Mežonīgi kāpj cenas, bet valdība bāž galvu smiltīs

Jādomā, ka arī šajā sezonā būs laba graudu raža, taču visas cenas aug un vēl augs, un pārtikas cenas nebūs mazās © Ģirts Ozoliņš/F64

Krievija aizliegusi graudu eksportu uz Eirāzijas ekonomiskās savienības valstīm – Armēniju, Baltkrieviju, Kazahstānu un Kirgizstānu. Aizliegts arī eksportēt cukuru uz trešajām valstīm. Graudu eksports aizliegts līdz 30. jūnijam, bet cukura – līdz 31. augustam.

Tas saprotami, jo Krievija pēc agresīvā iebrukuma Ukrainā ir pakļauta visu veidu sankcijām un tur ir bažas, ar ko barot iedzīvotājus.

Latvija pati ir liela graudu eksportētāja. 2020. gadā bija vēsturisks ražas rekords - kopumā 3,5 miljoni tonnu. Tiesa gan, pagājušajā gadā ilgstošs karstums un sausums, kamdēļ ražība un kopraža samazinājās. Taču pat ar visu to 2021. gada kopraža bija trīs miljoni tonnu, kas, ņemot vērā sliktos laika apstākļus, nav nemaz peļami.

Latvijas lauksaimnieki graudus eksportē uz Nigēriju, Saūda Arābiju, Alžīriju, Maroku, Turciju. 2020. gadā bija arī tā, ka Latvijas rudzu audzētāji eksportēja savu preci uz it kā noslēgto Krievijas tirgu.

Tagad nekādus graudus uz Krieviju eksportēt nevarēs. Tā gan būtu mazākā bēda.

Visa pasaule ar bažām raugās uz Ukrainu. Ukraina iepriekš bija liela graudu eksportētājvalsts ar pasaulē piektajiem lielākajiem graudu krājumiem, bet tagad lauki paliks atmatā un daļu krājumu jau ir izlaupījusi vai iznīcinājusi Krievija. Zem bumbām un raķetēm un nomīnētos laukos nebūs iespējama aršana. Saprotams, ka pasaules tirgus “kopējā katlā” Ukrainas karš veicinās graudu cenu celšanos.

Latvijas lauksaimniekiem pašlaik ir ļoti grūta izšķiršanās, ko darīt tālāk. Tiem, kas strādā ar tradicionālām metodēm, būs jāpiebremzē ar uzsākto došanos pa “zaļo kursu”.

Protams, “zaļais kurss” sevī ietver arī lietas, kas ir vajadzīgas un pašsaprotamas - neviens sevi cienošs zemkopis neies miglot augošus kviešus vai rapšus, kad tur zum bites. Taču pašlaik droši vien svarīgāk būs, kā vispār izaudzēt graudus, lai ir ko ēst pašiem latviešiem un pārdot citām zemēm ar augstu pievienoto vērtību.

Lauksaimniekiem tagad jārēķina, ievērtējot daudzus faktorus. Pašlaik pasaules tirgū augšup un lejup lēkā kviešu cenas - no 360 līdz 390 eiro par tonnu. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu cenas ir pieaugušas pusotru reizi vai gandrīz dubultojušās.

Arī rapša cena ir augusi, tikai vēl spējāk - pagājušajā gadā tonna maksāja 200-400 eiro, bet tagad vairāk nekā 900 eiro.

Tas it kā lauksaimniekam būtu labi un izdevīgi.

Taču viena no būtiskām lietām, lai graudus izaudzētu, ir slāpekļa virsmēslojums, kā arī slāpeklis, fosfors, kālijs, kas ir kompleksā mēslojuma sastāvā. Šiem elementiem cenas ir pieaugušas neiedomājamā apmērā - pašlaik minerālmēslu cenas kāpj pāri 900 eiro par tonnu! Tobrīd, kad graudu cenas bija 200-300 eiro par tonnu, minerālmēsli maksāja zem 300 eiro par tonnu, bet gada laikā cena ir trīskāršojusies ar tendenci turpināt pieaugšanu.

Vēl dramatisku ietekmi uz lauksaimniecisko ražošanu atstāj degvielas cena. Jā, lauksaimniekiem ir “akcizētā degviela” - iespēja iegādāties degvielu ar atlaidi. Bet arī degvielas cena lēkā un aug. Agrāk “akcizēto degvielu” varēja nopirkt par 50-60 eirocentiem par litru, tad bija brīdis, kad degvielu varēja nopirkt par 90 eirocentiem, bet pašlaik šīs degvielas cena jau pārsniedz 1,30 eiro.

