Elita Veidemane / Viedokļi

„Es tagad nodarbojos ar „Doždj” problēmu,” klāsta Aleksejs Venediktovs, „nodarbojos ar to, lai viņiem atjaunotu raidīšanu. Man ir pārrunas ar Latvijas vadību.” Kas ir Venediktovs – to mēs zinām, viņš ir Krievijas žurnālists, bijušais „Eho Moskvi” vadītājs, kurš mīlīgi bildējas kopā ar Putinu, Simonjanu, Solovjovu... Bet kas ir „Latvijas vadība” – nav īsti skaidrs. Kāda direktoru padome, varbūt akcionāri?

„Esmu skeptiķis. Tāpēc nekāda rožaina skata uz nākotni man nav. Tomēr ir tāda pavisam klusa cerībiņa, ka, tiekot vaļā no finanšu ministra Jāņa Reira (JV) un viņa ārprātīgajiem lēmumiem, mēs varam cerēt, ka kopā ar Kultūras ministriju mēs varēsim izkustināt nodokļu jautājumu attiecībā uz māksliniekiem,” teic tēlnieks Gļebs Panteļejevs, atbildot uz jautājumu: ko gaidāt no Kultūras ministrijas pie jaunās valdības?

„Kārtējo reizi Saeimas Mandātu komisija noraidīja vairāk nekā 23 000 cilvēku iniciatīvas „Par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību” jebkādu tālāku virzīšanu šī jautājuma skatīšanai pēc satura. Tas ir solis atpakaļ Latvijas tiesiskumā!” satraukusies ir Leila Rasima, Saeimas deputāte no „Progresīvajiem”.

„Te ir divi nošaujamo saraksti,” neslēpjot savus „humānos” nodomus, sludina kāda cilvēku grupa, kas sevi nosaukusi par „Pribaltikas antifašistiem”. Nošaut viņi gatavojas „vecos” Saeimas deputātus, kuri balsoja par „uzvaras” staba nojaukšanu, un „jaunos” deputātus, kuri balsoja pret sadarbības grupu veidošanu ar Krieviju un Baltkrieviju.

„Varbūt jūs varat izskaidrot, kādi ir „sevišķie nopelni Latvijas valsts labā”, par ko ar Triju Zvaigžņu ordeni (TZO) ir apbalvots Rumānijas prezidents, ieceļot viņu par TZO lielkrusta komandieri?” – šādu jautājumu uzdeva vairāki lasītāji. Arī sociālajos tīklos izskanēja šis jautājums. To nosūtīju Valsts prezidenta kancelejas vadītājam Andrim Teikmanim.

„Atvainojiet, šis numurs nav pieejams,” man atbild bezpersoniska balss – tā vietā, lai mazliet nogurušā, klusā, tomēr apņēmīgā balsī ar mani sāktu runāt Daina. Es nezinu, kāpēc „numurs nav pieejams”. Es baidos par to domāt. Bet ikkatru gadu pirms Latvijas dzimšanas dienas mēs sazvanījāmies. Šogad telefoniska tikšanās ar viedo, cieņpilno un laipno Dainu Šķieznu-Elsbergu nebija iespējama.

„Ideja par divvaldību ministrijās patiesībā nāk no Valsts prezidenta,” atbild „Apvienotā saraksta” līderis Uldis Pīlēns, kuram vaicāju par nule parādījušos ideju veidot viceministra (ministra biedra) amatu. Pīlēns publiski izsakās, ka it kā vēlas jaunajā valdībā ieviest vairāku viceministru amatus, lai dalītu atbildību starp partneriem. Savukārt aizsardzības ministrs Artis Pabriks brīnās: „Kur ir Valsts prezidenta balss šajā sajukumā?”

Vēl pie varas ruļļiem esošais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Toms Artūrs Plešs tā arī neko nav varējis izdarīt, lai savaldītu Daugavpils valstspilsētas mēra Andreja Elksniņa (S) pretvalstiskās aktivitātes. Ar dvēseliskām mokām un uzspēlētu pompu pilsēta gan tika atbrīvota no okupantu pieminekļu smakas, tomēr ne līdz patiesi tīram gaisam. Turklāt Elksniņš nesen arī paspēja nogānīt Latviju īpaši smalkā veidā.

