delna” apgūst tai atvēlētos līdzekļus tukšās, bezjēdzīgās kampaņās, no kurām nav nekādas jēgas. Tāpēc nav brīnums, ka visu sabiedrisko organizāciju kopējais reitings Latvijā ir gaužām zems © Ilze Zvēra/F64

Pētījumu centrs SKDS ir noskaidrojis sabiedrības uzticēšanās indeksus un reitingus dažādām Latvijas institūcijām, tostarp arī nevalstiskajām (sabiedriskajām) organizācijām, kas ir dažādas biedrības un nodibinājumi. Pētījumā konstatēts, ka kategorijā “Visi iedzīvotāji” nevalstiskajām organizācijām ir negatīvs reitings – mīnus 4,4. 2021. un 2020. gadā 40% respondentu ir pauduši, ka neuzticas tām. Bet bija laiks, kad uzticības līmenis tām bija jūtami augstāks – 2010. gadā 31% neuzticējās.

Kas tad īsti ir noticis, kāpēc tik vājš rezultāts? Nevalstiskās organizācijas taču ir tik skaisti - tie ir sabiedriski aktīvi cilvēki, kas biedrojas, kad tiem ir kādas kopīgas intereses kādā nozarē vai problēmā - biškopji, dzīvniekmīļi, botāniķi, invalīdu un sporta organizācijas, pedagogi un sabiedrisko attiecību speciālisti - visi biedrojas. Latvijā ir vairāk nekā 12 000 sabiedrisko un nevalstisko organizāciju. Neba nu šo organizāciju dēļ sabiedrība tik ļoti tām neuzticas.

Problēma laikam slēpjas tajā apstāklī, ka viena daļa nevalstisko organizāciju tā īsti neatbilst to definīcijai - “Nevalstiska organizācija ir legāli nodibināta fizisko vai juridisko personu organizācija, kas darbojas neatkarīgi no valsts vadības”. Atslēgas vārdi te ir “neatkarīgi no valsts vadības”.

Starp nevalstiskajām organizācijām ir arī tādas, kas pēc savas būtības ir politisko partiju piedēkļi, gluži kā partiju struktūrvienības, kas visu savu darbību vērš uz neobjektīvu ūdens liešanu uz kāda politiskā spēka vai novirziena dzirnavām.

Tāda ir, piemēram, “Sabiedrība par atklātību - Delna”, kas it kā ir sabiedriskā labuma biedrība, kuras darbības mērķis ir veicināt demokrātiskas sabiedrības veidošanos, sekmējot informācijas atklātību un korupcijas novēršanu. Taču realitātē šī biedrība ir darbojusies kā partijas “Jaunais laiks” “atbalsta grupa”. Vēlāk kā “Vienotības” un “Jaunās Vienotības”, partijas “Attīstībai/Par!” un arī Jaunās konservatīvās partijas politizēta un liekulīga izpalīdze. Viss, ko dara citas partijas, vietējie uzņēmēji, caur šīs organizācijas prizmu tiek vērtēts kā korupcija, bet “labie” tai ir politiskie spēki, kas pašlaik ir pie varas. Diezin vai sabiedrība to neredz. Tamdēļ arī kopējo visu nevalstisko organizāciju reitingu tas grauj. “Delna” ir cienījamas starptautiskās pretkorupcijas organizācijas “Transparency International” sastāvdaļa, taču tās darbība Latvijas iekšpolitikā ir ilgstoši bijusi tendencioza - “labie” politiķi tiek piesegti, bet pret “sliktajiem” tā ir vērsusi niknus, ne vienmēr pamatotus uzbrukumus.

Vēl ir organizācija “Providus”, kas nodarbojas ar visu to pašu, ko “Delna” - tāda pati tendenciozitāte un liekulīga iztapšana “pareizajiem” politiskajiem spēkiem, kuri atrodas “pareizajā vēstures pusē”.

Turklāt pēdējos gados šīs organizācijas neatrod sev īsti izmantojumu, ir stipri dezorientētas, jo pie varas ir to favorītspēki - valstī, Rīgā. Neies taču brukt virsū savējiem.

Principiāla pretkorupcijas organizācija uzbruktu, bet šīs nav principiālas.

Vēl Latvijā ir virkne šauru interešu organizāciju, kā, piemēram, “Mozaīka”, kas dibināta ar mērķi uzlabot LGTB cilvēktiesības Latvijā. Te neko nevar pārmest, jo katram un visiem ir tiesības biedroties. Ja “Mozaīka” uzskata, ka Latvijā gejiem, lesbietēm un transpersonām ir par maz cilvēktiesību, lai nu tā būtu. Iespējams, atbildot uz jautājumu par nevalstiskajām organizācijām, respondentiem viena no pirmajām, kas ataust prātā, ir bijusi “Mozaīka”. Bet, ja respondents ir savos uzskatos konservatīvs, tad diezin vai “Mozaīka” viņam vieš uzticību.

Ne visai izcils reitings ir arī arodbiedrībām - mīnus 2,1 starp visiem iedzīvotājiem. Tas nav ļoti slikti, bet nav arī pārāk labi. Vecāka gadagājuma cilvēki arodbiedrības joprojām identificē ar padomju laika “profsojuziem”, kas tikvien darīja kā dalīja norīkojumus uz kūrortiem, bet darba ņēmējus neaizstāvēja. Un iekasēja biedru naudu.

Arodbiedrības vēl pagaidām un joprojām nav pielīdzināmas tādām arodbiedrībām, kādas ir “vecajās” Eiropas Savienības valstīs, kur caur arodbiedrību var ļoti daudz ko panākt. Rietumos arodbiedrības aktivizē niknus un spilgtus protestus. Tikmēr Latvijā arodbiedrības cieš un cieš. Nevar teikt, ka mediķu vai izglītības darbinieku arodbiedrības slikti strādā, taču tas galvenokārt izpaužas tikai kā lielāka atalgojuma pieprasīšana. Tas laikam tā īsti nestrādā, jo katram savs krekls tuvākais un citu nozaru strādātāji nesolidarizējas ar skolotājiem vai dakteriem.

Vai SKDS pētījumā atrodams arī kas pozitīvs? Jā - ir. Piemēram savai pašvaldībai cilvēki uzticas. Starp visiem iedzīvotājiem sava novada pašvaldībai reitings ir plus 16,6.

Komentāri

Izcilā, daudzas vētras un izglītības ministrus pārcietusī, tomēr vienmēr augstus akreditācijas punktus ieguvusī Lūcijas Rancānes Amatu pamatskola, kas atrodas Rēzeknes novadā, atkal nokļuvusi draudīgā situācijā: ja pašvaldība neatradīs naudu skolotāju algām, skolu var nākties slēgt.

Svarīgākais