Elita Veidemane / Viedokļi

Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. gada 21. augustā pieņēma "Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas atjaunoja Latvijas Republikas 1920. gada Satversmes pilnu darbību.

„Ierosinu Jūrmalas domes priekšā uzkurināt kārtīgu ugunskuru un samest tajā Bulduru bibliotēkas grāmatas! Būtu taču skaisti!” raksta kāds interneta tīklotājs. Nodomāju, ka tas būtu visai ekstrēmi, taču – fakti, kas nāca klajā, liecinot par Bulduru bibliotēkas iznīcināšanu, kļuva arvien nepatīkamāki. Deguma smaka kļuva arvien biezāka...

„Nožēlojami šarikovi,* kuri nebija spējīgi noiet evolūcijas ceļu no cūkgana līdz radošam cilvēkam. Viss, ko viņi var – izsvītrot, lauzt. (..) Neandertālieši, ietērpušies uzvalkos un kļuvuši par ierēdņiem, tagad siekalodamies aprij pasaules šedevrus.” Šķita, ka šis teksts ir par krievu fašistiem, kuri posta Ukrainu, bet izrādās – nē, tie šarikovi, izrādās, esam mēs, latvieši.

„Korupcija tevi neskar, līdz saņem jaunos rēķinus” – sauklis uz „konservatīvo” jaunā priekšvēlēšanu plakāta nogāž no kājām ikvienu, kurš to izlasa. Cik vienkārši! Uzreiz taču skaidrs: jaunajos rēķinos ir iekļauta samaksa par korupciju, bet ja tu neapmaksā rēķinus, korupcija tev iet garām... Paga... Bet ja tu samaksā? Nē, kaut kas sajuka.

„Tas būs vēl ļoti ilgi. Vēl gadus trīs līdz piecus,” teic Jevhens kādai ukraiņu sievietei, kura atnākusi noskatīties viņa filmu par krievu iebrukumu Ukrainā 2014. gadā. Vēl trīs līdz piecus gadus viņa satrūksies no lidmašīnas dūkoņas kaut kur augstu debesīs. Jo lidmašīnas var nest nāvi. „Bet jūs esat rīkojusies gudri, atbraucot uz Latviju. Jūs esat brīvā un drošā valstī,” turpina Jevhens. Viņš apskauj sievieti, un šķiet, ka elpot kļuvis vieglāk.

Kamēr bērnudārza audzinātāja nepateiks, ka, sēžoties uz poda, ir jānovelk bikses, tikmēr Daugavpils mērs spītīgi to nedarīs. Tas, protams, gaumes un labsajūtas jautājums. Mazliet citādi ir ar nepārvaramu vēlmi apmeklēt agresorvalsts rīkotus pasākumus: visi zina, ka tas ir, maigi sakot, pretvalstiski, taču Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš („Saskaņa”) domā tieši otrādi un šādus pasākumus apmeklē.

„Lato Lapsam, vai ne, ir jo lielāka smaka, jo labāk. Viņš iet smakas virzienā, nevis taisnības virzienā, es atvainojos. (..) Es noteikti nelepotos, ja Lato Lapsa uzmestos man par aizstāvi. (..) Lapsam ir laba oža uz smakām. Kā jau maitēdājam,” valsts kontrolieris Rolands Irklis šopavasar vaļsirdīgi novērtēja savas attiecības ar žurnālistu Lato Lapsu, sarunājoties ar nu jau bijušo Valsts kontroles darbinieci Līgu Krapāni. Bet ar šo vērtējumu Irkļa attiecības ar Lapsu gan nebeidzās.

„Šis ir mūsu paaudzes laiks. Ja orki nāks, sitīsim viņus, cik spēsim, bet par velti neko neatdosim! Šī ir mūsu zeme. Un jauniešiem ieteiktu nebaidīties, bet apgūt pamatzināšanas, lai spētu aizstāvēt sevi un savus mīļos,” raksta aktieris un režisors Intars Rešetins. Vienkārši un saprotami. Tomēr uzskatu un viedokļu kariņš, ko izsauca aizsardzības ministra Arta Pabrika deklarētais starts virzienā uz vispārējo karaklausību (obligātais militārais dienests, OMD), turpinās joprojām.

Jo ilgāk ukraiņi pretosies, jo vairāk mēs slepkavosim civiliedzīvotājus – aptuveni tāda bija Krievijas ārlietu ministra doma, ko viņš pauda preses konferencē pēc barbariskā terorakta Kremenčugā, kur tika noslepkavots vēl nezināms skaits Ukrainas civiliedzīvotāju. Vairs nevar saprast, kurš no Kremļa melīgajiem purniem šobrīd ir pretīgākais. Taču skaidrs ir viens: Krievija ir izteikti fašistiska valsts, un šim nepieciešamajam atzinumam ir pierādījumi un konsekvences.

„Pretestības nebija,” apgalvo teju visi vēsturnieki, kuri analizē 1940. gada notikumus Latvijā. Agri no rīta 1940. gada 15. jūnijā PSRS iekšlietu karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalinot trīs robežsargus, robežsarga sievu un dēlu, bet desmit robežsargus un 27 civilpersonas sagūstīja un aizveda. Sākās Latvijas Republikas okupācija.

„24. februāris manas ģimenes un manas klases atmiņā paliks kā baiļu un neziņas datums. Nepiedodams krievu iebrukums ukraiņu zemē. Vai atkal būs iebrukums arī Latvijā un pēc tam Sibīrija? Vai atkal nāves un sakropļoti likteņi? Vai atkal tautas dvēseles saglabāšanās tikai teātrī, mūzikā un dzejā, un klusos sapņos? Vai atkal karogu un sirdsapziņas maiņa? Vai mūsu klasei var draudēt tas pats kas 1941. un 1949. gada skolēniem, un mēs varam kļūt par Sibīrijas bērniem?” jautā Denīze Marta.

