Enerģētiskā neatkarība no Krievijas, par kuru visi runāja, klīda kā rēgs pa Eiropu jau sen. Kopš 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā, tā ir kļuvusi par skaudru nepieciešamību.
Kur ņemt, kur raut, kur pasmelt naftu, gāzi, minerālmēslus, metālus un citus resursus, ar kuriem līdz karam Latviju apgādāja Krievija un Baltkrievija?
Ir visādi veidi, kā ražot un taupīt - vēja parki, saules baterijas, siltumsūkņi, šķelda, kūdra, rapšu lauki, pat mazliet naftas Kurzemē un vēl neaiztikti krājumi jūras šelfā.
Vēl ir jauks mazas un gaumīgas atomelektrostacijas projekts Igaunijā, kurā varbūt piedalīsies arī Latvija, taču diezin vai tas tiks realizēts agrāk par 2028. gadu.
Un vēl ir spoža, konceptuāla iedeja par sašķidrinātās gāzes termināļa būvi. 11. aprīlī valdību veidojošās partijas vienojās, ka Latvija varētu atteikties no Krievijas gāzes līdz ar nākamā gada sākumu. Lai nodrošinātu dabasgāzes piegādes, Ekonomikas ministrijai uzdots risināt pārrunas ar Igauniju par topošā Paldisku sašķidrinātās dabasgāzes termināļa izmantošanu, bet tuvākajos gados Latvijā tiks izveidots savs terminālis. Iepriekš premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) minēja divas Latvijā potenciālās termināļa attīstības vietas - Skultes un Rīgas ostu. Taču premjers mazliet mānījās - visticamāk, ne par kādu Rīgu nav runas. Runa ir par Skulti, un projekts ir tas pats, kuru kopš 2016. gada palēnām ir stūmis caur varas gaiteņiem latgaliešu izcelsmes uzņēmējs Pēteris Ragaušs. Ir kāda savulaik portālā “pietiek.com” publicēta fotogrāfija, kurā Ragaušs sēž pie aizsāktas alus glāzes un aizrautīgi tērzē ar tieslietu ministru Jāni Bordānu un Saeimas deputātu Gati Eglīti (tagad labklājības ministrs). Jaunā konservatīvā partija (tagad “Konservatīvie”) ir bijusi aktīvākā Skultes projekta lobētāja, bet kaut kā tā sanāca, ka pārējām koalīcijas partijām nebija pārmērīga entuziasma to atbalstīt. Nav zināms īsti, kāpēc. Varbūt gribēja kukuļus, bet nedabūja? Varbūt tāpēc, ka sadumpojās Skultes iedzīvotāji, protestējot pret voluntāriem plāniem izjaukt klusās kūrortpilsētiņas dzīvi ar projektu, kura ietekme uz ainavu, vidi un drošību nebija tā īsti izvērtēta un saprotama. Lai vai kā, projekts stipri sabremzējās. Varonīgajam Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājam Krišjānim Feldmanam (“Konservatīvie”) draudīgā enerģētikas situācija tagad ļauj droši izrieztu krūti paust retorisku jautājumu “Kurš kavēja sašķidrinātās gāzes termināļa būvi?” un pašam arī atbildēt: “Ar savām gazifikācijas programmām Zaļo un zemnieku savienība un Lembergs ilgstoši ir kaitējuši valsts interesēm. Latvija būtībā ir uzsēdināta uz Krievijas gāzes adatas.” Feldmans uzskata, ka Latvijai steigšus jābūvē savs terminālis, pirms vēl igauņi ir paguvuši uzbūvēt savus sašķidrinātās gāzes termināļus.
Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs ir gados vēl jauns un varbūt tā īsti nepārzina sašķidrinātās gāzes vēsturi Latvijā. Citiem, vecākiem viņa partijas biedriem un tāpat citu valdošo partiju iznesīgās “elites” pārstāvjiem gan vajadzētu zināt, par ko bija stāsts. Liela viņu daļa bija pie varas jau tolaik un ir amatos arī tagad, starplaikā mainot partiju nosaukumus un partijas kā zeķes.
