Slimnīcas ir tehnoloģiski aprīkotas, izremontētas un renovētas, bet tajās nav pietiekami pamatdarbā strādājošu mediķu un trūkst arī pacientu, šāds secinājums izriet no Veselības inspekcijas ziņojuma. Slimnīcas apguvušas prasmes pakārtot pacientu statistisku līgumam ar Nacionālo veselības dienestu, bet tām nav motivācijas attīstīt mazāk apmaksātus pakalpojumus, pat neskatoties uz lielo pieprasījumu, piemēram, paliatīvo aprūpi. Veselības ministrija visas šīs problēmas vēlas risināt, reformējot slimnīcas un pārskatot tām noteiktos pakalpojumu līmeņus. Konkrētu plānu katras slimnīcas turpmākajam darbam ministrija piedāvās septembrī, taču ir skaidrs, ka vairākām slimnīcām piedāvāts atteikties no ķirurģiskām operācijām un dzemdībpalīdzības.
Smagāk strādā, saņem tikpat
Veselības inspekcija izpētījusi katras slimnīcas sniegtos pakalpojumus, to izmaksas, mediķu atalgojumu salīdzinājumā ar slodzi un slimnīcas līmeni. Inspekcijas vadītājas vietniece veselības aprūpē Anita Slokenberga pastāstīja, ka datu analīze iezīmē vairākas būtiskas problēmas saistībā ar slimnīcu noslodzi un darbinieku atalgojumu, proti, slimnīcās, kuru uzņemšanas nodaļas uzņem lielāko pacientu skaitu un biežāk - arī viskritiskākā situācijā esošos pacientus, ārsti saņem vidēji mazāku algu nekā ārsts, kas strādā trešā vai otrā līmeņa slimnīcās, kur slodze ir nesalīdzināmi mazāka. Piemēram, piektā līmeņa ārstniecības iestāžu, kas ir augstākais slimnīcu līmenis un kurā ietilpst klīniskās universitāšu slimnīcas, uzņemšanu nodaļās kopumā strādā 57 speciālisti par vidējo atalgojumu 2094 eiro un uzņemšanas nodaļas vidējais pacientu skaits dienā ir 491. Salīdzinājumam - trešā līmeņa slimnīcu uzņemšanas nodaļā strādā 41 speciālists ar vidējo atalgojumu 2171 eiro mēnesī un nodaļas pacientu skaits diennaktī ir 159. “Ir atšķirība, vai astoņi pacienti uz vienu mediķi vai tikai trīs. Šeit ir stāsts par to, ka zemāka līmeņa slimnīcās algas ir lielākas nekā universitāšu klīnikās un mediķi nav ieinteresēti strādāt lielajās slimnīcās, kur ir liela darba slodze, bet izvēlas strādāt lokālajās slimnīcās, kur alga pie mazākas slodzes sanāk lielāka,” secina A. Slokenberga.
Sešos līdz 13 darbos
Inspekcija arī secinājusi, ka nereti slimnīcās viens un tas pats ārsts vienlaikus pilda divu dažādu ārstu, piemēram, internista un pediatra, pienākumus, lai gan finansējums piešķirts par katru pozīciju atsevišķi. Tā veidojoties situācijas, ka tad, ja šī ārsta palīdzība nepieciešama diviem pacientiem uzreiz, vienam nāktos gaidīt, kad ārsts atbrīvojas. Vai tādas situācijas ir fiksētas, Veselības inspekcija nepastāstīja.
Veselības inspekcija pievērsusi uzmanību faktiem, cik daudzos dažādos darbos ir nodarbināti ārsti, un pirmajā mirklī šie dati šķiet šokējoši. Ārsti un ne viens vien strādā sešās līdz pat trīspadsmit darba vietās.
“Konstatējām faktu, ka kāds anesteziologs strādā 423 stundas mēnesī, pie tam vienā no dienām strādājot 31 stundas maiņu,” sacīja Anita Slokenberga.