„Tagad es jums pateikšu, kas notiks tālāk. Sarūsējusi fašistu kaska uz bērza krusta – tas ir viss, ko viņi pelnījuši,” tīmeklī gaudo kāda Jeļena Osipova, sērojot par kārtējā padomju okupekļa – šoreiz Liepājā – nojaukšanu. Kaska un krusts ir novēlēti „naciķiem”, kuri mīda visādu osipovu „istoričeskuju pamjaķ” (vēsturisko atmiņu – krievu val.). Nav gan dzirdēts, ka par šiem draudiem policija būtu sākusi resorisko pārbaudi – kā gadījumā ar anesteziologa dr. Roberta Fūrmaņa ironisko piezīmi par to, ka viņš vēlas būt suns.

„Tas būtu apmēram tāpat, ja Anglijas karalis teiktu, ka viņš grib vienā valdībā konservatīvos un leiboristus. Bet starp viņiem ir mazāk pretrunu nekā starp NA un „Progresīvajiem”,” ironiski teic Aleksandrs Kiršteins (NA), vērtēdams pēcvēlēšanu sarunvedēja Krišjāņa Kariņa (JV) pirmdienas piedāvājumu: koalīciju veidot no trim spēkiem, uzdāvinot vienu ministra krēslu „progresistiem”.

„14. Saeimas vēlēšanās aptuveni 28% no vēlētājiem nobalsoja par tām partijām, kuras parlamentā neiekļuva, jo nav pārvarējušas noteikto 5% barjeru,” apgalvo kāds Sergejs Grevcevs, kurš iesniedzis iniciatīvu portālā „manabalss.lv” – par to, lai pazeminātu procentu barjeru, ko nepieciešams pārkāpt, lai politisko spēku ievēlētu Saeimā. Pēc Grevceva domām, barjerai jābūt 3%.

„Tā ir nacisma vispretīgākā forma – krievu nacisms,” nesen tīmeklī izteicās kāds Krievijas politikas vērotājs. Viņš salīdzināja to ar vācu nacismu, kas esot bijis ar savu estētiku – ļaunuma estētiku. Tā esot izpaudusies ne tikai skaistās uniformās, bet pat skaidrojumos, kāpēc, piemēram, jānogalina skaisti.

„Vai tā ir taisnība, ka pie jums atver bumbu patvertnes?” „Jā.” „Viss ir tik slikti?” „Jā.” Šādu saraksti man atsūtīja kāds paziņa, kuram Maskavā dzīvo draugs. Līdz 18. oktobrim Maskavas varas iestādes iedzīvotājiem lika atbrīvot zem namiem esošos pagrabus un autostāvvietas. Tur paredzēts izvietot guļvietas, sildītājus un pirmās palīdzības aptieciņas. Pagaidām iekļūšana šajās „patvertnēs” gan būšot aizliegta – līdz īpašam rīkojumam. Tāds lēmums pieņemts Maskavas mērijā.

Nedrīkst pieļaut, ka nākamā valdība ieslēdz atpakaļgaitu un pārskata līdz šim ieviestās reformas, – intervijā LR pauž koalīcijas sarunvedējs Krišjānis Kariņš, kuram – drīz jau būs mēnesis apkārt – nu galīgi nevedas ar tām sarunām. Katru dienu viņš nāk klajā ar vienu un to pašu paziņojumu, sak, „Progresīvajiem” jābūt valdībā. NA un AS ir pret šādu soli, atsakās runāt ar „Pro”, tie apvainojas, uzlej nerunātājiem samazgu spaini, tomēr turpina lūgties. Tā paiet gadi...

„Tiek meklētas pseidoideoloģiskās atšķirības,” – šādu domu LTV raidījumā „Kas notiek Latvijā?” pauda viens no „Progresīvo” spices vīriem Mārtiņš Kossovičs, šņukstēdams par to, ka Nacionālā apvienība (NA) un „Apvienotais saraksts” (AS) nevēlas koalīcijā ņemt ceturto partiju – „Progresīvos”, ko gan izmisīgi vēlas „Jaunā Vienotība”.