Lūk, tā ir jāmācās melot un pūst miglu acīs! Sajūsma par Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova aktivitātēm nebeidz rimties: pirms pāris dienām Ankarā faktiski bez rezultātiem beidzās Turcijas un Krievijas ārlietu ministru tikšanās, kurā vajadzēja vienoties par drošu koridoru Melnajā jūrā, pa kuru no Ukrainas ostām izvest labības kravas. Lavrova meli un liekulīgā pļurkstēšana padarīja šo tikšanos neaizmirstamu.

Latvijas vēstnieks Beļģijas Karalistē Andris Razāns 30. maijā vērsās Beļģijas Ārlietu ministrijā ar diplomātisko notu, protestējot pret ieceri noņemt (pārvietot, likvidēt u.tml.) latviešu karagūstekņiem veltīto pieminekli „Latvijas stāvstrops brīvībai”. Šis piemineklis kopš 2018. gada septembra atrodas Beļģijas pilsētā Zedelgemā, un tā bija beļģu pašvaldības iecere – izveidot šādu pieminekli sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju.

Administratīvā rajona tiesa 18. maijā noraidīja Valsts kontroles (VK) bijušās darbinieces Līgas Krapānes prasību pret bijušo darbavietu saistībā ar viņas darba zaudēšanu. Pērn augustā VK vadība Krapānei izteica rājienu par to, ka viņa parakstīja vēstuli valsts augstākajām amatpersonām par informācijas nesniegšanu kovidvakcinācijas jautājumos. Parakstītāju bija 150.

„Krievijai jāpiešķir trešā vieta Eirovīzijas dziesmu konkursā, lai Putins sev saglabātu seju,” rosinājis Francijas prezidents Makrons. Tas gan ir tikai iesmējiens par Makrona vēlmi ielīst tur, kur saule neiespīd, jo kurš gan cits izteiks sirsnīgu atbalstu Krievijai, kam bija liegta piedalīšanās minētajā konkursā. Savukārt īstajai Putina „sejas saglabāšanai” Makrons piedāvāja Zelenskim „darījumu” – atdot Krievijai daļu Ukrainas teritorijas. Jā, nekāds otrais Šarls de Golls, par Napoleonu nemaz nerunājot, no Makrona nesanāks...

„Vērtējot šos gadījumus kopējā likumpārkāpumu kontekstā, viennozīmīgi var apgalvot, ka konstatētie nodarījumi nav masveidīgi,” pēc iekšlietu ministres stratēģiskās padomnieces Lindas Curikas nedēļu ilgas stīvēšanās – atbildēt pēc būtības vai neatbildēt – saņēmu izvērstu skaidrojumu par ministres Marijas Golubevas (A/Par) pašaizliedzīgo darbu, novēršot naida noziegumus.

Pilnīgs haoss Alūksnes novadā. Runa ir par izglītības sistēmas sagraušanu. Nav saskatāma nekāda loģika šai darbībai, un to nerisina arī Izglītības un zinātnes ministrija, kas līdz šim nav sniegusi jelkādu skaidrojumu tam, kas notiek Alūksnes novadā.

Laikziņi šogad sola 4. maija aukstuma rekordus. Acīmredzot vēl nav pienācis mirklis noņemt šalles un novilkt cimdus, kas mums rokās kopš ziemas, kas sākās 24. februārī. Šā gada Neatkarības diena brīdina par briesmām, kādas neesam pazinuši pēdējo 32 gadu laikā. 1990. gada 4. maijā mums baiļu nebija. Tikai pārdrošs prieks, uzvaras kaisme un negaistošas cerības.

„Beidzot mums, latviešiem, ir tauta, ko mīlēt no visas sirds, nepietēloti, raudāt ar raudošajiem, priecāties ar priecīgajiem,” raksta dzejnieks Jānis Rokpelnis. Piekrītu, un šīs izjūtas manī ir joprojām. Un būs. Ukrainas vārds nu ir kā cilvēcības tests ikvienam. Tas parāda, cik dziļa (vai sekla) ir mūsu izpratne par labo un ļauno.

„Kāpēc mums savos auto jālej iekšā degviela ar biopiedevu – rapšu eļļu? Biodegviela ir dārgāka par parasto dīzeli, tā paātrināti kauj dzinēju, turklāt tā ir nepraktiska: uz 100 kilometriem ir vajadzīgs lielāks degvielas daudzums, starpība aptuveni divi litri, un tas ir daudz. Nevajag mums audzēt rapsi, tas derīgs tikai tiem, kuriem patīk tajā fotografēties, kad tas zied,” raksta kāds autovadītājs. Viņam piekrīt daudzi. Ko par to saka atbilstīgās ministrijas?

„Diemžēl Latvijā tik izslavētā „mākslinieciskās izteiksmes brīvība” izgājusi tālu ārpus vispārpieņemtajām ētikas un morāles normām,” kārtējo reizi jaucot pirkstu ar gurķi, savu aprobežotību un liekulību demonstrē rakstvedis, kas pārstāv fašistiskās Krievijas vēstniecību Rīgā un savas gudrības pauž vēstniecības „Telegram” un „Twitter” kontos. Kopš kura laika protesta akcija ir tas pats, kas mākslinieciskās izteiksmes brīvība? It sevišķi šāda akcija?

Jā, tuvojas Saeimas vēlēšanas! Šo tuvošanos var sajust galvenokārt no politikāņu aktivitātēm, kas nereti kļūst smieklīgas. Iespējams, nevis kļūst, bet vienmēr tādas ir bijušas. Šoreiz visvairāk sajūsmināja Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija).