Šodien koalīciju veidojošajām partijām iknedēļas sanāksmē būs jāpārrunā ne tikai ierastie jautājumi par likumdošanas procesu, bet jāpievēršas arī šīs valdības nopietnākajai krīzei, kuru, pieprasot “Atīstībai/”Par!”” pārstāvošās iekšlietu ministres Marijas Golubevas demisiju, izraisījusi Nacionālā apvienība.
“Tas, ko 9. un 10. maijā ikviens Latvijai lojāls cilvēks bija spiests piedzīvot savā valstī, ir nepieņemami. To nevaram uzskatīt par ikdienišķu negadījumu, par ko politiskā atbildība aprobežojas ar simbolisku kritiku un solījumu laboties. Jāizdara viss iespējamais, lai šāda situācija nekad vairs neatkārtotos, ” paziņojot par demisijas pieprasīšanu, pauda Nacionālās apvienības vadītājs Raivis Dzintars. Viņš arī paziņojis, ka gadījumā, ja ministre nepamet savu amatu, Nacionālā apvienība atsauks savus ministrus.
“Jaunā Vienotība” un “Konservatīvie” uz šo ultimātu reaģējuši nogaidoši - gaida, kad no komandējuma Kanādā atgriezīsies premjerministrs Krišjānis Kariņš, bet “Attīstībai/”Par!”” līderi Nacionālo apvienību apsūdz nevajadzīgā valdības destabilizēšanā.
R. Dzintars šīs apsūdzības kategoriski noraida.
Šodien koalīcijas partneri tiksies ar premjerministru un cita starpā pārrunās arī jūsu pieprasīto iekšlietu ministres demisiju. Vai esat gatavi uz kādu kompromisu šajā jautājumā?
Manuprāt, tieši šī bezatbildība un neizdarība 9. un 10. maijā bija tā valdības šūpošana. Ar to atbildīgajām amatpersonām bija jārēķinās, ka tam būs politiskas sekas. Nacionālajai apvienībai nevar pārmest neiešanu uz kompromisiem. Mēs esam ilgstoši un stabili pastāvējuši uz saviem pamatprincipiem, bet vienlaikus bijuši arī uzticams koalīcijas partneris, kas ļoti daudzos koalīcijas iekšējo domstarpību gadījumos nodrošinājis līdzsvaru, bet kompromisus par tautas svētumiem un valsts pamatiem mēs nepieļaujam.
Vai “Attīstībai/”Par!”” rindās redzat kādu citu iekšlietu ministra amata cienīgu kandidātu?
Es nedomāju, ka šobrīd no mūsu puses būtu jānodarbojas ar kandidātu meklēšanu. Tas ir principiāls jautājums. Pēc tā, kas notika 9. un 10. maijā, iekšlietu ministre nevar saglabāt savu amatu. Nevar šādi notikumi palikt bez sekām, tam ir gan praktiska, gan simboliska nozīme. Tam jābūt mācībai visām nākamajām politiskajām paaudzēm, lai tas nekad vairs neatkārtotos.
Tajā pašā laikā es saprotu, ka būtu mērķtiecīgi saglabāt esošo valdību. Protams, saglabājot esošās atbildības sfēras, to izdarīt ir daudz drošāk. Domāju, ka mēs būsim gatavi uzklausīt citu kandidātu no “Attīstībai/”Par!”” puses, ja viņi nonāks līdz šim lēmumam.
Pie tā dēvētā uzvaras pieminekļa demontāžas jautājuma operatīvi ķērusies arī Rīgas dome, kā jums šķiet, vai tas tiks nojaukts vēl līdz vēlēšanām?
Es nemāku pateikt, vai tas izdosies līdz vēlēšanām. Nedomāju, ka tam jānotiek pēc iespējas ātrāk, taču, ja nesen es vēl domāju, ka tas varētu būt tālas nākotnes jautājums, tad šobrīd izskatās, ka politiskā griba to izdarīt ir visos līmeņos. Tas ieguvis ļoti konkrētas aprises.
Taču to nevajag saistīt ar vēlēšanām un to procesu, tā nav priekšvēlēšanu kampaņa, tā ir valstiski cienīga un pašsaprotama lieta, kam bija jānotiek jau sen.
Es atteikšos prognozēt gala iznākumu - vai tas notiks pirms vai pēc vēlēšanām, bet pašlaik man veidojas stingra pārliecība, ka okupācijas pieminekļa dienas ir skaitītas.