Rudenī graudus vajadzēs kaltēt, bet tur jālieto energoresursi. Kāda tiem būs cena?

Ja valdības līmenī netiks veikti kādi pasākumi, drīz vien akcīzes degviela var sākt maksāt tikpat, cik Polijā benzīntankā. Kā šādos apstākļos būs konkurēt ar Poliju vai tām zemēm, kas izvēlējušās uz laiku regulēt degvielas apriti ar fiksētām cenām? Ungārijā uz mēnesi noteikts, ka degvielu nedrīkst pārdot dārgāk par 1,3 eiro par litru, Slovēnijā ne dārgāk par 1,54 eiro par litru.

Šajā situācijā

lauksaimniekam nav īstas pārliecības, vai varēs nopirkt nepieciešamos resursus. Agrāk minerālmēsli nāca no Baltkrievijas un Krievijas, bet turpmāk to vairs nebūs vispār. Kā bez tiem varēs iztikt, kā un kas to kompensēs?

Minerālmēslus var atvest arī kaut vai caur Āfriku, bet tad jautājums, cik tie maksās?

Par iespējamo atbalstu redzams vien tik, ka patlaban ir noslēgusies kārta Eiropas Savienības fondu atbalsta saņemšanai jeb tā saucamais “pavasara vēstījums”, ko lauksaimnieki izmanto tehnikas iegādei, celtniecībai un citiem projektiem. Rezultāti ir pārsteidzoši. Cilvēki ir rakstījuši un iesnieguši projektus, bet, piemēram, Ziemeļkurzemē no gandrīz simt projektiem ir atbalstīti tikai pieci. Tie ir lieli celtniecības projekti, kas nosmeļ visu naudu. Pie naudas tiek tikai neliela lauksaimnieku grupa, kas ceļ kādas milzu fermas, bet pārējie - mazie un vidējie zemnieki - šai atbalsta naudai klāt netiek.

Atbalstu saņem tikai “megazemnieki”, bet kad un kā Zemkopības ministrija domā sniegt atbalstu visai nozarei?

Šādā kontekstā var saprast lauksaimnieku šoku par zemkopības ministra Kaspara Gerharda izteikumiem 18. marta intervijā “Rīta panorāmā” no sērijas “viss kārtībā, ak, cienījamā kundze”! Atbildot uz raidījuma vadītāju jautājumiem, Gerhards izteicis, ka būtībā nozarē nav problēmas ar minerālmēslu pieejamību, degvielas trūkumu vai darba roku trūkumu. Ja problēmas ir, tad tām jau esot reāli risinājumi.

“Tāds skats uz esošo situāciju nozarē norāda vai nu uz nevēlēšanos, vai nespēju risināt reālas problēmas. Lauksaimnieki bez vārda runas ir pilnībā gatavi atteikties no agresoru - Baltkrievijas un Krievijas - ražotajām izejvielām, tāpēc ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk atrast jaunus piegādātājus un rast veidus, kā pastiprināt investīcijas tehnoloģijās, kas palīdz mēslojumu izmantot maksimāli efektīvi. Diemžēl vairāk par tukšiem solījumiem un uzklausīšanu šobrīd no ministrijas nevaram izspiest,” norāda biedrības “Zemnieku saeima’’ valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.

Cenu kāpums ir uzņēmis ļoti strauju pieaugumu, un tas neapšaubāmi atsauksies uz pārtikas produktiem, jo nevar paredzēt, kāda būs cena graudiem augustā vai septembrī. Jādomā, ka cena būs nepieredzēti augsta.

Ar notiekošo ir jārēķinās, un valdībai bez panikas būtu laikus jāveic attiecīgi pasākumi. Taču valdības locekļi pret ne tik tālas nākotnes izaicinājumiem piekopj tādu kā strausa politiku - iebāž galvu smiltīs un neko nedara. Tikai palaikam aizskrien uz televīzijas studiju, lai demonstrētu savu patriotismu un kvēlo atbalstu Ukrainai. Un pēc tam atpakaļ - ar galvu smiltīs.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.

Svarīgākais