Inspekcijai kopumā neesot iebildumu pret to, ka vienam ārstam ir vairāk nekā viena darbavieta, tomēr “mūsu pozīcija šajā ziņā ir tāda, ka ārstam par savu darbu būtu jāsaņem tāds atalgojums, lai viņš varētu atļauties veltīt laiku arī atpūtai”. Strādājot vairākās vietās vienlaikus, apdraudēta ir arī pakalpojumu kvalitāte un pacientu drošība. Vai mediķis ir spējīgs novērtēt savas spējas ekstrēmās situācijās, vai viņš, strādājot tik daudzās vietās, pārzina slimnīcas iekšējo klimatu un vai necieš viņa komunikācija ar kolēģiem un pacientiem. Visticamāk, atbilde sliecas uz “slikto pusi”, proti, mediķis, kas strādā tādu darba apjomu, nevar pilnvērtīgi izpildīt visas prasības, ko no ārsta sagaida sabiedrība un par uz šādām problēmām norāda pacientu sūdzību iesniegumi inspekcijā.
Problēmjautājumi
Vai slimnīcu reforma mazinās faktu, ka ārsti strādā daudzās darbavietās, un līdz ar to viņi būs atpūtušies un kvalitatīvi strādās? Skaidras atbildes pašlaik no atbildīgajām iestādēm nav. No Veselības inspekcijas ziņojuma izriet šāds secinājums: ja daļa slimnīcu mainītu profilu un nesniegtu kādu no pakalpojumiem, piemēram, ķirurģiskās operācijas stacionārā, tām nevajadzētu piesaistīt ne ķirurgu, ne arī anesteziologu, kuri tad atbrīvotos un viņi varētu strādāt slimnīcā, iespējams, augstāka līmeņa, kas turpinās sniegt šādus pakalpojumus. Tomēr kopumā tas nerisina jautājumu par ārsta darba algu, ņemot vērā, ka slimnīcas pašreiz īsti nav ieinteresētas nodarbināt mediķus uz virsstundām, par kurām ir jāmaksā dubultā. Taču no veselības ministres Ilzes Viņķeles teiktā izriet, ka uz dežūrām “piebraukājošie ārsti” palīdz uzturēt uz vecām iedomām veidotas slimnīcu ambīcijas.
Nākamais problēmjautājums ir saistīts ar pacientu nokļūšanu pie ārsta - reformas rezultātā atsevišķi veselības aprūpes pakalpojumi var attālināties no iedzīvotājiem, tāpēc jādomā par transporta pieejamību pacientiem, kā arī papildu darba slodzi neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādēm, kurām būs jāmēro lielāki attālumi.
Palicis maz laika
“Pašreizējiem slimnīcu līmeņiem ir divu gadu vēsture, un tas ir pietiekams periods, lai izvērtētu, kā slimnīcas strādājušas, kādi ir ieguvumi pacientiem un kāda ir pakalpojumu kvalitāte,” saka veselības ministre Ilze Viņķele. “Skatoties pēc Nacionālā veselības dienesta datiem, pārbaudījām klātienē slimnīcu sniegtos pakalpojumus, analizējām darba laikus, skatījāmies, cik daudz speciālistu un kā nodarbināti, un šī Veselības inspekcijas iegūtā kopaina iezīmēja nepieciešamību pēc sarunām ar slimnīcām klātienē, piedāvājot vērtējumam mūsu analīzi.” Ministre atzina, ka ir secinājumi, kam slimnīcas piekritušas, bet ir lietas, par kurām vienoties nav izdevies.
“Mūsu mērķis ir palīdzēt slimnīcām attīstīt tās jomas, kas ir katras slimnīcas stiprā puse, vai specializāciju, atbrīvojoties no tiem pakalpojumiem, kuru īstenošanai slimnīcai nav jaudas ne tagad, ne arī būs nākotnē,” turpina I. Viņķele.
“Ja mūsu ambīcija ir noturēt ķirurģu brigādi vietā, kur ķirurģiskā aktivitāte ir 0,9 operācijas, mums nekādas pasaules naudas nepietiks,” izteicās veselības ministre.
Veselības ministrija plānojusi ziņojumu iesniegt Ministru kabinetā septembrī un pozitīva lēmuma gadījumā slēgt jaunos līgumus ar slimnīcām no 2021. gada janvāra. Tas nozīmē, ka darbības pārorientācijai tām slimnīcām, kuras mainīs kādus no pakalpojumiem, paliks tikai daži mēneši. Tiesa, lai pieņemtu lēmumu neturpināt sniegt kādu pakalpojumu, piemēram, dzemdībpalīdzību tajās slimnīcās, kur dzemdību skaits ir mazāks par 500 mēnesī, iespējams, pietiek ar vienu dienu, taču sabiedrībai jābūt gatavai un informētai, kur cilvēki var saņemt veselības aprūpes pakalpojumus un kā tur nokļūt.
