Elita Veidemane / Viedokļi

„Un tad sākās skola, man bija jāsāk mācīties. Septiņi gadi man palika septembrī. Mamma samācīja – „imja, famiļija”, – to zināju. Man prasa „otčestvo”. Es nezinu, kas tas tāds ir. Nu, kā sauc tēvu. Es saku – tēvs. Tā arī pierakstīja: „Tevovič”.” To atceras Kārlis Adata, kuru kopā ar ģimeni izsūtīja uz Tomskas apgabalu 1949. gada 25. martā. Vēl 164 cilvēku dzīvesstāsti ir lasāmi nesen iznākušajā grāmatā „Sibīrijas bērni 1949”. Skaudrs laiks, kas jāatceras šodien un vienmēr.

Atzīšos uzreiz: noskatījos ne tikai Egila Levita un Krišjāņa Kariņa Jaungada uzrunas, bet arī kaimiņzemes vadoņa Puķina mundrinājumu tautai. Ziņkāre, saproties, pavedināja. Krievijas vadonis stāvēja ārā, salā, ne tikai ar vārdiem, bet arī ar ķermeņa valodu vēstīdams: esmu ar jums, mēs uzveiksim visas grūtības. Agresors, kurš runā sirsnības, solidaritātes un līdzjūtības tonalitātē. Liekulības virsotne. Pārliecinoša virsotne. Ko nevar teikt par diviem mūsu vietējiem uzrunātājiem: viņi līdz virsotnēm netika. Ne līdz kādām virsotnēm.

“Mēs nonācām pie slēdziena, ka mākslinieciskā vērtība tomēr ir, jo viņš savus darbus pārdod, viņš ar to pelna, tāpēc arī tas ir izņēmums. Konstatējām, ka [darbi] neatbilst pornogrāfiska rakstura materiāla definīcijai,” pilnā nopietnībā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes pārstāve Olga Kozireva skaidroja, kāpēc tika izbeigta krimināllieta par iespējamu bērnu pornogrāfiju Kristiana Brektes mākslas darbos. Tas nozīmē: ja porno “mākslinieks” savus zīmējumus vai fotogrāfijas pārdod, viņš nav sodāms.

Pieņemot likumprojektu “Labas gribas atlīdzinājums Latvijas ebreju kopienai”, līdzekļi tiks iedoti “naudas atmazgātājiem, personām, kas sadarbojas ar krievu oligarhiem, un tādām personām, kurām reputācija ir tālu no labas” – tāds bija Saeimas deputāta Jāņa Dombravas (NA) viedoklis Saeimas sēdē 30. septembrī. Nav pagājuši pat trīs mēneši, bet likumprojekts jau ir aizpeldējis līdz otrajam lasījumam, pateicoties politpulciņam “Attīstībai/Par” un Mārtiņa Bondara glumajai centībai. Šodien Budžeta komisija turpinās skatīt likumprojektu.

“Kāds gan “krasnajām gvozģikām” un Gžeļas fajansa podu zilajiem lakstu rakstiem ir sakars ar ziemu?” vaicā tīmekļa asprātis. Iztulkošu, ko nozīmē “krasnās gvozģikas” – sarkanās neļķes (krievu val.). Par Gžeļas zilajiem rakstiem – mazliet vēlāk. Bet tas viss ir sakarā ar mūsu latvisko Rīgu, ar mūsu nacionālās valsts ne mazāk nacionālo galvaspilsētu, kas, izrādās, gatavojas svinēt kaut kādus “holidejus”.

Garu un acīmredzami neauglīgu diskusiju rezultātā starptautiskā ekspertu grupa, kurā bija arī Latvijas pārstāvji Didzis Bērziņš un Mārtiņš Kaprāns, nolēma pateikt „nē” latviešu leģionāru piemineklim Zedelgemā (Beļģijā), ko 2018. gadā atklāja par piemiņu latviešu karagūstekņiem (to bija ap 12 000), kuri mitinājās gūstekņu nometnē 1945./46. gadā. Piemineklis tur mierīgi stāvētu vēl gadu simtus, ja vien interneta troksni ap to nebūtu sacēlis kāds Ļevs Goļinkins, apgalvodams, ka latviešu leģionāri ir vainojami „žīdu šaušanā”, tādējādi piespēlējot „materiālus” holokausta biznesmeņu kārtējām melu konstrukcijām.

Man ir zināms vēstules autores vārds, esmu ar viņu sazvanījusies. Tomēr šoreiz neatklāšu viņas identitāti: tēma ir pārāk jūtīga. Taču par to ir vērts padomāt.

... Šāvējiem piekodināja atrast nomaļu vietu, noplēst velēnu, izrakt bedri, iemest tajā nošautos un uzlikt velēnu pa virsu, lai neviens nekad neuzzinātu, kur tie latvieši aprakti. Tomēr gadu gaitā daudz ko uzzinājām. Un nu – svētdien, 5. decembrī, pieminēsim tautiešus, kuri tika iznīcināti čekas „latviešu operācijas” laikā pirms 84 gadiem.

„Ja vārda „savvaļas” vietā lietotu „mežonīgās”, tas precīzāk aprakstītu šo dzīvnieku dabu un precīzāk atbilstu to reālajam statusam. Tās nav nekādas brūnaļas, tāpēc katram ierēdnim, kurš pieprasa taurgovis regulāri ķerstīt, vajadzētu pašam kaut reizi piedalīties šo govju iezīmēšanā,” nopietni, kaut arī ar zināmu ironijas devu teic biologs, dabas pētnieks Vilnis Skuja, aprakstīdams birokrātu centienus attaisnot vienas konkrētas Latvijā dzīvojošas savvaļas govju šķirnes iznīcināšanu...

Mārtiņš Brauns ir nepārejošs, pārlaicīgs dumpinieks, kurš radījis savu pasauli, piepildot to ar neaizmirstamu mūziku. Šajā pasaulē mēs visi esam aicināti klausīties, dziedāt līdzi, izprast... Ar „Dvēselīti”, ar skumji gaišo atklāsmi, ka „Es nesatiku tevi”, ar nojautu, ka „Mīla ir kā uguns”, ar mudinājumu „Dzied’ ar mani, tautumeita”, ar sirdshimnu „Saule. Pērkons. Daugava”.

“Opozīcija Saeimā iegājusi pilnīgā destrukcijā – iesnieguši virkni priekšlikumu atņemt aizsardzības budžetam vairākus desmitus miljonu eiro... Brīdī, kad pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas mūsu robežu reāli apdraud naidīga kaimiņvalsts. Tas jau līdzinās valsts nodevībai,” tīmeklī raksta Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks (NA). Opozīcijas un koalīcijas sirsnīgo attiecību tradicionālās kolīzijas jau sen nav noslēpums, taču šeit vērojams kaut kas gluži svaigs.

“Nu jau trešo gadu Latvijas svētku nedēļā mēs skatāmies “Dvēseļu puteni”. Kopā, visa ģimene. Un neapnīk. Vienmēr atrodam filmā ko jaunu,” tīmeklī raksta kāda mamma. Bet varbūt mēs atrodam vienkārši atgādinājumus: viss, ko tu dari, ir Latvija. Viss, kam tu pieskaries, ir Latvija. Cik tālu vien skaties – tā ir Latvija. Viss, par ko tu cīnies, tā ir Latvija. Katrs putns un ligzda, katra nāve un dzīvība – tā ir Latvija. Un tas sevī jāatkārto ik dienu.

Eiropas Komisija (EK), iespējams, pieprasīs Polijai, Latvijai un Lietuvai grozīt likumus, pamatojoties uz kuriem nelegālie imigranti, kas cenšas nelikumīgi šķērsot robežu, tiek atstumti atpakaļ Baltkrievijā. To pavēstījusi Eiropas Savienības (ES) iekšlietu komisāre Ilva Jūhansone. Viņa jau agrāk ir izteikusies, ka nelegālo imigrantu atstumšanu nedrīkstot padarīt par normu. Vai tas nozīmē, ka Latvijai, Lietuvai un Polijai nāksies ielaist savā teritorijā šos austrumu klaidoņus?

Rudens turpina savu iesaukumu. Pelēko debesu logi vietvietām atveras, parāda, ka ir saule kaut kur, un saņem kārtējo dvēseli. Nu Andris Kolbergs ir prom. Aigars Freimanis raksta: “Andris Kolbergs aizgājis. Viņā viss bija kopā, rakstnieks, zolmanis, zeks, jūrmalnieks. Viņam viss izdevās, varbūt klusāk nekā citiem, viņš nebija skaļš. Vienmēr atklāts un patiess. Lai viegli viņā pusē.”