Tālajā 2009. gadā, kad Feldmans vēl studēja banku zinības, Ventspils pašvaldība jau strādāja pie sašķidrinātās gāzes termināļa idejas. Jo 2008. gadā Krievija bija uzbrukusi Gruzijai, un tas vedināja domāt, ka tirgošanās ar Krieviju kļūst riskanta un vienā brīdī var izbeigties. 2010. gadā Ventspils brīvostas valde nolēma virzīt valdībai jautājumu par sašķidrinātās dabasgāzes termināļa izveidi Ventspils brīvostas teritorijā. 2011. gadā Ventspils brīvostas pārvaldnieks Imants Sarmulis rakstīja vēstuli Latvijas Republikas prezidentam Valdim Zatleram, ministru prezidentam Valdim Dombrovskim un ekonomikas ministram Artim Kamparam ar lūgumu nodrošināt objektīvus un izmērāmus kritērijus dažādu LNG (sašķidrinātās gāzes termināļu) projektu atrašanās vietas izvērtēšanai.
2010. gada beigās starptautiskajai auditorfirmai “Ernst&Young Baltic” tika pasūtīts pētījums, no kura pēc ekspertu paveiktā darba izrietēja, ka starp trijām vietām (Ventspils, Rīga, Skulte) vislabākā ir Ventspils. Tolaik jau bez darba bija naftas vads, kuru varēja izmantot dabasgāzes novadīšanai līdz Inčukalna pazemes gāzes krātuvei vai uz Lietuvu. 2011. gadā Ventspils mērs Aivars Lembergs uzstājās Ministru kabinetā ar projekta prezentāciju. Pēc tam Ekonomikas ministrija sagatavoja ziņojumu par sašķidrinātās gāzes termināļa projektu, kas tika virzīts uz Ministru kabinetu. Ekonomikas ministrija izveidoja arī darba grupu, kurā bija iekļauti Ventspils un Rīgas brīvostu pārvaldnieki, taču šī ekspertu grupa tā arī ne reizi nesanāca kopā, lai par kaut ko spriestu. Pēdējā vēstule sarakstē ir 2011. gadā, un to parakstījis Juris Pūce (tolaik Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs), un tajā sacīts, ka ministrija turpina konsultācijas par sašķidrinātās gāzes termināļa izveidi. Pēc tam jautājums no aprites pazuda. Ne Valda Dombrovska, ne visas valdības pēc viņa neko nav darījušas, lai Latvija kļūtu enerģētiski neatkarīga no Krievijas. 2014. gadā Ventspils mērs Aivars Lembergs preses konferencē sacīja: “Tas, kā valdība ir pēdējos piecus gadus risinājusi sašķidrinātās gāzes termināļa jautājumu, ir ļoti spilgts piemērs, kā valstiski svarīgu projektu nedrīkst vadīt. Šī projekta vadība un idejas attīstība ir bijusi absolūti neprofesionāla, netālredzīga, un jāteic, ka pēc būtības vadības nav bijis.”
Ja tolaik, kad tika gudrots, kur taisīt termināli, valdošās aprindas būtu pieņēmušas vienalga kādu lēmumu, tagad sašķidrinātās gāzes terminālis jau būtu sen gatavs un nevajadzētu grauzt nagus, kā tagad tālāk dzīvot. Ja jau tik ļoti negribējās Ventspili, tad varēja izvēlēties Rīgu. Ja ne Rīgu, tad Skulti. Vai varbūt Liepāju? Jebko varēja izlemt, taču netika izlemts nekas.
Pat ja Kariņa valdība jau šodien ne vairs konceptuāli, bet stingri izlemtu, ka termināli tūdaļ celsim, tas būs gatavs labi ja pēc pāris gadiem. Nu varbūt vislabākajā gadījumā pēc gada, bet neizklausās diez cik ticami.
