Elita Veidemane / Viedokļi

„Es uzskatu, ka tam atbalstam, ko mēs sniedzam mediju pasaulei – vai nu atbalsts komercmedijam vai sabiedriskam medijam – tam ir jākalpo Latvijas iedzīvotājiem,” runājot par nepieciešamību pēc jauna televīzijas kanāla krievu valodā, TV24 raidījumā visai mīklainu viedokli izteica Saeimas deputāte Vita Anda Tērauda („Attīstībai/Par”). Izrādās, kaut kādi „mēs” sniedz atbalstu mediju pasaulei, līdz ar to tiem jākalpo „Latvijas iedzīvotājiem”, kuri, spriežot pēc deputātes teiktā, visi ir krievi.

„Tas bija 2020. gada 9. maijā. „Kūriņā” ienāca kāda kompānija. Pamanīju, ka vienam no vīriešiem piesprausta Georga lente. Pienācu pie viņa un pateicu, ka mēs neapkalposim, ja viņš nenoņems šo lenti. Tad pienāca pārējie, noskaidroja situāciju un vienkārši aizgāja prom. Vairs nekādas vārdu apmaiņas nebija,” atceras Arnis Ābelītis, kroga „Kūriņš” īpašnieks.

Jūrmalā atkal siro zagļi – melnīgsnēji vīreļi , kuri šoreiz uzdodas par „ukraiņiem” un meklē „darbu”. Tagad tas ir aktuāls temats – Ukrainas bēgļi, tad jau kāds vientiesis jūrmalnieks uzķersies un aicinās čaklīti pastrādāt. Taču muļķu vairs nav: „ukraiņus” padzen jau no īpašuma vārtiem.

Lielas mokas un gari gadi bija vajadzīgi, lai Saeima saņemtos un spertu vismaz kaut kādus soļus okupācijas pieminekļa nolieguma virzienā. Pagājušajā nedēļā Saeima pieņēma grozījumus Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā, aizliedzot rīkot publiskus pasākumus tuvāk par 200 metriem no jebkura padomju armiju vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinoša pieminekļa.

“Ministram ir jābūt aktīvai personai, kas virza uz rezultātu, nevis tikai uz procesu, no kura nevar izvairīties,” tviterlentē izteicās kāds politikas vērotājs, un man nācās piekrist šai domai. Runa bija par iekšlietu ministri Mariju Golubevu (“Attīstībai/Par”).

“Mamma cieta krievu raķešuzbrukumā. Viņa nomira ātri. Es viņu apbedīju blakus bērnudārzam. Pasakiet brālim, lai viņš zina.” Iespējams, es necitēju precīzi. Doma bija līdz tādai pakāpei pilna ar izmisumu un bezcerību, ka pārstāja būt... emocionāla. Tā bija akmeņaini mierīga. Ar zīmuli uz saņurcītas līniju lapiņas uzrakstīta, gluži kā pēdējā doma šajā dzīvē. Dzīvē, kuru iznīcināja krievu okupanti.

„Jautājumu un atbilžu vakars” kārtējo reizi pierādīja, ka ir jāmācās gana ilgi, lai ielauzītos birokrātiskajā „sabiedrisko attiecību” valodā, kas, manuprāt, ir augstākais svešvalodu prasmes līmenis. Šoreiz iepriecināja Rīgas pašvaldības policija (RPP) ar savām operatīvajām atbildēm uz maniem jautājumiem.

“Leģionāru aizstāvības faktu sarakstu es varētu plaši un daudzkārt papildināt. Angļiem ir jauka paruna: “Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu kļūt.” Es arī baidos un nedrīkstu par tādu kļūt. Jo man jāaizsargā ne tikai savs, bet visu latviešu leģionāru gods un saistībā ar to arī visas mūsu tautas gods,” savulaik teica latviešu leģionārs, publicists, Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks Visvaldis Lācis.

„Ļoti drīz Krievijas iedzīvotāji sajutīs pamatproduktu deficītu. Es nerunāju par visādiem aifoniem, kuru imports jau ir apturēts, bet gan par pārtiku, apģērbu, automobiļiem, sadzīves tehniku,” saka Čikāgas universitātes doktors, ekonomikas profesors Maksims Mironovs. Apkopojot dažādu avotu informāciju, palūkosimies uz kaimiņzemes perspektīvām.

Kad man teica, ka Egilam Levitam nav ne mazākās jausmas, kas notiek sociālajos tīklos un medijos vispār, nenoticēju, jo – kā gan cilvēks, kuram nemitīgi jātur roka uz tautas pulsa, var neko nezināt par sabiedrības aktīvās daļas vārīšanās temperatūru? Tagad saprotu: patiešām nezina. Iespējams, prezidenta kanceleja sirsnīgi sargā valsts galvu no nevajadzīgiem satricinājumiem, no liekas informācijas un žurnālistu uzmācības. Bet iespējami arī citi varianti.

Vaiga un padušu sviedros stigdami, Saeimas deputāti, kuri bija iekļauti parlamentārās izmeklēšanas komisijā (PIK), izlēma, ka nenosauks atbildīgos par pandēmijā pieļautajām kļūdām. Patiešām, kāda vella pēc vajadzētu nosaukt Kariņa, Reira, Pavļuta un Viņķeles vārdus, ja tos var arī nenosaukt?! Kuram gan no tā būtu labāk? Tas bija svarīgākais jautājums, un par to komisijas vadītājs Rihards Kozlovskis (JV) arī saņēma atalgojumu.

Nav taisnība tiem, kuri uzskata: 13. Saeima ir visnejēdzīgākā visā neatkarīgās Latvijas vēsturē. Tieši otrādi: šī Saeima, precīzāk – valdošā „koalīcija”, ir izviņķelējusi tik treknus politiskās prostitūcijas projektus, ka par maz neliksies. Nejēdzīga tā var šķist vien tiem, kuri jūtas apzagti un piekrāpti. Bet tās jau ir tikai apzagto un piekrāpto problēmas.

„1. martā mēs varētu izdarīt lielu soli – mīkstinot gandrīz visus ierobežojumus, atstājot maskas, sertifikātus un ierobežot lielo pasākumu rīkošanu virs 3000 apmeklētājiem,” kādā TV24 raidījumā prognozi par ierobežojumu mīkstināšanu izteica veselības ministra padomnieks rīcībpolitikas jautājumos Kaspars Bērziņš.

„Kā tur Einšteins teica... Visums varbūt arī nav bezgalīgs, bet 13. sejmas stulbums un nelietība gan,” kāds tviterlentes jokuplēsējs paķēra uz zoba, iespējams, 13. Saeimu. „Sejmas” raksturojumam varētu piekabināt vēl divus vārdus: liekulība un melīgums.

Pārsteigumu nav: veselības ministram Danielam Pavļutam (“A/Par”) iedzīvotāju acīs ir vistreknākā mīnuszīme – 63,1% aptaujāto atzina, ka piekrīt vērtējumam “negatīvi” attiecībā uz šo amatpersonu. Nākamais ir tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) – 45,7% aptaujāto pievienojās vērtējumam “negatīvi”. Protams, neviens nav varējis apsteigt premjeru Krišjāni Kariņu (JV), kuru negatīvi novērtēja 66,6% aptaujāto.

Pēc ilgstošas sarakstes ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbinieku Miku Strazdiņu, kurš ir ministra Artūra Toma Pleša („Attīstībai/Par”) padomnieks sadarbībai ar plašsaziņas līdzekļiem, beidzot ieguvu gandrīz visu mani interesējošo informāciju. Gandrīz visu! Jo ministra rīcībā kaut kādiem noslēpumiem tomēr jāpaliek.

Jau pagājušās nedēļas piektdienā ministra Artūra Toma Pleša („Attīstībai/Par”)padomnieks sadarbībai ar plašsaziņas līdzekļiem Miks Strazdiņš atsūtīja atbildi uz maniem jautājumiem par ministra komunikācijas padomnieces Annemarijas Sofijas Rukšānes darba pienākumiem, jau dotajiem padomiem, atalgojumu utt. Atzīstos, esmu vientiesīga, jo gaidīju jēgpilnu tekstu.

“Gunārs Astra pārlaicīgi atmaskojis varas nelietību vēlreiz. Caur savu brāli, kuru nepielaida piemineklim, un izsvilptiem vārda brīvības apkarotājiem. Metafizika...” raksta politikas vērotājs Jānis Sils. Viņa skatījums “no malas” ir vistuvākais manējam. Šķiet, stāvējām blakus.

Kad iekāpjam vannītē, ko sauc par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), sākumā šķiet: vai, cik mīlīgi! Tāds silts, šampūnīgs ūdentiņš, tik daudz ļaužu tur taisa pičiņu pačiņu austiņām un actiņām... Kad sākam skaitīt, cik tad īsti ir to vannītes baudītāju, nevar īsti saskaitīt: viņu ir simtiem. Sajūk skaits kā šampūna burbuļi. Vienā ministrijā. Vienā valsts struktūrā.

„Ministri nāk un iet, un katrs vēlas kaut ko mainīt. Un šobrīd top jauns skolu finansēšanas modelis, kur jauši vai nejauši pazudusi mākslu jomas finansēšana. Tas ir zemiski no Izglītības ministrijas puses, jo tas notiek laikā, kad skolotājiem un skolu direktoriem uzlikti jauni pienākumi: attālināto mācību organizēšana, bērnu testēšanas organizēšana, epidemioloģiskā drošība, pedagogu masveida slimošana, kas prasa stundu aizvietošanu,” teic Gundega Rancāne, Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktore un Latvijas izglītības vadītāju asociācijas valdes locekle.

Kamēr robežas žoga vietā ir tikai dažas izstieptas dzeloņdrāšu zarnas, tikmēr jāsteidz būt viesmīlīgiem – nodomā mūsu iekšlietu orgānu vadība un lemj izlēmīgi. Proti, Alūksnes novada Liepnas pagastā taps patvēruma meklētāju izmitināšanas centra filiāle. To mūsu dāsnie valdītāji uztapinās jau šoruden, ļaujot pārveidot bijušo Liepnas internātskolu par „bēgļu” mītni. Pārveide izmaksās ap 700 000 eiro.

„Tas ir mūsu parāds par iestāšanos NATO,” konfidenciāli teic kāds politiķis, skaidrodams apkaunojošo balsojumu Saeimā, kad otrajā lasījumā ceturtdien tika atbalstīts likumprojekts par „kompensācijām” ebreju kopienai. „Tātad – ja Latvija neapsolīs samaksāt „kompensācijas” par ciešanām, kurās nav vainojama Latvijas valsts, mēs nevarēsim iestāties NATO? Tā bija šantāža?” jautāju. „Nē, tā bija diplomātiska noruna,” man atbild.