“Ozolu iestādīja 1964. gadā, kad uzcēla autoostu. Autoostā sāku strādāt 1972. gadā. Tad ozols jau bija sasniedzis rokas resnumu. Agrāk, kad nekaisīja uz ietvēm sāli, koki auga labi. Zem ozola svinējām Jāņus. Autoostā nostrādāju 47 gadus, un ozols vienmēr priecēja cilvēkus. Tas ir autoostas simbols – stiprs un dižens. Cilvēki, kuri to iestādīja, jau sen miruši, nav kam pajautāt, ko viņi domā par ozola nociršanu, lai realizētu ES projektu “Rail Baltica”. Viņu ieguldījums jāciena, un ozols ir pelnījis pārstādīšanu citviet Rīgā,” uzskata Rīgas autoostas bijusī darbiniece Ināra Geislere.

“Veselības ministrija ir diezgan viltīga: tā mēģina sarīdīt privātās un valsts medicīnas iestādes,” teic plastikas ķirurgs Jānis Zaržeckis, analizēdams vissvaigāko situāciju veselības aprūpes jomā, “ministrija apraksta, ar kādu pašaizliedzību valsts slimnīcas glābj pacientus, kamēr privāto medicīnas iestāžu speciālisti, pēc ministrijas domām, tikai rauš naudu ar liekšķerēm – bez strādāšanas.”

Arnis Cimdars bija viens no nedaudzajiem valsts amatvīriem, no kura atbildēm uz žurnālista jautājumiem nevajadzēja bezgalīgi spiest ārā ūdeni. Cimdars atbildēja konkrēti, loģiski un bez liekvārdības. Gan tad, kad bija, kā mēdz teikt, mierīgās intervijas, gan tad, kad viņam nācās atbildēt uz nepatīkamiem, asiem jautājumiem.

“Šantāžas ceļā izspiests atlīdzinājums,” teica Aleksandrs Kiršteins (NA), 30. septembrī Saeimā debatējot par likumprojektu, kas paredz ebreju kopienai izmaksāt 40 miljonus eiro par holokausta dēļ zaudētajiem īpašumiem. Kaut arī holokaustā nekādi īpašumi netika zaudēti, jo tos 1940. gadā jau bija paspējuši atņemt padomju okupanti, šāds formulējums likuma nosaukumā tomēr palika. Protams, Kiršteina priekšlikums netika pieņemts. Taču skaidrs, ka debates turpināsies gan otrajā, gan trešajā lasījumā.

Smalkais, erudītais, Latviju mīlošais kungs, kurš, piedzimis 1949. gadā Minhenes bēgļu nometnē, savu senču dzimteni mīlēja vairāk par visu. Diplomāts un Saeimas deputāts, kurš darījis Latvijas labā visu iespējamo un neiespējamo. Viņam bija tikai 71 gads.

„Prezidents nesen ziņoja, ka viņu neinteresējot popularitāte vai paša tēls, par valsti vien domājot. Un tad izdomāja šo…Nelaikā un nevietā,” „sejugrāmatā” raksta Linda Mūrniece, viesnīcas „Hotel de Rome” pārvaldniece, uzzinājusi par Valsts prezidenta vēlmi redzēt Rīgas pilī jaunu koncertflīģeli.

Premjers bija pikts, ārpuskoalīcijas deputāti – neciešami ziņkārīgi, bet skaidrības tik un tā maz. Bet runa bija par 80 miljoniem eiro, kas Saeimas deputātu pieprasījuma vēstulē Veselības ministrijai skanēja sausi un – es pat teiktu – kategoriski: “Par publiski izskanējušo informāciju par 80 miljonu eiro izlietojumu 120 intensīvās terapijas gultu izveidei Covid-19 pacientu vajadzībām”.

“Domāju, ka te vienkārši ir administratīva nespēja. Es iedomājos, kas notiktu, ja sāktos karš – vajadzētu uztaisīt konkursu, lai nopirktu patronas. Pēc tam to pārsūdzētu. Kamēr vēl caur tiesu – mēs būtu desmit reizes iekaroti,” kādā TV raidījumā teic bijušais premjers Māris Gailis. Nevar nepiekrist: muļļāšanos ar robežas žoga būvi varētu uzskatīt par anekdotisku, ja vien tā nebūtu traģiska. Sabrieda jautājumi, kurus uzdevu iekšlietu ministrei Marijai Golubevai (“Attīstībai/Par”).