Diezin vai tas būs parasts terminālis, ko ostas pārvalde uzbūvē kā infrastruktūras objektu, piesaistot investorus. Valdībai, iespējams, tiks uzspiesti kādi tādi līguma nosacījumi, kuros varbūt būs jāuzliek par obligātu pienākumu Latvijas lielajiem uzņēmumiem pirkt gāzi tikai Skultē un ne citur. Aizjūras uzņēmēji gribēs garantijas, lai viņu bizness necieš, un tas ir dabiski - viņi tā dara, un gribēt drīkst visu ko. Bet Latvija var ieberzties “jaunā OIK”, un problēmas būs vēl daudzām valdībām pēc Kariņa.
Sašķidrinātā gāze ir ļoti smalka lieta. Te tās trūkst, bet tad tās piepeši var kļūt par daudz. Lai arī visām Baltijas valstīm ir kopīgs naidnieks, tas nenozīmē, ka netiek domāts par ekonomikas nākotni un ka nav konkurences. Ja Putins nenobumbos mūs ar kodolieročiem, dzīve turpināsies, un tā nesolās būt viegla. Visas cenas neizbēgami celsies, un gāzei ziemā tā varbūt būs divreiz augstāka.
Kariņa valdības kustības ir pamanītas kaimiņos, un Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte īsā laikā ir pamanījusies nākt klajā ar pretrunīgiem vēstījumiem. Vispirms viņa sacīja, ka ar Klaipēdas LNG jaudu nepietiek visu trīs Baltijas valstu pieprasījuma apmierināšanai. Pēc tam 14. aprīlī radiostacijai “Žiniu radijas” viņa jau pauda: “Visu triju Baltijas valstu gāzes vajadzībām pietiek ar Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināli un Inčukalna pazemes gāzes krātuvi, tomēr tādam scenārijam ir savi riski.”
Tas ir mulsinoši. Kas tie par riskiem? Kas tie par scenārijiem? Šimonītei palīgā ir nācis Lietuvas enerģētikas ministrs Daiņus Kreivis, kurš paskaidroja, ko premjerministre bija domājusi. Viņa domājusi, ka ar Klaipēdas termināli nepietiek Baltijas valstīm un Somijai, kas veido vienotu tirgu. Bet Somija varot gāzes vietā izmantot mazutu.
Lietuvieši izsakās dīvaini, bet skaidri redzams, ka viņi ļoti nevēlas nekādu termināli Latvijā.
Diezin vai termināli Latvijā vēlas igauņi, tikai viņi neko daudz nerunā, bet klusu un rūpīgi strādā - varbūt pie viena, varbūt pat pie diviem šķidrās gāzes termināļiem. Un pie atomstacijas arī.
Ka tikai situācija nav tāda, ka kaimiņi skrējienā pēc energoresursiem atkal ir par pāris apļiem priekšā un Latvija ir tālu astē. Tagad nevis Skultes termināļa attīstītāji un patiesie labuma guvēji var ko lūgt no valsts, bet otrādi - viņi var šantažēt valdību, lai tā parakstās zem tāda līguma, kurā viņiem tiek dotas kādas ekskluzīvas tiesības. Un tad neatkarības no Krievijas vārdā tiks upurēti Latvijas iedzīvotāju un Latvijas uzņēmēju maciņi, jo par gāzi būs jāmaksā nesamērīgi dārgi. Jo, lūk, otrs variants taču ir vēl bēdīgāks - mūžīgi cerēt tikai uz Klaipēdu!
Visas šīs ķibeles sen jau nebūtu aktuālas, ja terminālis jau būtu uzbūvēts. Ja valdošās aprindas nedzīvotu politiskas mitoloģijas biezoknī ar tur mītošajiem “koruptantiem”, “oligarhiem” un vēl kādiem mošķiem, bet domātu racionāli. Un ne tikai domātu, bet arī kaut ko izlemtu. Un, ja izlemtu, tad darītu.
Taču darīšanas vietā var melot, ka Lembergs esot tas, kurš kaitējis valsts interesēm.