Naudiņu politiķiem tomēr gribas. Tāds secinājums rodas, iepazīstoties ar Saeimā iekļuvušo un arī neiekļuvušo partiju viedokļiem par to, vai valstij jāfinansē šie politiskie veidojumi. Tikai viena partija skaidri rosināja atteikties no valsts finansējuma. Atgādināšu, ka, patiesību sakot, nav tādas „valsts naudas”, ir tikai nodokļu maksātāju nauda, tas ir, no mūsu kabatām izņemtā nauda, kas tiek izdalīta politiskajām partijām.

„Negribas lielīties... Tā ir viena no komunikācijas kļūdām. Mēs tā kā timurieši – pa nakti izdarījām... nu, tie, kas tajos okupācijas laikos dzīvoja, zina, tur tāds... pa nakti jaunieši dara labas lietas, bet tā, lai no rīta neviens neuzzinātu,” „konservatīvo” pagaidāmlīderis Jānis Bordāns, skaidrodams savas politkopas neveiksmi Saeimas iekarošanā, filigrāni savij kopā padomju laika grāmatas varoni – Timuru – ar savu nedziestoši spožo personību.

Mēs neesam tiesīgi pieaicināt medijus, lai publiski parādītu to, ko cilvēki izdara ar dzīvniekiem, respektīvi, mēs nedrīkstam rādīt, mūsuprāt, vainīgos cilvēkus, – šāda doma izskan diskusijā „Mājdzīvnieki Rīgā 21. gadsimtā: spožums un posts”, ar ko tiek atklāts dzīvnieku aizsardzības tēmai veltītais mēnesis. Runa ir par nežēlību, vienaldzību, sadismu... Varbūt tieši par to vajadzēja vairāk runāt šajā diskusijā? Garie monologi par kovidpandēmijas radītajām blaknēm attiecībā uz dzīvnieku turēšanu – tie diez ko neiedvesmoja.

Viena no lielākajām uzvarām 2022. gada Saeimas vēlēšanās – „konservatīvo” atstāšana aiz borta. Divi no lielākajiem zaudējumiem – marksistisko „progresīvistu” un prokremliskās politkopas „Stabilitātei!” iekļūšana Saeimā. Tā kā Bordāna politpulciņš vairs netraucēs attīstīties Latvijai, parunāsim par dažiem personāžiem, kuri tomēr iekļuvuši Saeimā.

„Urnas jūs gaida! Visi pie urnām!” skandē koalīcijas partiju sponsorētie mediji – cerībā, ka vajadzīgie cilvēki nobalsos par vēl vairāk vajadzīgajiem cilvēkiem un viss paliks kā iepriekš. Vēlētāji mulst, mētādamies starp izvēlēm – balsot vai nebalsot. Protams, balsot. Pretējā gadījumā jūsu vietā nobalsos citi.

„Ceturtdien Saeimā galīgajā lasījumā tiks apstiprināti grozījumi Izglītības likumā, kas dos tiesības atstādināt [pedagogus], konstatējot nespēju lietot valsts valodu nepieciešamajā līmenī. Vēl mazliet, mazliet jāpaciešas,” tīmeklī čalo izglītības ministre Anita Muižniece (K), mierinādama skeptiķus, kuri apšauba skolotāju – latviešu valodas nepratēju – iespējas izglītot skolēnus valsts valodā.

„Iekļaujoši progresīvā kompetenču izglītība,” – uz jautājumu, kas ir pamatā lēmumam vidusskolās nemācīt vēsturi, atbild kāds tviterasprātis. Un taisnība jau viņam ir: pusdebilo „kompetenču” izglītību izdomājuši tie, kuriem tuvas „progresīvās” idejas: uztaisīt no cilvēkiem kārtīgus mankurtus – cilvēkus, kuriem nav ne vēsturiskās atmiņas, ne sakņu.